Atgriešanās Latvijā pēc vairākiem gadiem ārvalstīs daudziem šķiet kā atgriešanās mājās. Taču ģimenēm ar skolas vecuma bērniem tas bieži nozīmē arī sarežģītu pielāgošanās procesu, kurā jāapgūst ne tikai mācību viela, bet arī jāatrod sava vieta jaunā sociālajā vidē. Savā pieredzē dalās remigrante Inga Buša, kura kopā ar ģimeni pēc dzīves Norvēģijā atgriezās Latvijā.

Viņas meita, atgriežoties Latvijā deviņu gadu vecumā, par lielāko izaicinājumu nosauca nepieciešamību “iedzīvoties”, jo viss apkārt šķita citādāks – cilvēki, vide, komunikācija un ikdienas paradumi. Lai gan latviešu valoda problēmas nesagādāja, bērnam nācās šķirties no draugiem un ierastās dzīves Norvēģijā, vienlaikus cenšoties iekļauties klasē, kur pārējie bērni jau bija izveidojuši savstarpējās attiecības.

Inga uzsver, ka skolās bieži netiek līdz galam apzināts, cik būtiskas pārmaiņas piedzīvo remigrējušie bērni. Viņasprāt, īpaši svarīgs ir emocionālais atbalsts un cilvēks skolā, kurš bērnam palīdz orientēties jaunajā vidē, iedrošina un sniedz nepieciešamos skaidrojumus. Vecāki savu atbalstu sniedz mājās, taču skolas ikdienā bērnam nepieciešams arī pedagogu un atbalsta personāla iesaistījums.

Remigrantes pieredze izgaismo arī plašākas sistēmiskas problēmas. Viņas vērtējumā Latvijas izglītības sistēma joprojām nav pilnībā gatava remigrantu ģimeņu vajadzībām. Īpaši sarežģīta situācija veidojas pusaudžu vecumā, kad bērni atgriežas pamatskolas noslēgumā vai vidusskolas sākumā. Ingas ģimenē pārcelšanās uz Latviju tika atlikta, lai meita varētu pabeigt pamatskolu Norvēģijā, jo pāreja uz Latvijas izglītības sistēmu 9. klases vidū šķita pārāk sarežģīta.

Pēc pamatskolas absolvēšanas Norvēģijā ģimene saskārās ar neskaidrībām par iespējām turpināt izglītību Latvijā. Mēnešiem ilgi nācās meklēt informāciju, sazināties ar skolām un atbildīgajām institūcijām, lai noskaidrotu uzņemšanas kārtību un nodrošinātu meitai iespēju iestāties izvēlētajā ģimnāzijā. Šajā laikā būtisku atbalstu sniedza Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule, palīdzot ģimenei orientēties sarežģītajā procesā.

Lai gan ģimenes stāsts noslēdzās veiksmīgi un meita tika uzņemta izvēlētajā ģimnāzijā, izaicinājumi ar to nebeidzās. Viņai nācās patstāvīgi apgūt priekšmetus, kas Norvēģijas izglītības sistēmā netika mācīti tādā apjomā kā Latvijā, tostarp ķīmiju, fiziku un bioloģiju. Atbalsta mehānismi skolā bijuši ierobežoti, un lielākā daļa grūtību pārvarēta ar pašu spēkiem. Situāciju sarežģīja arī tas, ka ne visi pedagogi bija informēti par meitas iepriekšējo izglītības pieredzi. Skolas vadība nebija nodevusi šo informāciju skolotājiem, tādēļ nereti netika ņemts vērā, ka skolniece pamatizglītību bija apguvusi citā izglītības sistēmā un saskaras ar atšķirīgām prasībām un zināšanu bāzi.

Līdzīga pieredze bija arī dēlam, kurš Latvijā atgriezās, uzsākot mācības 8. klasē. Arī viņam nācās pašu spēkiem apgūt mācību vielu, ko pārējie skolēni bija apguvuši iepriekšējos gados. Tas radīja ievērojamu papildu slodzi gan pašam skolēnam, gan mātei, kura uzņēmās galveno atbildību par atbalstu mācībās. Neskatoties uz grūtībām, ieguldītais darbs atmaksājās – dēls ar labām sekmēm pabeidza 9. klasi, iestājās izvēlētajā tehnikumā un veiksmīgi turpina mācības. Tomēr ģimene atzīst, ka šis process nebija viegls un prasīja lielu neatlaidību, pacietību un kopīgu darbu.

Balstoties savā pieredzē, Inga uzskata, ka nepieciešams stiprināt atbalstu remigrantu ģimenēm un skolām. Viņa aicina nodrošināt regulāras apmācības skolu vadībai, pedagogiem un atbalsta personālam par remigrācijas jautājumiem, veicināt ciešāku sadarbību starp ģimeni un skolu, kā arī īpašu uzmanību pievērst bērna sociālajai integrācijai. Tikpat svarīgi ir nodrošināt, lai informācija par skolēna iepriekšējo izglītības pieredzi sasniegtu visus pedagogus, kuri strādā ar bērnu ikdienā. Tāpat viņa rosina veidot pieejamus digitālos mācību materiālus un ieviest individuāla atbalsta mehānismus, kas palīdzētu bērniem veiksmīgāk apgūt mācību vielu un vienlaikus iekļauties skolas vidē.

Ingas Bušas stāsts apliecina, ka remigrācija nav tikai pārcelšanās uz dzīvi Latvijā. Tā ir pielāgošanās jaunai videi, attiecībām un izglītības sistēmai, kurā bērna emocionālā labsajūta un piederības sajūta nereti ir tikpat svarīga kā akadēmiskie sasniegumi.

No 19. līdz 21. jūnijam Apvienotajā Karalistē norisināsies latviešu diasporas iecienītais Jāņu festivāls “Bērzes Strazdi”, kas ik gadu pulcē simtiem tautiešu no dažādām Lielbritānijas vietām. Arī šogad festivālā piedalīsies Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule, aicinot interesentus uz individuālām sarunām par atgriešanos Latvijā un iespējām veidot dzīvi Vidzemē.

Festivāla apmeklētāji aicināti iegriezties “Latvijas mājā” – īpašā tikšanās vietā, kur neformālā gaisotnē iespējams satikt dažādu Latvijas valsts institūciju un organizāciju pārstāvjus, saņemt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem un uzzināt vairāk par dzīves, darba, uzņēmējdarbības un izglītības iespējām Latvijā. Šogad “Latvijas mājā” apmeklētājus konsultēs arī NVA EURES konsultanti, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvji, Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē darbinieki, kā arī iniciatīvas “Study in Latvia” pārstāvji.

Inga Madžule festivālā piedalīsies jau trešo gadu pēc kārtas. Iepriekšējo gadu pieredze apliecina, ka klātienes sarunas ar tautiešiem ir viens no vērtīgākajiem veidiem, kā sniegt atbalstu cilvēkiem, kuri apsver iespēju atgriezties Latvijā. Nereti tieši šādās sarunās iespējams rast atbildes uz jautājumiem par darba iespējām, bērnu izglītību, mājokļiem, uzņēmējdarbības uzsākšanu un citiem praktiskiem jautājumiem, kas saistīti ar pārcelšanos.

“Cilvēkiem bieži vien svarīgākais ir iespēja aprunāties ar kādu, kurš pārzina situāciju Latvijā un var palīdzēt orientēties dažādos procesos. Klātienes tikšanās ļauj ne tikai saņemt informāciju, bet arī pārrunāt individuālo situāciju un iespējamos risinājumus,” uzsver Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule.

Vidzemes plānošanas reģions aicina festivāla apmeklētājus izmantot iespēju satikt remigrācijas koordinatori Latvijas mājā un uzzināt vairāk par dzīves, darba un uzņēmējdarbības iespējām Vidzemē, kā arī par atbalstu, kas pieejams ģimenēm un cilvēkiem, kuri plāno atgriezties Latvijā.

Festivāls “Bērzes Strazdi” norisināsies no 19. līdz 21. jūnijam Catthorpe Manor teritorijā Apvienotajā Karalistē. Latvijas māja būs atvērta visās trīs festivāla dienās, nodrošinot iespēju ikvienam interesentam saņemt konsultācijas un satikt Latvijas organizāciju pārstāvjus.

Kad Signe Vanaga kopā ar vīru devās uz Īriju, viņu mērķis bija skaidrs – nopelnīt pietiekami daudz, lai Latvijā izveidotu savu mājvietu un nākotni. Sākotnēji bija doma aizbraukt uz aptuveni pieciem gadiem, sakrāt līdzekļus un atgriezties mājās. Lai gan dzīve ārzemēs pavēra jaunas iespējas un pieredzi, doma par Latviju nekad nepazuda.

“Abi esam no Madonas puses. Mēs aizbraucām ar konkrētu mērķi – sakrāt naudu savam mājoklim. Negribējām sākt dzīvi ar lieliem kredītiem. Gribējām paši izveidot savu ģimenes ligzdiņu,” stāsta Signe.

Jau pirmajā gadā ģimenei izdevās Madonā iegādāties savu pirmo dzīvokli.

“Kad atbraucām atvaļinājumā, nopirkām dzīvokli. Tas deva drošības sajūtu – ja kādreiz gribēsim atgriezties, mums būs savas mājas un nebūs jāsāk viss no nulles,” atceras Signe.

Ar laiku mērķi kļuva lielāki. Dzīvoklim sekoja zemes gabals, sapņi par savu māju un plašāku dzīves telpu. Dzīvojot Īrijā, ģimene turpināja strādāt un krāt, vienlaikus izmantojot iespēju daudz ceļot pa Eiropu. Tomēr, neskatoties uz iespējām un stabilitāti, doma par atgriešanos Latvijā arvien biežāk kļuva par galveno nākotnes plānu.

Izšķirošais brīdis pienāca, kad Signe gaidīja pirmo bērnu.

“Kādā brīdī es vīram pateicu – kad mēs brauksim mājās? Sapratu, ka negribu audzināt bērnu prom no Latvijas. Mēs jau bijām sasnieguši to, ko gribējām. Tad vīrs uzrakstīja atlūgumu, nopirkām biļetes, sakrāvām visu iedzīvi un braucām uz Latviju.”

Atgriežoties Madonā, ģimene nolēma nevis meklēt darbu pie citiem, bet veidot savu uzņēmējdarbību. Ideja radās no novērojumiem Īrijā, kur populāri bija personalizēti izšuvumi uz apģērba, dvieļiem un dažādiem suvenīriem.

Tā tapa uzņēmums “Izšuvumi Madonā”. Sākumā viss tika apgūts pašmācības ceļā. Kamēr meita bija maza, Signe mācījās strādāt ar izšūšanas iekārtām, veidoja pirmos dizainus un meklēja klientus. Šodien uzņēmums apkalpo gan privātpersonas, gan uzņēmumus, piedāvājot personalizētus izšuvumus, darba apģērbu noformēšanu un dažādus individuālus pasūtījumus. Klienti ir ne tikai Madonā un Latvijā, bet arī ārvalstīs, tostarp Īrijā.

Līdztekus uzņēmējdarbībai ģimene ir veiksmīgi iekārtojusi dzīvi Madonā. Signe atzīst, ka Latvijā viņa jūtas patiesi savējā.

“Ārzemēs, lai kādā amatā tu strādātu, tu vienmēr būsi iebraucējs. Šeit mēs paši organizējam savu dzīvi. Te ir ģimene, draugi, daba un sajūta, ka esi mājās.”

Viņa īpaši novērtē iespēju dzīvot dabas tuvumā.

“Te ir meži, pļavas, puķes un putni. Tu izej ārā un vari to visu izbaudīt. Tas ir kaut kas, kā pietrūkst citur.”

Vaicāta, ko viņa ieteiktu tiem, kuri vēl tikai apsver atgriešanos Latvijā, Signe uzsver – nevajag baidīties.

“Nevajag baidīties atgriezties. Ja cilvēkam ir mērķis, viss ir iespējams. Svarīgi ir nevis vienkārši aizbraukt vai atbraukt, bet saprast, kāpēc tu to dari. Mums bija mērķis, kad devāmies prom, un bija mērķis, kad atgriezāmies.”

Viņasprāt, dzīve ārzemēs ir vērtīga pieredze, taču māju sajūtu nekas nespēj aizstāt.

“Lai cik grūti reizēm būtu, šeit ir savi cilvēki, sava valoda un sava vieta pasaulē. Šeit ir mājas.”

14. maijā aizvadīta ceturtā un noslēdzošā nodarbība pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kursu ciklā “Pedagogu profesionālās kompetences pilnveide darbā ar remigrējušiem bērniem”, ko organizēja Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru.

Kursu mērķis bija stiprināt pedagogu zināšanas un prasmes darbā lingvistiski un kultūru ziņā daudzveidīgā mācību vidē, īpašu uzmanību pievēršot remigrējušo bērnu veiksmīgai integrācijai Latvijas izglītības sistēmā.

Četru nodarbību laikā pedagogi apguva plašu zināšanu un praktisku risinājumu kopumu – no remigrācijas procesu un normatīvā regulējuma izpratnes līdz starpkultūru izglītības principiem, atbalsta metodēm dažādu mācību priekšmetu apguvē, bērnu emocionālās labsajūtas veicināšanai un ģimeņu atbalsta iespējām pēc atgriešanās Latvijā. Kursu programmā tika aplūkota arī citu valstu pieredze, tostarp Vācijas pieeja mūžizglītībai un kultūras atšķirību aspekti darbā ar skolēniem no dažādām vidēm.

ar savu pieredzi, pētījumiem un praktiskajiem piemēriem dalījās dažādi nozares eksperti un pedagogi. Nodarbības vadīja Izglītības kvalitātes valsts dienesta Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs, starpkultūru izglītības eksperte Sigita Zankovska-Odiņa, pedagogi Viola Narbuta, Gaļina Skorobogatova, Astra Jansone, Jeļena Azareviča un Raisa Stunžāne, kā arī arābistikas eksperte un Latvijas Universitātes lektore Ingrīda Kleinhofa, Aira Priedīte, pētniece Daina Gross, skolotājas Dace Konopecka un Hamburgas vecāku skoliņas vadītāja un lektore Evija Briede, kā arī remigrante un diasporas skolotāja Marta Svensone.

Pedagogi, kuri piedalījās vismaz trīs nodarbībās, saņems sertifikātu par kursu apguvi.

Vienlaikus kursu dalībniekiem tika piedāvāti arī jauni metodiskie materiāli darbam daudzvalodīgā mācību vidē. Tie sniedz praktiskus piemērus un metodiskus paņēmienus darbam ar skolēniem no dažādām valodu un kultūru vidēm, palīdzot veidot iekļaujošu, atbalstošu un uz sadarbību vērstu mācību procesu.

24. maijā Tūjā, pie jūras krasta, norisināsies īpašs un emocionāli piesātināts pasākums “Step Into My Shoes”, kura mērķis ir veidot empātiju, piederības sajūtu un dziļāku izpratni par remigrantu pieredzēm. Pasākumu sadarbībā ar Vidzemes plānošanas reģionu organizē remigrante Ilze Vītola, kura kopā ar ģimeni Latvijā atgriezās pirms gada pēc 13 Lielbritānijā pavadītiem gadiem.

Pasākums notiks kempingā “Jūrasdzeņi” Liepupē, Tūjā, Limbažu novadā, no plkst. 11.30 līdz 16.30. Tajā aicināti piedalīties remigranti, viņu ģimenes, bērni un ikviens interesents.

Pasākuma centrālā ideja ir simboliski “iekāpt cita cilvēka kurpēs”. Dalībniekiem būs iespēja doties pastaigā gar jūras krastu, uzvelkot cita cilvēka kurpes un klausoties audio stāstus par dažādu remigrantu dzīves pieredzēm, izaicinājumiem, drosmi un ceļu atpakaļ uz Latviju. Audio stāsti būs pieejami QR kodu formātā, un tajos izskanēs aptuveni 10–15 cilvēku personīgie pieredzes stāsti.

“Katra pieredze ārpus Latvijas cilvēku ir veidojusi – devusi zināšanas, drosmi, vērtības un idejas. Atgriežoties Latvijā, mums ir ļoti daudz, ko dot sabiedrībai un vienam otram,” uzsver pasākuma idejas autore Ilze Vītola.

Pasākuma laikā dalībnieki ne tikai klausīsies stāstus, bet arī vāks dabas materiālus, no kuriem vēlāk veidos personīgas mandalas un vizuālus darbus, atspoguļojot savas sajūtas un pārdomas. Kopīgi tiks radīts arī simbolisks vēstījums Latvijai – uz īpaša koka dēļa ikviens varēs atstāt savu pienesumu, pieredzi vai ideju, ko viņš nes Latvijai.

Noslēgumā paredzēta kopīga zupas baudīšana pie ugunskura, sarunas un jaunu kontaktu veidošana. Dienas izskaņā plānots izveidot simbolisku kurpju instalāciju jūras krastā – vienotu stāstu par cilvēkiem, pieredzēm un ceļiem, kas veduši atpakaļ uz Latviju.

Pasākuma programma:

• 11.30–12.00 – ierašanās un iepazīšanās aktivitātes
• 12.00–13.00 – pastaiga gar jūru un audio pieredzes stāsti
• 13.00–14.00 – mandalu un personīgo darbu veidošana
• 14.00–15.00 – kopīgais vēstījums Latvijai
• 15.00–16.30 – zupa, sarunas un tīklošanās

Dalība pasākumā ir bez maksas.

Pieteikšanās līdz 22. maija plkst. 17.00, rakstot uz e-pastu: inga.madzule@vidzeme.lv.

Sestdien, 9. maijā, Limbažu novada Katvaru pagastā aizvadīta jau trešā remigrantu tīklošanās pasākumu cikla “Ciemos pie atbraucējiem” tikšanās. Šoreiz dalībnieki viesojās zemnieku saimniecībā “Priedītes” pie saimnieces Zanes Magones, kur ģimeniskā un sirsnīgā atmosfērā kopā tika pavadīta gandrīz visa diena.

Pasākums pulcēja vairāk nekā 20 dalībniekus, tostarp ģimenes ar bērniem no Limbažu, Valmieras, Cēsu un Valkas puses. Īpašu prieku par kopā būšanu izrādīja bērni, kuri lielāko dienas daļu pavadīja pie dzīvniekiem – mini zoo iemītniekiem. Dalībniekiem bija iespēja samīļot un pabarot zirgus, kazas, aitas, trušus, rukšus un citas saimniecības iemītnieces, īpašu uzmanību izpelnoties gotiņai Tīnai un viņas mazulim, kurš saimniecei sekoja ik uz soļa.

Pasākuma laikā tika svinētas arī trīs jubilejas – divu bērnu dzimšanas dienas un gotiņas Tīnas gada jubileja. Svētku noskaņu papildināja kūka, svecītes un kopīgi dziedātā “Daudz baltu dieniņu”.

Kamēr bērni rotaļājās, spēlēja futbolu, vizinājās bagijā un iepazina lauku dzīvi, pieaugušie dalījās pieredzē par atgriešanos Latvijā un dzīvi ārvalstīs. Daudzi dalībnieki iepriekš dzīvojuši Anglijā, tāpēc neformālā gaisotnē ātri radās kopības sajūta un jaunas pazīšanās.

Pasākumu cikls “Ciemos pie atbraucējiem” turpina apliecināt, cik nozīmīga ir neformāla satikšanās vide, kur remigranti un viņu ģimenes var iepazīties, dalīties pieredzē un stiprināt piederības sajūtu Vidzemei.