Vēsture

Eiropu raksturo ne tikai kopīgas vēsturiskās un kultūras saiknes, bet arī daudzās robežas. Gadsimtu gaitā no viduslaiku vēsturiski sadrumstalotās ainavas ir izveidojušās valstis ar noteiktām robežām, ar savu nacionālo politiku. Daudzas valstu robežas sašķēlušas Eiropas vēsturiskos reģionus un etniskās grupas.

Latgaļi un sēļi Krievzemes politikas ietekmē 12. un 13. gadsimtā apvienojās augstāka tipa valstiskos veidojumos - kņazistēs. Nozīmīgākā kņaziste bija Jersika, kuras valdnieks Visvaldis tika saukts par karali un valsts pārvaldīšanas tiesības bija saņēmis mantojumā. Jersikas kņazistē ietilpa vismaz 9 pilsnovadi, to vidū Asote, Oliņkalns, Cesvaine, Mārciena, Autīne. Uz rietumiem no Jersikas atradās Koknese kņaziste, kuras centrs bija pils pie Pērses ietekas Daugavā. Senkrievu meslu atkarība šajā apvidū sākusies jau 11. gadsimtā. Jersikas valsts beidza pastāvēt 1209. gadā.

Viens no lielākajiem valstiskajiem veidojumiem bijusi Tālava ar centru Beverīnas pili. Tālava apvienoja latgaļu zemes Gaujas augšteces apvidū. Latgaļu Atzeles zeme atradās starp Tālavu (rietumos) un Pleskavas kņazisti (austrumos). Atzelē kuras centrs bija Alūksnes pils, bez latgaļiem dzīvoja arī Baltijas somi. Kā valstiski veidojumi Tālava un Atzele bija politiski atkarīgas no Pleskavas. Galvenie tirdzniecības ceļi bija ūdensceļš pa Daugavu un sauszemes ceļš no Pleskavas cauri Tālavai gar Gauju uz Rīgas jūras līci. 1224. gadā vāci Tālavu sadalīja un pilnīgi likvidēja valsts pārvaldi.

Rakstītajos avotos minēti 4 lielāki lībiešu apdzīvoti novadi - Daugavas, Turaidas, Metsepoles un Idumejas novads, taču tie nebija valstiski veidojumi. Gaujas (Turaidas) lībiešu svarīgākais centrs bijusi Kaupo pils Turaidā, bet Idumejas centrs - Straupe. Mazāk apdzīvota bijusi Metsepole. Cēsīs bijusi vendu pils.

13.gadsimta 30.gados visa Vidzemes teritorija pārgāja vācu rokās, bet pēc Livonijas kara (1558.-1583.g.) tā tika iekļauta Polijas provinces Pārdaugavas hercogistes sastāvā. 1629. gadā Vidzemi ieguva Zviedrija. Pēc Ziemeļu kara (1700.-1721.g.) Vidzeme tika pievienota Krievijai. Kopš tā laika līdz pat pirmajam pasaules karam visas latviešu apdzīvotās zemes atradās Krievijas sastāvā.

18.gadsimtā Latvijas teritorijā attīstījās linu audumu aušana tirgum, kokapstrādes manufaktūras un papīrdzirnavas. 19.gs. otrajā gadu desmitā nodibināja papīrfabriku Līgatnē, kas darbojas arī mūsdienās. 2003. gada oktobrī Līgatnes papīrfabrika uzsāka otrreizējā papīra ražošanu.

Pēc produkcijas vērtības un apjoma dominējošās rūpniecības nozares 19.gs.pirmajā pusē bija spirta ražošana un tekstilrūpniecība. 19.gs otrajā pusē Vidzeme un Kurzeme bija to Krievijas guberņu skaitā, kur visvairāk bija attīstīta mašīnbūve, šeit ražoja dzelzceļu vagonus, kuģus, turbīnas, motorus, tvaikmašīnas, katlus, iekārtas kokzāģētavām, kā arī ādas, papīra un pārtikas rūpniecībai. Līdz pirmajam pasaules karam turpmākā rūpniecības attīstība, kurai bija raksturīga ražošanas koncentrācija, uzņēmumu apvienošanās sindikātos u.tml., neizmainīja rūpniecības izvietojumu un specializāciju, kas bija izveidojusies 19.gs. 90.gados, bet vēl vairāk pastiprināja izvietojuma nevienmērīgumu un atšķirības Latvijas piejūras rajonu un iekšējo rajonu attīstībā.

1917.gadā no Vidzemes guberņas 47 030 km2 atdalīja tās Dienvidu daļu (49,5%), kur iedzīvotāju vairums bija latvieši, un, ar valsts robežu nospraušanu, Latvijas pusē palika Rīgas, Cēsu, Valmieras un Valkas apriņķi, kam 1925.gada 1.aprīlī kā 5. pievienoja Madonas apriņķi, kuru nodibināja no Cēsu un Valkas apriņķu dienvidaustrumu daļām.

Ņemot vērā Latvijas reģionu atšķirīgos dabas apstākļus, ģeogrāfisko stāvokli, saimniecības attīstības līmeņus, rūpniecības specializāciju, lauksaimniecības specializācijas un intensitātes īpatnības, kā arī dažādo iedzīvotāju izvietojumu, sadzīves un kultūras īpatnības, 20.gs. otrajā pusē tika izdalīti sekojoši ekonomiskie rajoni - Centrālais rajons (ietilpst 8 administratīvie rajoni - Dobeles, Jelgavas, Bauskas, Tukuma, Rīgas, Ogres, Stučkas un Jēkabpils), Kurzemes (Liepājas, Ventspils, Kuldīgas, Saldus un Talsu), Vidzemes (Alūksnes, Cēsu, Gulbenes, Limbažu, Madonas, Valmieras, Valkas) un Latgales (Daugavpils, Balvu, Ludzas, Preiļu, Krāslavas, Rēzeknes).

Šos rajonus vēl sadalīja pa sīkākām teritoriālajām vienībām pa rūpniecības mezgliem un tiem piegulošajām lauksaimniecības zonām. Vidzemes ekonomiskais rajons aizņēma 27.8% no Latvijas teritorijas un to apdzīvoja 314.4 tūkst. iedzīvotāju (13,3% republikas iedzīvotāju). Pēckara gados Vidzemes ekonomiskajā rajonā visvairāk bija attīstīta pārtikas, kūdras un būvmateriālu rūpniecība. Tas bija sadalīts Valmieras un Gulbenes apakšrajonos. Valmieras apakšrajonā ietilpa Cēsu, Limbažu, Valkas un Valmieras administratīvie rajoni.

Pēc platības tas bija viens no lielākajiem republikā (15% no kop. teritorijas). Valmieras apakšrajons tika pieskaitīts pie agrāri industriālā tipa. Gandrīz puse darba spējīgo iedzīvotāju nodarbināti lauksaimniecībā un tikai 1/7 daļa rūpniecībā. Gulbenes ekonomiskajā apakšrajonā ietilpa Alūksnes, Gulbenes un Madonas administratīvie rajoni. Tas aizņēma 11,5 % no republikas teritorijas.

Vidzemes kultūrvēsturiskā apgabala robeža dienvidos ir Daugava, austrumos Aiviekste, bet rietumos Rīgas jūras līcis, iekļaujot Alūksnes, Cēsu, Gulbenes, Limbažu, Madonas, Valkas un Valmieras rajonus, kā arī Ogres rajona un Aizkraukles rajona teritorijas Daugavas labajā krastā.

Vai šī informācija bija noderīga?

Tava atsauksme palīdzēs uzlabot šo lapu.



Nosūtīt
Nosūtīt bez komentāra
Paldies par atsauksmi!

Notikumi

«Marts 2024»
POTCPSSv
 123
45678910
11121314151617
18192021222324
25262728293031