Arhīva kalendārs

« November 2019 »
MonTueWedThuFriSatSun
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
252627282930 

2019. gadā aprit 100 gadi kopš Cēsu bibliotēkas dibināšanas. Šim zīmīgajam notikumam veltīts izstāžu cikls, kas atspoguļo bibliotēkas vēsturi Cēsu pilsētas un Latvijas vēstures kontekstā.

Izstāžu cikls “Cēsu bibliotēkai 100” ar tā noslēdzošo – ceturto – informatīvo ekspozīciju saviesīgās noskaņās tiks atvērts 27. novembrī pulksten 16.00 Cēsu Centrālajā bibliotēkā Raunas ielā 1.

Četrās informatīvajās ekspozīcijās atainota bibliotēkas darbība laikposmā no 1919. līdz 2019. gadam.

Interesentiem piedāvājam iespēju bibliotēkā klātienē noklausīties novadpētniecības speciālistu sagatavotu stāstījumu par Cēsu bibliotēkas vēsturi 100 gados. Pieteikšanās iepriekš, zvanot pa tālruni 64123644 vai 26411177.

Izstāžu cikla informatīvās ekspozīcijas – “Pirmie 25 (1919–1944)”, “Cēsu bibliotēka laikposmā no 1944. līdz 1969. gadam” un “Bibliotēkas vēsture laikposmā no 1969. līdz 1994. gadam” – elektroniskā formātā skatāmas bibliotēkas tīmekļa vietnē.

Ceturtā informatīvā ekspozīcija elektroniskā formātā būs pieejama 2020. gada janvārī.

Cēsu bibliotēkas simtgades izstāžu cikla sagatavošana notiek “Latvijas valsts mežu un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītās Vidzemes kultūras programmas 2019” ietvaros. Bibliotēkas simtgades aktivitātes atbalsta Cēsu novada pašvaldība.


Salacgrīviešiem Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka jau vairākus gadus ir lieliska vieta izziņai un draudzīgām tikšanās reizēm, jo to ar Piejūras novadu saista sadarbības memorands. Lāčplēša dienas priekšvakarā bibliotēkas direktores Ventas Koceres laipni ielūgti, Salacgrīvas vidusskolēni te iepazinās ar Misiņa bibliotēkas bagātajiem krājumiem un tikās ar nule kā amatā apstiprināto Latvijas Jūras spēku komandieri jūras kapteini Kasparu Zelču. Bibliokuģa “Krišjānis Valdemārs” komandai tā bija patīkama atkalredzēšanās, jo pagājušajā gadā kopā ar K.Zelču viņi mudināja jauniešus uz jūru Latgales skolās un bibliotēkās.

Šogad Jūras spēku komandieris sveica vidzemniekus, jo tieši šī tikšanās noslēdza akciju “Grāmata vieno Burtnieku ar jūru”, kurā kopā ar Salacgrīvas novada skolēniem piedalījās arī jūru un grāmatas mīloši jaunieši no Valmieras, Viesturiem, Alojas, Ungurpils, Puikules, Vilzēniem, Braslavas, Matīšiem, Ēveles, Rencēniem, Ramatas, Sēļiem un Skaņkalnes – pavisam no 19 skolām un bibliotēkām, kur tapuši zīmējumi un esejas par Latviju kā jūras valsti.

Misiņa bibliotēkas zālē tika atvērta ar bibliokuģa līdzdalību tapusī grāmata “Latvijas Kara flotei – 100”, tiekoties ar rakstu autori Anitu Freibergu un fotomākslinieku Valdi Braunu. K.Zelčs mudināja vidusskolēnus izvēlēties ar jūru saistītas profesijas, jo profesionālais militārais dienests Latvijas Jūras spēkos ir goda un cieņas lieta.

Salacgrīviešiem un viņu jaunajiem draugiem no visas Vidzemes tā bija ļoti piesātināta diena, kas aizsākās ar sardzes maiņu pie Brīvības pieminekļa. Tūdaļ pēc tās viņiem bija iespēja apmeklēt Goda istabu un pakāpties līdz Mātes Latvijas tēlam pieminekļa smailē. Šie mirkļi ir neizmirstami! Rīgas Latviešu biedrības namā piejūriešus sagaidīja kinorežisors Jānis Streičs un Latvijas strēlnieku tērpos ģērbti vīri – te radošā grupa klātesošos iepazīstināja ar jaunās aktierfilmas “Dvēseļu putenis” varoņiem un tapšanas gaitu. Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Guntis Gailītis un bijušais aizsardzības ministrs spēkavīrs Raimonds Bergmanis mudināja skolēnus kopīgi nofotogrāfēties ar “Dvēseļu puteņa” režisoru Dzintaru Dreibergu un galvenās lomas atveidotāju Oto Brantevicu, kurš ir viņu vienaudzis. Jāņa Streiča stāsts par Rīgas Latviešu biedrību laiku lokos vēlreiz apliecināja, ka latviešu gājums pretim neatkarībai ir neaizmirstams – tas ir varoņu laiks. Ļoti cerams, ka šādas tikšanās bagātinās jauniešu iztēli un veidos pārliecību, kā arī katrs viens no viņiem var kļūt par kapteini uz sava kuģa.

Paldies projekta “Grāmata vieno Burtniekus ar jūru” atbalstītājiem – Vidzemes plānošanas reģionam, VKKF un Latvijas Valsts mežiem.

Rakstu sagatavoja:

Gints Šīmanis.

Noslēgumam tuvojas projekts “Paver plašāk logu no senatnes”, kurā Gulbenes novada laikraksts “Dzirkstele” ir jau sagatavojis un publicējis 13 publikācijas, vēl 3 būs lasāmas līdz decembra sākumam. Visi raksti publicēti gan laikraksta drukātajā versijā, gan www.dzirkstele.lv. Publicējot šos rakstus, laikraksts “Dzirkstele” ir iesaistījis sabiedrību dabas un kultūras mantojuma vērtību apzināšanā Gulbenes novadā, informējis cilvēkus, licis aizdomāties par problēmām saistībā ar to uzturēšanu, saglabāšanu un attīstību. Esam apkopojuši labāko pieredzi kultūras, vēstures un dabas objektu uzturēšanā, kā arī pievērsušies ne tik labai pieredzei kultūras mantojuma uzturēšanā, ar publikāciju palīdzību meklējuši risinājumus, jo sabiedrības interesēs ir, lai kultūras, vēstures un dabas mantojuma pērles būtu saglabātas un pieejamas nākamajām paaudzēm.

Ieskatam daži secinājumi, ko noskaidrojām, dodoties ekspedīcijās un apskatot objektus, aptaujājot ekspertus un veidojot publikācijas. Pededzes lejtecē, kas ir daļa no izveidotā dabas lieguma “Lubāna mitrājs”, valda īpaša vide. Tā ir vieta, kuru iecienījuši dabas draugi, un ne velti. Teritorijai cauri vijas Pededze, tur ir vairākus simtus gadu veci ozoli un to audzes, parkveida pļavas. Biologs, ornitologs Uldis Ļoļāns “Dzirkstelei” atzīst - ja skatās novada līmenī, tad šī ir izcila vieta! Ja skatās Latvijas līmenī, tad - vērā ņemama. “Vērtība ir tajā, ka salīdzinoši nelielā platībā ir dažādi mežu tipi, pļavas. Nav jābraukā lieli attālumi. Ar kājām noejot kādus desmit kilometrus, var redzēt lielu dabas daudzveidību,” stāsta U.Ļoļāns.

Savukārt ar dižiem akmeņiem bagāts mūsu novads nav. Tā “Dzirkstelei” saka ģeologs un pētnieks Juris Zaķis no Lejasciema. Internetā atrodamā informācija par dižakmeņiem ir skopa. Arī dabā, kā secinājām, tos atrast nav nemaz tik viegli, dažus gandrīz pat neiespējami, lai gan tas varētu būt sava veida interesants tūrisma piedāvājums - doties dabā un aplūkot liela izmēra vai savdabīgu formu akmeņus. Tomēr varam lepoties, ka Gulbenes novadā ir viens no lielākajiem Latvijas dižakmeņiem - Plēķu dižakmens Galgauskas pagastā, kura virszemes tilpums ir 30 kubikmetri. J.Zaķis stāsta, ka pagājušajā gadā izstrādātajā Gulbenes novada teritorijas plānojumā par vietējas nozīmes aizsargājamajiem dižakmeņiem atzīti trīs: Plēķu, Robežkalna un Paideru akmens. “Novadā nav neviena valsts aizsargājamo skaitā (nacionālās nozīmes) iekļauta akmens. Nav arī jebkura cita ģeoloģiskā vai ģeomorfoloģiskā objekta ar valsts nozīmi,” stāsta J.Zaķis.

Varam lepoties, ka Gulbenes novadā ir 12 pilskalni, bet šis cipars, kā arī vēlāk pierādījās, nav akmenī iekalts. To, ko patiesībā tur noslēpumā zeme vai meži Gulbenes novadā, nezinām, “Dzirkstelei” atzina gan Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas valsts inspektore Sarmīte Dundure, gan arī vēsturnieks Anatolijs Savickis. Viņi prognozēja, ka jau drīz mūsu novadā būs oficiāli - 13 pilskalni, jo bija pamatotas aizdomas, ka Stāmerienā netālu no Pogas kroga arī ir senais pilskalns. Un septembra sākumā tur ieradās Rīgas arheologi, lai apsekotu “aizdomīgo” vietu Stāmerienas pagastā, un apstiprināja, ka jaunatklātais pilskalns ir nesapostīts, turklāt izmēru ziņā ļoti liels.

Vēsturiskā interjera ziņā Beļavas pils, kurā vēl pērn atradās skolas, šobrīd ir viena no autentiskākajām muižkungu dzīvojamajām mājām Gulbenes novada teritorijā. Beļavas muižas pilī joprojām saglabājušies dažādi 18.gadsimta interjera apdares elementi – 11 (52 atsevišķas vienības) no tiem iekļauti Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā mākslas pieminekļi. Kas tālāk notiks ar unikālo Beļavas muižas pili, par to ir pamatotas bažas.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Vidzemes reģionālās nodaļas vadītāja Ilze Liekniņa uzsver, ka skolas funkcija ir palīdzējusi saglabāt daudzas muižas un pilis, to vēsturiskās vērtības. “Skola kultūras piemineklī rada ierobežojumus un neērtības, toties kļūst par izziņas un vēsturisko vērtību izpratnes avotu, īpašu vidi personības izaugsmei. Kultūras vidē ir lielākas iespējas attīstīties radošumam,” uzsver I.Liekniņa. Viņa norāda, ka katra kultūras pieminekļa saglabāšanas garants ir tā izmantošana. Arī Gulbenes novada skolām, kuras atradušās muižas ēkās, pats svarīgākais ir tuvākā nākotnē atrast piemērotu pielietojumu, iedot jaunu funkciju.

Noslēgumā par no gruvešiem atjaunoto Rankas muižu, kas ir īsts un reizē pat neticams veiksmes stāsts. Ar mērķtiecīgu darbu Ābolu ģimene no Jūrmalas, kura 2003.gadā iegādājās Rankas muižas drupas, šo vietu ir pārvērtusi līdz nepazīšanai. Gunita un Andis Āboli “Dzirkstelei” labprāt parāda un izstāsta, kas pa šiem gadiem izdarīts un ko vēl ir iecerēts darīt. “Gan parks ir valsts kultūras piemineklis, gan mūri ir valsts kultūras piemineklis, un šis piemineklis bija ierakstīts degradēto pieminekļu sarakstā. Rankas muiža pirms tam te bija norakstīta. Kad ienācām, te bija izgāztuve. Viss bija nodedzis, sagrauts,” “Dzirkstelei” saka Gunita. Muižas teritorijā ir plašs ainavu, skulptūru parks ar iekārtotām skatu vietām un ar sarkaniem dakstiņu klātiem māju jumtiem. Ir vairāki dīķi ar ziedošām ūdensrozēm, laipas ar baltām koka margām un glīti nopļauts zālājs. Izvietotas lielas ziedu vāzes ar skaistiem ziediem. 2016.gada 2.oktobrī tika iesvētīta Lurdas Dievmātes un Svētās Bernadetes Romas katoļu kapela, piedaloties kardinālam Jānim Pujatam. Privātā kapela, kas ir vienīgā tāda Latvijā, ir muižas krāšņākais mākslas darbs. Pagājušajā gadā Rankas muižu apmeklēja aptuveni 1500 tūristu, šogad - apmēram 3000. 

Visus rakstus pilnā apjomā iespējams izlasīt https://www.dzirkstele.lv/projekti/projekts-paver-plasak-logu-no-

Publikāciju sagatavoja laikraksta “Dzirkstele”galvenā redaktore Ginta Alberte