Projekta "Senās kulta vietas - Baltijas jūras piekrastes kopīgā identitāte" partneri no Rīgas, Kurzemes, Vidzemes un Zemgales plānošanas reģiona, kā arī no Igaunijas un Zviedrijas apkopo informāciju, kas nepieciešama dabas svētvietu digitālās kartes un virtuālā muzeja izveidei.

 Zemgales Plānošanas reģiona (ZPR) pārstāvis Juris Kālis aģentūru LETA informēja, ka nesen šā projekta partneri tikās seminārā Valmierā un tā bija pirmā plašāka mēroga diskusija par projektā notikušajām un gaidāmajām aktivitātēm, kurā iesaistījās visai kupls vietējās sabiedrības pārstāvju loks - tūrisma nozarē un pašvaldībās strādājošie speciālisti, plānotāji, kā arī interesenti no vairākām nevalstiskajām organizācijām. 

Runājot par seno dabas svētvietu potenciālo izmantošanu tūrismā, eksperti uzsvēra, ka kopš projekta ieviešanas sākuma Latvijas pusē apzinātas un apsekotas pavisam 415 senās svētvietas - visvairāk dažāda veida akmeņi, koki, birzes, avoti un citi dabas objekti.

Zemgalē no 100 fiksētajiem objektiem, aptuveni katrs desmitais jau tagad atrodams kādā no tūrisma maršrutiem, taču eksperti uzskata, ka tūrisma apritē iekļaujamo pievilcīgāko svētvietu skaitu nākotnē reģionā varētu vēl dubultot. 

Diskusijās atklājās, ka sabiedrībā vērojama viedokļu dažādība par to, cik ētiski un racionāli ir padarīt katru no zināmajām svētvietām plaši pieejamu ceļotājiem, jo daudzos gadījumos tās satur arī privātumu, skaidroja Kālis.

Līdzšinējā pieredze rāda, ka šāda veida objektu apmeklējums svārstās no diviem tūristiem trīs gados, piemēram, pie kulta akmens kādas vientuļas lauku mājas apkaimē, līdz pat 240 000 ceļotājiem gadā pie Gūtmaņa alas Siguldā. Taču kā vienā, tā otrā gadījumā jārēķinās, ka sabiedrībā ir cilvēki, kuri ir gatavi savam ceļojumam tērēt prāvus līdzekļus, lai tikai būtu saskarē ar dabu, dzīvotu vienā ritmā ar to un gūtu labu kultūras pieredzi, kas pārmantota no iepriekšējām paaudzēm un balstās uz senām tradīcijām.

Vienā no pētījumiem noskaidrots, ka no visiem aptaujātajiem ceļotājiem šāda veida pieredzi vēlas gūt galvenokārt vidēji turīgas un turīgas sievietes - vadošo profesiju pārstāves ar augstāko izglītību. Turklāt katra trešā no viņām pati darbojas kādā no kultūras jomām. Tāpēc būtu aplami domāt, ka šāda tipa ceļotāji var kaitēt minēto objektu aizsardzībai un saglabāšanai, par seminārā diskutēto skaidroja Kālis.

Secināts, ka, veidojot un popularizējot jaunu tūrisma produktu, nepieciešams uzrunāt "pareizos" tūristus, kuri respektē kultūras pamatvērtības, bet dabu uzlūko kā vienu no skaistākajām altārgleznām. 

Patlaban projekta partneri sadarbībā ar tūrisma speciālistiem katrā reģionā beidz izvēlēties vismaz piecas vispiemērotākās svētvietas, kuras iekļaus vienotā tūrisma maršrutā, ņemot vērā vēl citu apskates objektu esamību ceļā līdz tām.

Līdztekus tam plānots izgatavot un dabā izvietot atbilstošas norādes zīmes. Kādu informāciju atspoguļot uz jaunajām norādes zīmēm un stendiem, kā tos pareizi izvietot, par to runāja arī Valmieras semināra dalībnieki, kuri sprieda arī par svētvietu apsaimniekošanas stratēģijas izstrādi. Šis dokuments galvenokārt attieksies uz zemes īpašniekiem, kas lielā mērā ir jau apzināti, un tam būs rekomendējošs raksturs, taču tas var kalpot arī par impulsu vairākām izmaiņām likumdošanā.

Turpinot sadarbību, projekta partneri apkopo informāciju, kas nepieciešama digitālās kartes un virtuālā muzeja izveidei.

Savukārt ZPR speciālisti sākuši darbu pie grāmatas "Senās kulta vietas Zemgalē" manuskripta sagatavošanas. Jūnijā Zemgalē notiks projekta Uzraudzības komitejas un vadības grupas sēde.

Tā būs laba iespēja Igaunijas, Zviedrijas un Latvijas kolēģus iepazīstināt ar Zemgalē uzkrāto pieredzi dabas aizsardzībā un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, parādīt pašas raksturīgākās svētvietas Aknīstes, Auces, Jelgavas, Kokneses, Tērvetes un Bauskas novadā, pauda Kālis.