2011. g. 13. aprīļa pēcpusdienā Vidzemes Augstskolā notika darbnīca Vidzemes iedzīvotājiem, kuri diskutēja par Vidzemes attīstības alternatīvām. Rezultātā tapa vēlamie nākotnes redzējumi par Vidzemes dabas, infrastruktūras, zināšanu, identitātes, kā arī cilvēka un sociālā kapitāla attīstību pēc divdesmit gadiem. Radošās darbnīcas aplūkoja konkurences un līdzsvarošanas scenāriju variantus, kā arī noteica tās iedzīvotāju grupas un vietas Vidzemē, kuras nākotnē varētu iegūt un zaudēt. Radošās darbnīcas noslēgumā dalībnieki mēģināja ietērpt savus redzējumus arī stāstos par vienu dienu Vidzemē.

Integrēta pieeja Vidzemes attīstībai

Vidzemes ilgtermiņa attīstībai ir jānotiek integrētā viedā. Pilnvērtīga attīstība ir iespējama tikai tad, ja vienlaikus tiek attīstīti visi teritoriālā kapitāla aspekti. Jāuzsver, ka teritoriālo kapitālu veido ne vien par tradicionāli vērtīgiem uzskatītie Vidzemes dabas resursi un infrastruktūra, bet arī vairāki t.s. “netaustāmie kapitāli”, piemēram, sociālā sadarbība, zināšanas, radošums un identitāte. Balstoties uz teritoriālā kapitāla pieeju reģionālajā attīstībā, tā elementi tika apvienoti četrās platformās. Platformu dalījums tika izmantots, lai diskusijas dalībnieki strādātu četrās darba grupās. 

Dabas un infrastruktūras platforma ietver ekosistēmas elementus un nodrošina pamata resursus. Dabas platforma iekļauj dabas doto daudzveidību, bet infrastruktūras platformas ietver cilvēka radītās struktūras, kas veicina vietu pieejamību, pievilcību, konkurētspēju un nodrošina efektīvu transporta infrastruktūras integrāciju Vidzemes iekšienē un kaimiņu reģionos.  Zināšanu platformu veido dažādi zināšanu sabiedrības dalībnieki un tos saista savstarpēji sadarbības tīkli Zināšanu platformas dalībnieki ir augstākās izglītības iestādes un institūti, taču labumu guvēji no tās var būt gan vietējie, gan ārvalstu uzņēmumi un iedzīvotāji. Identitāšu platforma veidojas no kultūras un dabas mantojuma izmantošanas jaunu darba vietu radīšanā. Identitāšu platformu ietekmē rodas arī ar dažādu tūrisma pieredžu, produktu un pakalpojumu baudīšanu saistītais autentiskums. Šī platforma ietver arī mārketinga un zīmolvedības jautājumus. Sociālā platforma  ietver cilvēka un sociālo kapitālu, iedzīvotāju veselību, dažādu iedzīvotāju un sociālo grupu savstarpējo sadarbību, pilsonisko un politisko līdzdalību.   

Konkurence vai līdzsvarošana ?

Radošo darbnīcu ievadīja Vidzemes Augstskolas debašu kluba debate par to, vai nākotnē Vidzeme būs uz konkurenci vai arī uz līdzsvarošanu orientēts reģions? Konkurences scenārijā galvenais moto ir “katrs par sevi” un tajā dominē individuālisms. Visus interesē ātra, dinamiska izaugsme un tūlītēji ieguvumi. Lai ātrāk sasniegtu rezultātu, tiek atbalstīti tikai jau t.s. “jaunie tīģeri,” jeb tās teritorijas, nozares un grupas, kurām jau šobrīd ir liels attīstības potenciāls. Konkurences scenārijā galvenās ieguvējas būtu Vidzemes lielākās pilsētas ar attīstīto infrastruktūru, ražošanu un cilvēkkapitālu. Turpinātu strauji attīstīties tradicionāli spēcīgās nozares un augtu to ekonomiskā konkurētspēja. Mazās lauku saimniecības aizstātu lielie lauksaimniecības uzņēmumi. Tā kā konkurences scenārijs paredz brīvu sacensību, dominē brīvā tirgus pieeja, kurā ir maz ierobežojumu un ir zaļā gaisma brīva cilvēku un kapitāla plūsmai gan reģionā gan arī pāri tā robežām. Konkurences scenārijā, ceļš ved uz augšu, taču katram atsevišķi. Ātrāk par šo ceļu kāps spēcīgākie, turīgākie un talantīgākie. 

Pretēji konkurences scenārijam, līdzsvarošanas scenārijā uzsvērtas savstarpējās sadarbības un kolektīvisma vērtības. Tā vietā, lai tiektos pēc tūlītējiem individuāliem ieguvumiem, iedzīvotāji un institūcijas pasniedz roku vājākajām iedzīvotāju grupām, teritorijām un tautsaimniecības nozarēm. Tā kā daudz laika aiziet dažādu iesaistīto pušu sadarbības un izpratnes veicināšanai, taustāmie ieguvumi nerodas tik ātri kā konkurences scenārijā. Lai nodrošinātu taisnīgumu un aizsargātu apdraudētākās sabiedrības grupas, palielināsies prasības no dažādu valsts iestāžu un sabiedrisko organizāciju puses. Līdzsvarošanas scenārijā resursi  tiek novirzīti arī attālajām Vidzemes vietām, kas konkurences apstākļos netiek uzskatītas par perspektīvām. Līdzsvarošanas scenārijā lauksaimniecība vairāk tiek uztverta kā dzīves veids un priekšroka tiek dota ekosaimniecībām. Valda piesardzība pret tirdzniecības robežu atvēršanu, tajā pašā laikā vairāk uzsverot dažādu sabiedrības grupu t.sk. arī cittautiešu iekļaušanu. Līdzsvarošanas scenārijā Vidzemes ceļš ved augšup, pasniedzot palīdzīgu roku arī tiem, kuri ir vājāki un nespēj pa ceļu iet paši.

Debašu kluba rīkotajā paraugdebatē konkurences un līdzsvarošanas scenāriji tika izspēlēti eskalētā veidā. Pēc debates tiesneša Vidzemes plānošanas reģiona Attīstības padomes priekšsēdētāja Nikolaja Stepanova “sprieduma,” debašu dalībnieki aicināja meklēt zelta vidusceļu, jeb optimālo scenāriju, kurā tiktu apvienoti konkurences un līdzsvarošanas elementi. Optimālajā scenārijā Vidzemes ceļs ved augšup, bet par to iet visi kopā. Debates kopsavilkumu variet izlasīt šeit, bet darbnīcas video var noskatīties šeit. 

Galvenie virzītājspēki un izmaiņu raksturojums

Nozīmīgi Vidzemes nākotnes virzītājspēki ir demogrāfiskā situācija, infrastruktūras projektu attīstība, klimata izmaiņas, kā arī reģionālās pārvaldības tendences. 

Paredzams, ka līdzsvarošanas scenārijā pašreizējie Vidzemes 25 novadi varētu saglabāties, bet konkurences scenārijā, tas varētu samazināties uz 14. Divdesmit gadu laikā Vidzemei varētu pievienoties arī Limbažu novada teritorija. Ņemot vērā Latvijā vēsturiski izveidojušās atšķirības starp Rīgu un pārējo Latviju, kā arī lielo pilsētu dominēšanu lēmumu pieņemšanā, diskusijas dalībnieki vairāk atbalstīja politikas plānošanas un ieviešanas decentralizācijas ideju, jo, viņuprāt, tas veicinātu sekmīgāku lēmumu pieņemšanu. Daudzi lēmumi, kas tagad tiek pieņemti valsts līmenī, patiesībā būtu jāizlemj reģionos, jo tiešu reģionu institūcijām ir lielāka izpratne un zināšanas par katras teritorijas stiprajām un vājajām pusēm. Reģionu iedzīvotājiem ir labāk redzams, kādas investīcijas ir nepieciešamas un kur tās labāk ieguldīt. 

Daži no diskusijas dalībniekiem aizstāvēja konservatīvu nākotnes redzējumu, uzsverot, ka Vidzeme ir gatava tikai nelielām pārmaiņām, piemēram, uzlabojumiem infrastruktūrā un tūrisma attīstībai. Pēc viņu domām, Vidzemē nākotnē cilvēkiem vajadzētu dzīvot ne sliktāk kā šobrīd. Tāpēc Vidzeme jāsaglabā tāda kā viņa ir un kādu mēs to jūtam tagad. Šī pozīcija vairāk sliecas atbalstīt latviskā dzīves stila saglabāšanu pastāvošajās lauku teritorijās un mazpilsētās. Diskusijas dalībnieki atsaucās uz tendenci, dažas sabiedrības grupas nevēlas izmaiņas, taču vēlas labāku dzīvi, nemainot neko savā ikdienas uzvedībā.

Pretēju pozīciju pauda dalībnieki, kuri pauda atbalstu lielākai robežu atvērtībai un uzsvēra nepieciešamību pēc cilvēku un sociālā kapitāla atjaunotnes Latvijā. Pēc šo cilvēku domām Vidzemes viendabīgais etniskais sastāvs drīzāk varētu būt trūkums tās attīstībai, jo tas veicinās pašreiz izplatītu negatīvu uzskatu un īpašību atražošanos. Šīs pozīcijas aizstāvji arī vairāk atbalstīja reģiona aktīvāku iesaistīšanos globālajos zināšanu aprites procesos. Par vēlamāko sabiedrības organizācijas modeli tika atzīts kopienu modelis, kas apvienotu cilvēkus, pēc vietas, atmiņu, vērtību un dzīves stila principiem.

No demogrāfijas viedokļa Vidzemē manāma iedzīvotāju skaita strauja samazināšanās, kas nākotnē būtu risināma ar apdomātas imigrācijas politikas palīdzību. 

Dabas resursi un infrastruktūra 

Infrastruktūras attīstība ir noteicošs virzītājspēks visiem Vidzemes attīstības scenārijiem, jo autoceļi un dzelzceļi, var būtiski ietekmēt teritoriju nozīmi ilgtermiņā, piemēram, palielinot noteiktu teritoriju konkurētspēju.  Vidzemē būtu jāattīsta dzelzceļi un galvenie autoceļi, jo tie ir nozīmīgi preču, izejvielu, kā arī iedzīvotāju kustībai. Nozaru attīstībā uzmanība jāpievērš jau pašreizējo dabas resursu attīstībai – koksnei un koksnes apstrādei, lauksaimniecībai un lauksaimniecības produkcijas ražošanai, kā arī derīgo izrakteņu ieguvei un apstrādei. Dabas resursi jāizmanto tā, lai nodrošinātu to ilgtspēju. Jāpanāk tas, ka Vidzemes derīgie izrakteņi - kūdra un māls pēc divdesmit gadiem vēl būtu pietiekami arī nākamajām paaudzēm. Tomēr vienlaikus jāattīsta ražotnes šo izrakteņu pārstrādei.

Pēc 20 gadiem vajadzētu būt īstenotam Rail Baltica projektam ar pieturu Valmierā un Cēsīs, sakārtotai dzelzceļa infrastruktūrai. Pie Valmieras un Priekuļiem jābūt labi attīstītiem mazajiem lidlaukiem. Vidzemei svarīgs ir ne tikai Ziemeļu-Dienvidu transporta koridors, bet arī savienojums uz Austrumiem Reģionā būs saglabājusies skaista daba un dabas parki. Būs saglabājušās arī mazās pašvaldības un novadi, kas strādās tāpat kā līdz šim, tomēr biezāk apdzīvotām vietām būs labāka piekļuve labas kvalitātes autoceļiem, kas izbraucami visu gadu arī bez 10 tonnu ierobežojumiem.  Tomēr mazajiem ceļiem nav obligāti jābūt asfaltētiem.

Līdzsvarošanas scenārijā galvenajos transporta koridoros veidosies saskaņota pārrobežu transporta plūsma. Transporta pārvadājumos būs iegūts atbalsts no Krievijas un Baltkrievijas pašvaldībām un valsts dienestiem robežas un kontroles punktu apkalpošanai. Tādējādi būs iespējams organizēt efektīvu tirdzniecību ar Austrumu valstīm. Līdzsvarošanas scenārijā svarīgi būtu attīstīt tās teritorijas, kurās patlaban nav ieplānoti ievērojami ceļu infrastruktūras uzlabojumi. Tās būtu Vidzemes Ziemeļaustrumu teritorijas, Gulbene un Madona. Attīstot infrastruktūru un pieejamību tieši trijstūrī Valmiera-Cēsis-Smiltene vislielākie ieguvēji būs tieši šīs teritorijas un pilsētām pieguļošie novadi. Pārējai Vidzemei ieguvums no tā varētu būt mazāks vai nekāds.

Demogrāfiskās tendenču dēļ mazināsies nepieciešamība pēc izglītības iestāžu, galvenokārt, pamatskolu, un vidusskolu infrastruktūras. Ja šodien Vidzemē ir 12, profesionālās skolas, tad, iespējams, ka nākotnē paliks tikai 6. Iespējams, ka reģionā varētu būt vēl viena augstskola, tomēr šāda iespējamība ir maz ticama, ņemot vērā pašreizējās diskusijas par augstskolu skaita samazināšanu valstī.

Zināšanas un to nozīme reģiona attīstībā 

Zināšanu platformā diskusijas raisījās gan par izglītības sistēmu, gan arī par zināšanu nozīmi plašākā sabiedrības attīstības kontekstā. Izskanēja kritiski viedokļi par pastāvošo izglītības saturu, kurš vairāk vērsts uz loģiku un strukturālismu, kamēr daudz lielāku uzmanību vajadzētu pievērst personības radošās domāšanas attīstībai. 

Pamata izglītībā bērniem līdz 4. klasei vajadzētu iemācīt domāt, lai viņi būtu spējīgi adaptēties dzīvei pēc izglītības sistēmas saskarē ar darba tirgu, valsts pārvaldi un citādi domājošiem cilvēkiem. Pamatskolas vecākajās klasēs un vidusskolā varētu vairāk strādāt uz zināšanu apguvi, bet vidējā profesionālajā izglītībā uzsvars jāliek uz tehnisko zināšanu un prasmju apguvi. Sociālās zinātnes būtu jāsaglabā, taču mazākās proporcijā kā tas ir bijis līdz šim. Šobrīd sabiedrībā arvien vairāk iezīmējas negatīva attieksme pret fizisko darbu. Tāpēc izglītības posmos lielāka uzmanība kā līdz šim būtu jāpievērš darbmācībai. Darbmācības nodarbībās būtu ļoti svarīgi izkopt labu attieksmi pret darbu.  

Šobrīd Latvijai raksturīgs zems arodskolās studējošo skaits, lai gan vairākās Eiropas valstīs vērojamas pretējas tendences. Tāpat izveidojies stereotips, ka jauniešiem pēc skolas beigšanas obligāti jāturpina studijas augstskolā. Rezultātā Latvijā ir izveidojusies izglītota sabiedrība ar nedrošības sajūtu, jo pietrūkst kvalificētu amatu pratēju. Lai gan diskusijas dalībnieku uzskati par mazu skolu saglabāšanu laukos dalījās, visi atzina, ka skolām ir liela nozīme kā dažādu sabiedrisku aktivitāšu centriem.

Konkurences scenārijā 2030. gadā Valmierā varētu būt izveidojies spēcīgs inovatīvs centrs, kurā jaunie zinātnieki materializē inovatīvas idejas. Viena no  pētniecības jomām būtu dažādu procesu un produktu modeļu izstrāde. Ja Latvijā attīstīsies uzņēmējdarbība un izglītības sistēma, arī ārzemnieki brauks uz Vidzemi un dos savu pienesumu sabiedrībai un ekonomikai. Konkurences scenārijā profesionālās izglītības piedāvājums reģionā tiks ievērojami koncentrēts specializētās profesionālajās izglītības iestādēs. Samazinoties skolēnu skaitam, izdzīvos tikai tās vispārīgās un profesionālās skolas, kas spēs piedāvāt kvalitatīvo piedāvājumu. 

Līdzsvarošanas scenārijā profesionālajā izglītībā būs novērojama aktīvāka uzņēmēju un nozaru asociāciju iesaiste izglītības veidošanā līdzīgi, kā tas šobrīd vērojams Vācijā un Somijā. Caur sadarbību profesionālā izglītība kļūs kvalitatīvāka un darba tirgus prasībām atbalstošāka. Augstākajā izglītībā būtiska loma reģiona attīstībai ir Vidzemes Augstskolai. Līdzsvarošanas scenārijā vajadzētu apsvērt arī kādas fakultātes izvietošanu kādā citā Vidzemes pilsētā, jo tieši kvalitatīva profesionālā un augstākā izglītība ir tas, kas piesaista jauniešus apdzīvotajām vietām, ienes tajās svaigumu un dažādību. Vēl viena līdzsvarošanas scenārija iezīme būtu sadarbības veidošana starp izglītības iestādēm un vietējiem ražotājiem. Veidotos klasteri kokrūpniecībā un pārtikas ražošanā.

2030. gadā Vidzemes jaunākie iedzīvotāji runās vairākās valodās. Tomēr šīs valodas būs ne tikai sarunu valodas - angļu, vācu un krievu. Vidzemes iedzīvotāju daudzvalodība simbolizēs dažādus iedzīvotāju izpratnes līmeņus. Paralēli administratīvi birokrātiskajai izglītības sistēmai nostiprināsies brīvo skolu sistēma. Vecāku loma izglītības sistēmā palielināsies. Viņiem pašiem vajadzēs uzņemties lielāku atbildību un iniciatīvu par savu bērnu nākotni, līdz ar to ietekmējot arī kopējo valsts nākotni.  Tomēr vēlamajā scenārijā arī 2030. g. Vidzemes iedzīvotāji izglītību varēs iegūt bez maksas.

2030. gadā Latvijas iedzīvotāji joprojām izbrauks no valsts. Taču viņu ceļojumu mērķis būs sevis pilnveide un izglītošana. Grūti pateikt, vai šie iedzīvotāji kādreiz atgriezīsies Vidzemē. Tomēr skaidrs, ka būs aizvien vairāk tādu iedzīvotāju, kuri spēs domāt ārpus savas valsts robežām. Vidzemes izglītības piedāvājums, savukārt, palīdzētu piesaistīt jaunus iedzīvotājus no citiem reģioniem un valstīm.

Cilvēks un sabiedrība

Šobrīd Vidzemes iedzīvotājus raksturo nedrošība. Šīs nedrošības iemesli ir dažādi – gan ekonomiski, gan psiholoģiski. Vēl viena sabiedrības iezīme ir individualizācija, kas izpaužas dažādos līmeņos. Izteikta ir arī t.s. „kastu” domāšana. Cilvēki neapzinās savu iekšējo aicinājumu un seko iedomātiem dzīves modeļiem. Lai gan Vidzeme ir etniski viendabīgākais Latvijas reģions, iedzīvotājiem raksturīga vāja sociālo saišu noturība. Rezultātā daudzas sociālas grupas, īpaši - veci cilvēki un jaunieši, vairs nejūtas piederīgi sabiedrībai. 

Par diskusijas galveno tēmu sociālās platformas grupā kļuva augošā spriedze starp indivīdu un dažādām sociālajām sistēmām. Tika uzsvērts, ka turpinoties esošajām sociālajām, ekonomiskajām un politiskajām tendencēm, Vidzemes iedzīvotāji izjutīs arvien lielāku diskomfortu par to, ka viņi nevar iekļauties kopējā sistēmā. Tāpēc nākotnē atsevišķu grupu balsis varētu kļūt skaļākas. Pieaugs nevalstisko organizāciju loma. Līdzsvarošanas scenārijā nevalstiskās organizācijas un valsts pārvalde tieksies uz iekļaujošas sabiedrības modeli, ņemot vērā, ka Vidzemē dzīvos arī imigranti no citām kultūrām. 

Darba grupas dalībnieki izvirzīja drosmīgu apgalvojumu, ka cilvēkam nevajadzētu kalpot ekonomikai. Tieši ekonomikai būtu jākalpo cilvēka attīstībai.  Tātad, arī izglītības sistēmai nevajadzētu akli ražot resursus priekš pastāvošās ekonomikas sistēmas, jo pastāvošā ekonomiskā sistēma nav orientēta uz cilvēka pilnvērtīgu attīstību.  

Sociālās sadarbības pamata vērtības jāsāk veidot jau ģimenē. Svarīgi, lai arī individuālistiski ievirzītiem cilvēkiem, savlaicīgi tiktu attīstītas arī līdzsvarošanas un sadarbības vērtības. Tikai šāda veida sociālā sistēma varēs izauklēt jauna tipa līderus. Līdzsvarošanas scenārijā būtiska loma būs savstarpējai sadarbībai ne tikai nozares, bet arī dažādu profilu ietvaros. Mazās lauku saimniecības nevar būt konkurētspējīgas, ja tās nesadarbojas. 

Sociālo procesu koordinācija optimālajā scenārijā notiks pēc skudru pūžņa parauga. Katra skudra zin, kas viņai jādara, taču savus pienākumus tās var arī ātri mainīt vadoties no ārējiem apstākļiem. Šajā modelī svarīga ir iedzīvotāju pašmotivācija un pašorganizācija. Skudru pūžņa piemērā veiksmīgi apvienoti konkurences un līdzsvarošanas scenāriju principi. 

2030. gadā Vidzemes tipiskā iedzīvotāja būs sieviete vecumā ap 40 gadiem. Viņa būs neprecējusies, bet dzīvos kopā ar dzīvesbiedru, kas varētu būt gan latvietis, gan arī kādas citas tautības pārstāvis. Viņiem būs viens vai arī divi bērni. Viņai būs neliels bizness, iespējams, lauku tūrismā, kuru viņa veiksmīgi attīstīs sadarbībā ar citiem uzņēmējiem, piemēram, dažādiem amatniekiem un ekoloģiskajiem lauksaimniekiem. Sieviete uzņēmējdarbībā sadarbosies arī ar Krieviju, Ukrainu u.c. valstīm. 

Tomēr kopumā Vidzemes laukos nākotnē varētu dzīvot pavisam septiņas iedzīvotāju grupas. Pirmkārt, tie būtu sociāli atstumtie iedzīvotāji, kuri veidotu 20-25% no visa iedzīvotāju skaita. Otrā grupa būtu t.s. sociāli integrētie iedzīvotāji, kuri strādās pie darba devēja un būs atraduši savu nišu kādā tautsaimniecības sfērā. Trešā grupa būs uzņēmēji un saimnieki, kuri būs izgājuši cauri konkurences cīņai. Ceturtā grupa būtu radošā un tehniskā inteliģence, piemēram, arhitekti, kuri izmanto attālinātā darba iespējas, kuras viņiem nodrošina modernās komunikāciju tehnoloģijas. Piektā grupa varētu būt rīdzinieki, kuri brīvdienas pavada lauku mājās. Sestā grupa būtu seniori pensijas vecumā. Savukārt, septītā grupu būtu dažādas reliģiskās un sociālas kopienas, kurām raksturīgs kopienu dzīves veids pēc savas iekšējās kārtības. 

Līdzsvarošanas scenārijā būtiska lauku iedzīvotāju dzīves sastāvdaļa būs savstarpējā sadarbība un kooperācija. Lauku dzīves veids tiks organizēts saskaņā ar dabas ritmiem. Dzīve laukos tiks uzskatīta par privilēģiju. Konkurences scenārijā laukos daudz izteiktāka kļūs dabiskā atlase. Tā rezultātā izdzīvos tikai cilvēka veiksmīgākā versija. Šo cilvēku dzīve laukos ritēs autonomi bez īpašas saskares ar citiem. 

Vidzemes identitātes 

Vidzemnieki ir atšķirīgi dažādos novados un pilsētās un tas ir nozīmīgs reģiona pievilcības priekšnosacījums. Dalībnieki uzsvēra, ka uz Vidzemi būtu jāskatās no vēsturiskās perspektīvas – saistībā arī ar piejūras teritorijām. Tūrisma stratēģiskajā attīstībā vispirms jāizceļ Vidzemes esošās bagātības, piemēram, Gaujas Nacionālais parks. Te nav tik svarīgi atsevišķi izdalīt Siguldu, Cēsis, Līgatni un Valmieru, jo daudzi nemaz nezina šīs pilsētas. Tieši tādēļ piemērotas Vidzemes tūrisma identitāšu platformas varētu būt bānīšu zeme, piejūra, Vidzemes biosfēras rezervāts utt. 

Gādājot par pievilcīgiem tūrisma gala mērķiem, infrastruktūrai, protams, ir ļoti liela nozīme, tomēr, ja nav cilvēku, kas par vietām interesanti pastāsta, tad vieta vairs nešķiet tik pievilcīga un interesanta. Kultūras mantojums var būt dzinējspēks, lai piesaistītu tūrisma satura radītājus un patērētājus. Viens no neizmantotiem potenciāliem ir Vidzemei raksturīgā kapu kultūra un svecīšu vakari. Baltijā Vidzeme ir unikāla ar Gauju. 

Viens no Vidzemes identitātes pamata motīviem varētu būt pašlepns, bet viesmīlīgs  saimnieks, kas ir lepns par sevi un sevis paveikto. Par Vidzemes stipro pusi arī varētu uzskatīt tās klusumu un ūdens resursus. Tāpēc nav slikti, ka Vidzemē ir saglabājušās vietas, kurās ir t.s. “tuksnesis.” Šīs vietas var palīdzēt radīt vienu no Vidzemes eksporta produktiem – klusumu. 

Nākotnē mazās pilsētas varētu saglabāties, ja tās specializēsies un savstarpēji sadarbosies. Līdzsvarošanas scenārijā tās nevis konkurēs un lieki tērēs resursus, bet gan sadarbosies ar vietējiem uzņēmējiem un citām pilsētām. Veiksmīgs piemērs šajā ziņā ir Līgatne, kura septiņus gadus mērķtiecīgi strādāja uz savu produktu radīšanu sadarbībā ar vietējiem uzņēmējiem. 

Valmiera līdz ar augstskolu un tās inovatīvo potenciālu nākotnē varētu kļūt par mazo Čikāgu vai mazo Londonu, kur liels uzsvars likts uz mūsdienīgo, laikmetīgo un brendīgo. Ja nākotnē vēlamies būt inovatīvi un mūsdienīgi, tad Valmiera varētu būt tā vieta, kur autobusā sastapt piecu nacionalitāšu iedzīvotājus, atļauts laulāties atšķirīgu seksuālo orientāciju cilvēkiem. Tāpēc Valmierā noteikti vajadzētu radīt vietas, kur patīkami uzturēties dažādu dzīves stilu jauniešiem. Jābūt uzsvaram uz mūsdienīgu un laikmetīgu attīstību. 

Līdzsvarošanas scenārijā katra apdzīvota vieta un tās infrastruktūra ir ļoti svarīga Vidzemes attīstībai. Tāpēc katrai mazpilsētai un apdzīvotai vietai vajadzētu atrast savu nišu. Piemēram, Staicele varētu būt Latvijas futbola galvaspilsēta, kas, atbilstoši bērnu interesēm, varētu motivēt ģimenes pārcelties uz Staiceli. Tāpat varētu būt arī kāda slēgtā pilsēta, kurā varētu iekļūt tikai ar caurlaidēm un par uzturēšanās tajā būtu jāmaksā. Šādā pilsētā vārētu būt, piemēram, muzejrezervāts, kur iedzīvotāji uztur tradicionālu dzīves veidu – praktizē tradicionālo amatniecību, lauksaimniecību, staigā tautas tērpos. Kāda pilsēta varētu specializēties tieši vecu cilvēku uzņemšanā no visas pasaules. Tā kļūtu par vietu, kur savas vecumdienas pavada, piemēram, iedzīvotāji no Japānas. Specializējoties noteiktu migrantu grupu uzņemšanā, reģions varētu labāk pārvaldīt iebraucošo migrantu plūsmas. 

Vidzeme var lepoties ar savām dabas tūrisma iespējām. Domājot par mazpilsētu attīstību, jāatdod to pievienotā vērtība. Tā, piemēram, veselības tūrismā katrai mazpilsētai vajadzētu attīstīt savu unikālu veselības aprūpes nišu, kurā tā būtu konkurētspējīga. Šīs nišas varētu būt, piemēram, atbrīvošanās no liekā svara, rehabilitācija pēc smagas operācijas, zobārstniecība utt. Tik mazā valstī kā Latvijā, mazajām pilsētām vajadzētu koncentrēties uz dažādu nišu attīstību un nevis konkurenci. Lielākais šķērslis šo nišu attīstībā būtu pašas pilsētas iedzīvotāji, kuri nevēlas mainīties. 

Šobrīd Vidzeme ir vislatviskākais reģions Latvijā, jo 85% iedzīvotāju ir latvieši. Šis fakts tika vērtēts gan kā Vidzemes priekšrocība, gan arī kā trūkums. Izskanēja viedoklis, ka Vidzemes attīstībai etniski viendabīgs sabiedrības sastāvs ir nevēlams, jo tas neveicina iedzīvotāju vēlmi mainīties un pastiprina noslēgšanās tendences. Tā rezultātā Vidzeme nespētu pilnvērtīgi attīstīties un atjaunoties. 

Stāsts par Ievu Malēnieti 20 gadu tālā nākotnē varētu skanēt šādi: “Ieva Malēniete, kas dzīvo Rīgā. Augusta pirmajā svētdienā sentimenta un nostaļģijas vadīta viņa dodas uz dzimto Alūksni. Tur gaidāms nozīmīgs pasākums – kapu svētki, kuros viņa varēs satikt brālēnus, otrās pakāpes māsīcas un 20 gadus neredzētus onkuļus un tantes. Ieva Alūksnē nav bijusi 15 gadus, tomēr ar GPS palīdzību viņa atrod savus radiniekus. Ieva redz, ka Alūksne ir mainījusies. Tā ir izveidojusies par Latvijas tekstila galvaspilsētu. Dabas muzejs ir pārvērties templiešu muzejā, kurā aplūkojami dažādi templiešu dārgumi. Alūksne sadarbojas ar kaimiņiem, īpaši ar Pleskavas apgabalu Krievijā. Tekstilrūpniecības nozarē izveidojies klasteris. Ieva ar prieku atceras, ka pirms dažiem gadiem viņas dēls piedalījies bruņoto spēku izdzīvošanas nometnē Alūksnē. Viņasprāt puiši ir jāaudzina par kārtīgiem vīriešiem un viņiem nākotnē vajadzētu būt tiem, kas vada notiekošos procesus valstī. Ieva ir sajūsmā par to, kā izskatās Alūksnē, tāpēc ir gatava savā dzimtajā vietā ieguldīt 15 prombūtnes gados nopelnīto naudu. Meklējot nišu, kurā darboties, Ieva izpētījusi, ka pirms vairākiem gadsimtiem Alūksnes pusē aktīvi darbojies Ernests Gliks, kurš sagatavojis bībeles tulkojumu latviešu valodā. Ņemot vērā laikmeta ietekmi, Ieva nolemj izdot dažādu reliģiju svētos – izraēliešu, musulmaņu, budistu, jo bizness un reliģija jau nepazīst robežas.”

Vidzemes scenāriju izstrādes grupa
Valmierā, 2011. g. 15. aprīlī