Kultūras ziņas

Maiju Krekli lasītāji labi pazīst, – viņai līdz šim iznākuši seši romāni un trīs kultūrvēsturisku eseju grāmatas. “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību” ir desmitā publicētā grāmata un uzrunās gan mūzikas un mīlas stāstu cienītājus, gan visus, kurus interesē Latvijas kultūrvēsture. Tik cieši jaunajā darbā savijies Emīla Dārziņa dzīvesstāsts ar viņa mūža lielākās mīlestības  – Marijas Stalbovas, Viktora Eglīša sievas, mūžu, turklāt plašajā 20. gadsimta sākuma Latvijas panorāmā ienāk arī citas tā laika kultūras personības – Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Krūza, Edvards Virza, pat Rainis un Aspazija pavīd fonā.

Ar Maiju Krekli sarunājās “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.

Kā saprotu, Emīla Dārziņa traģisko likteni zināt jau kopš bērnības?

Es taču dzīvoju viņam blakus – vai, precīzāk, blakus Mārtiņa kapiem, kur komponists apglabāts, bērnībā tur daudz gāju garām. Emīls Dārziņš bija pirmais latviešu komponists, kuru pazinu, viņa traģiskais liktenis mani fascinēja jau kopš bērna kājas, gribējās zināt par viņu visu. Pirms gadiem trim Eva Mārtuža teica, ka man vajadzētu uzrakstīt par Dārziņu. Toreiz domāju – kāpēc es? Kāpēc man? Bet, tā kā tas ārkārtīgi skaists mīlestības stāsts, un tā kā es rakstu mīlestības stāstus, ļoti mīlu Dārziņu, bet viņa mūža mīlestība Marija Eglīte turklāt man vēl ir ļoti, ļoti attāla radiniece, nolēmu – kāpēc ne?

Vai darbs pie romāna lika paskatīties uz Dārziņu citām acīm?

Tas notika vēl agrāk, jau kad 2002. gadā lasīju Marijas Eglītes un Viktora Eglīša saraksti, tur Emīls Dārziņš pēkšņi atklājas pavisam citā, ne romantiskajā veidolā, kādā mēs esam pieraduši un gribētu viņu redzēt. Īpaši Marijas līnija viņa dzīvē, Marijas un Viktora Eglīša mīlestības stāsts – es tik ļoti biju iedzīvojusies Marijas lomā, ka nākot ārā no pils pēc pusdienas pārtraukuma, kas pavadīts pie viņu vēstulēm, brīžam pati nesapratu, vai esmu Maija vai Marija.

Marija Eglīte jūsu romānā tiešām spēlē ļoti lielu lomu, droši vien arī pateicoties plašajai sarakstei. Vai paša Dārziņa vēstules maz saglabājušās?

Bija karš, daudz kas aizgāja bojā. Atmiņu un vēstuļu kopojumos, gan senākajā, 1925. gadā izdotajā, gan tagad Zanes Gailītes sakārtotajā vēstuļu un kompozīciju kopojumā “Mēness meti, saules stīga”, ir ļoti maz. Sievai gan viņš rakstījis daudz vairāk, bet tās kara laikā zudušas. Var jau būt, ka viņš vairāk arī tuviniekiem nav rakstījis, pārējās sūtītas darba biedriem, un tās, protams, arī interesanti lasīt. Jāsaka, savos varoņos es ļoti daudz atrodu no sevis pašas. Man arī patīk pazoboties, ne ļauni, bet gadās, ka to ņem par ļaunu. Dārziņam tā bija ar kolēģiem mūziķiem – viņš tikai pazobojās, bet citi ņēma ļaunā, pat atriebās. Saruna ar Malvīni Vīgneri manā grāmatā ir, protams, izdomāta, es nezinu, vai tāda bija vai ne, bet droši vien viņa nebija priecīga pēc tam, kad Dārziņš tādu kritiku avīzē uzrakstīja – tomēr viņš pie viņiem viesojās, viņi savā starpā draudzējās.

 Lasot ļoti interesanti šķita, kā esat risinājusi “Melanholiskā valša” it kā plaģiātisma tēmu – ka arī visa šī skandāla pamatā faktiski bija kolēģa aizvainojums. Emīls Dārziņš tiešām vērsās pēc aizstāvības pie Aleksandra Glazunova?

Jā, vērsās pie Jāzepa Vītola un caur viņu pie Glazunova, viņš meklēja aizstāvību pret apsūdzību plaģiātismā –notis galu galā ir tikai septiņas... Mani ļoti aizrauj tas, ka tad, kad sāc kaut ko darīt, visa pasaule tiešām sadodas rokās, kā to rakstīja Koelju. Pavisam nejauši atradu ziņu par to, ka Sibeliuss tajā laikā, kad Jurjāns pie viņa griezās, apsūdzot Dārziņu plaģiātismā, bija smagi slimojis, pārcietis operāciju, nīgrs, un tādā brīdī viņam parāda notis, kurās kaut kāda līdzība ar viņa “Tuonelas gulbi” ir, turklāt vēl to uzrakstījis, kā viņam to pasniedz, diletants, kas nav pat augstskolu beidzis...

Ne jau viņš aiz ļauna prāta to visu rakstīja, ticu, ka Sibeliuss nedomāja, ka iznīcina cilvēku, ne to viņš gribēja. Vienkārši viņam uzstājīgi jautāja, un noguris cilvēks pateica, ko domā. Ja vēl Sibeliusam pateica, ka tas, kas “Melanholisko valsi” sarakstījis, ir mūzikas kritiķis, mūzikas skolotājs, kurš tikai dažus mūzikas gabalus sacerējis – skaidrs, ka nozadzis...

Protams, Dārziņš rakstīja tā saucamo salonmūziku, viņš jau arī nepretendēja uz nopietno mūziku – operu gan rakstīja, rakstīja, bet tā gājusi bojā. No viņa palikušas tikai solo dziesmas, kora dziesmas. Bet iedomājieties, ja to nebūtu? Varam iztēloties, cik tad tukša, kaila būtu latviešu mūzikas ainava, jo, tikko domā par dziesmām, uzreiz nāk prātā Dārziņa sacerētās. Un “Melanholiskais valsis”, tā taču ir īsta nacionālā bagātība!

Reizēm, sevišķi, ja palasa mūsdienu tikumības aizstāvju komentārus, rodas priekšstats, ka agrāk seksa nebija nemaz, un, ja bija, tad tikai svētītā laulībā un tumsā. Un tad palasi un saproti – viss vienmēr ir bijis...

Es jau biju diezgan cienījamā vecumā, kad lasīju Viktora un Marijas vēstules. Man tas bija diezgan smags trieciens, kad uzzināju par viņu abu attiecībām un arī par Marijas attiecībām ar Virzu, ar Jēkabsonu. Tāpat pats Viktors Eglītis, tur vari tikai lasīt un brīnīties, cik viņam bijis ievērojamu sieviešu un arī neievērojamu, protams. Dzīvs, vitāls cilvēks ar savām izteiktām vajadzībām. Nabaga Marija, iedomājieties, – viņa aizbrauc uz Kijevu, kur vīrs tobrīd dzīvo, un priekšā tā otra sieviete...

Bet tas viņiem netraucēja vienam otru dziļi un patiesi mīlēt.

Jā, vēstulēs Marija raksta, ka zemojas, un mīl, un mīl, un mīl. Kas zina, kā būtu, ja viņa būtu ar Emīlu Dārziņu apprecējusies? Viņa bija laimīga, ka apprecējās ar Viktoru Eglīti, jo viņš bija viņas liktenis. Cik grūti pēc tam bija Hildai Vīkai ar Marijas kultu Eglīšu ģimenē... Postmodernismā mēs varētu visu uzlabot, uztaisīt tā, kā nebija, bet man labāk patīk rakstīt tā, kā bija.

Jā, laiku pa laikam, kad lasu par vēsturiskām personībām, es vienmēr domāju – ciktāl varu uzticēties rakstītajam. Skaidrs, ka dialogi nevar būt saglabājušies...

Protams, es pati reizēm neatceros, ko esmu dienu iepriekš teikusi. (Smejas). Bet tā doma, ideja no atmiņām un vēstulēm ir nojaušama. Marijas pēdējo skūpstu gan es Dārziņam uzdā­vināju  – tas, ka viņš nāca atvadīties, ir zināms, un Marija pēc tam vēstulēs tik ļoti pārdzīvoja viņa nāvi, ka savam Emīlam es ļāvu šim sapnim piepildīties. Arī par viņa nāvi jau nekādas īstas skaidrības nav. Jaunībā romantiski šķita – pašnāvība un tikai, traģiskais varonis taču! Bet tagad es šaubos, jo viņš no saviem liktenīgajiem 35 gadiem tik ļoti baidījās.

Tiešām ticēja pareģojumiem?

Jā, liktenīgie 35 gadi viņam ausīs esot skanējuši. Domāju – cik dīvaini, arī manai mīļajai Austrai Skujiņai kāds bija 23 gadus ilgu mūžu izzīlējis, Dārziņam 35 un tā arī notika, ka tajā vecumā aizgāja. Vai viņiem tiešām tā bija lemts, vai arī viņi bija sevī to kaut kā ieprogrammējuši? Jo Dārziņš jau nemaz tik ļoti nāves neilgojās. Viņam skaidri un gaiši bija teikts, ka jāuzmanās no transportlīdzekļiem, un Dārziņš arī mežonīgi baidījās no tramvajiem, vilcieniem, mašīnām. Tāpēc grāmatā uzrakstīju, ka Dārziņam vilcienā šķita – kāds viņu sauc, tāpēc viņš arī pagrieza galvu atpakaļ un izkrita...

Grāmata “Melanholiskais valsis. Emīla dārziņa sapnis par mīlestību” izdota, pateicoties Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālam atbalstam.

 

Intervija tapusi sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas Mediji”.

22.08.2019

Notikumi

«Oktobris 2019»
POTCPSSv
 123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031