Pieci gadi Norvēģijā, darbs dažādos restorānos, jaunas profesionālās prasmes un satikta dzīvesbiedre. Šefpavāram Jurim Latišenokam dzīve ārvalstīs kļuva par nozīmīgu pieredzi, kas palīdzēja labāk izprast savas vērtības un nākotnes ieceres. Kad ģimenē piedzima meitiņa, Juris kopā ar dzīvesbiedri Lindu nolēma atgriezties Latvijā un veidot savu dzīvi Vidzemē. Šodien viņi attīsta uzņēmējdarbību ēdināšanas nozarē, radot jaunas vietas, kur cilvēkiem satikties un baudīt labu ēdienu.

Norvēģija kā iespēja iepazīt pasauli un sevi

Jura bērnība saistīta ar Rīgu un Jaungulbeni, kur viņš pavadījis vasaras. Jau pirms došanās uz ārzemēm viņš bija aktīvi darbojies pavārmākslas jomā, piedalījies starptautiskos pavāru konkursos Grieķijā un Taivānā, kā arī stažējies Michelin restorānā Francijā.

Doma par darbu ārvalstīs sākotnēji nebija viņa mērķis. Taču Covid-19 pandēmijas laikā, kad Latvijas ēdināšanas nozare piedzīvoja ievērojamus ierobežojumus, nācās meklēt jaunas iespējas. Jurim bija izvēle starp darbu Saūda Arābijā un Norvēģijā. Viņš izvēlējās Norvēģiju.

“Man nekad nav bijusi izteikta vēlme doties strādāt uz ārzemēm. Taču pandēmijas laikā viss apstājās, un bija jādomā, ko darīt tālāk. Norvēģija man kļuva par sava veida svētceļojumu, kurā pārskatīju dzīves vērtības, attiecības ar cilvēkiem, darbu un ēdienu,” atceras Juris.

Norvēģijā viņš pavadīja piecus gadus, strādājot aptuveni septiņos vai astoņos dažādos restorānos un kafejnīcās. Valstī izteiktā sezonalitāte ļāva regulāri mainīt darba vidi. Vasaras sezonā darbs bieži ilga no aprīļa vai maija līdz septembrim, savukārt ziemas sezona sākās novembrī un turpinājās līdz pavasarim.

Šāda darba pieredze deva iespēju iepazīt dažādas virtuves, cilvēkus, darba organizācijas principus un kultūras. Juris uzskata, ka tieši šī daudzveidība vēlāk kļuva par nozīmīgu priekšrocību, uzsākot savu uzņēmējdarbību Latvijā.

Ģimenes veidošana un lēmums atgriezties

Norvēģijā Juris iepazinās arī ar savu dzīvesbiedri Lindu. Abu iepazīšanās notika simboliskā datumā, 18. novembrī, Latvijas Republikas proklamēšanas dienā.

Kopā viņi ceļoja, iepazina Norvēģiju un pamazām sāka domāt par kopīgu nākotni. Kad ģimenē pieteicās meitiņa, jautājums par pastāvīgu dzīvesvietu kļuva arvien aktuālāks.

“Kad piedzima meitiņa un sapratām, ka drīz viņai būs jāsāk iet bērnudārzā, sākām domāt, kur vēlamies ielaist saknes. Bija jāizlemj, kur veidosim savu dzīvi. Un mēs izvēlējāmies Latviju,” stāsta Juris.

Lai gan Norvēģijā bija iegūta vērtīga pieredze un izveidota ģimene, abi vēlējās savu nākotni saistīt ar Latviju. Par vietu, kur sākt jaunu dzīves posmu, kļuva Vidzeme.

Sapnis par savu uzņēmumu pārtop plašākās iecerēs

Atgriežoties Latvijā, Jurim un Lindai jau bija konkrēts plāns. Viņi vēlējās izveidot nelielu maizes ceptuvi Jaungulbenē, kur paši varētu audzēt daļu nepieciešamo produktu, gatavot un piedāvāt savu produkciju. Iecere bija radīt nelielu ģimenes uzņēmumu, kurā abi varētu strādāt kopā.

Taču dzīve piedāvāja citu iespēju. Pāris saņēma piedāvājumu uzsākt ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu Cesvaines pilī.

Tā sākās jauns posms, kurā sākotnējā ideja par nelielu ceptuvi pamazām pārtapa daudz plašākā uzņēmējdarbībā.

Pēc pirmā darbības gada kļuva skaidrs, ka ēdināšanas uzņēmuma uzturēšana Latvijā prasa ievērojamus resursus. Lai nodrošinātu stabilāku apgrozījumu, Juris un Linda meklēja papildu iespējas. Cesvainē tika izveidota vēl viena ēdināšanas vieta, kur dienas laikā cilvēki varēja baudīt pusdienas, bet vakaros satikties pie picas vai kāda dzēriena.

Vēlāk uzņēmēji pieņēma jaunu izaicinājumu un sāka darboties arī Vecpiebalgas “Ūdensrozēs”. Tur vecs šķūnis tika pārveidots par mājīgu pusdienu vietu latviskā stilā, bet vēlāk tika attīstīts arī restorāns.

“Mums tas bija liels izaicinājums. Tajā brīdī šķita aizraujoši, un gribējās pamēģināt. Tagad, atskatoties atpakaļ, reizēm šķiet, ka risks bija pārāk liels. Taču mēs to izdarījām,” atzīst Juris.

Uzņēmējdarbība turpināja augt, taču līdz ar jaunām iespējām pieauga arī izdevumi un atbildība. Juris neslēpj, ka, iespējams, paliekot tikai Cesvainē, uzņēmuma ikdiena būtu mierīgāka un finansiāli stabilāka. Tomēr vēlme attīstīties un izmēģināt jaunas idejas mudina doties tālāk.

Vēlme radīt vietas, kur cilvēkiem patīk atgriezties

Jura un Lindas uzņēmējdarbības pamatā ir vienkārša ideja: piedāvāt cilvēkiem to, kas pašiem garšo un sagādā prieku.

Tieši tā radusies vēlme gatavot picas, attīstīt pusdienu piedāvājumu un izmēģināt dažādus ēdienus, piemēram, rāmenu.

“Mēs gatavojam to, kas pašiem ļoti garšo. Ja tu cilvēkiem piedāvā kaut ko, kas tev patiešām patīk, viņi to jūt un novērtē. Man svarīgākais ir, lai cilvēks atnāk, garšīgi paēd un aiziet ar labām sajūtām,” skaidro šefpavārs.

Uzņēmēju ieceres turpina attīstīties arī Madonā, kur tiek veidota jauna ēdināšanas vieta ar uzsvaru uz gardām un kvalitatīvām pusdienām. Plānots, ka tā būs vieta, kur iedzīvotāji varēs iegriezties ikdienas maltītē, bet vakaros nesteidzīgi pavadīt laiku.

Savukārt Vecpiebalgā nākotnē iecerēts attīstīt dažādas aktivitātes, rīkot tirdziņus, degustācijas, vakariņas un citus pasākumus. Jurim svarīgi, lai ēdināšanas vietas kļūtu arī par vietējās kopienas satikšanās punktiem.

Uzņēmējdarbības realitāte un gandarījums par paveikto

Lai gan Juris ar aizrautību stāsta par saviem uzņēmumiem, viņš neslēpj, ka uzņēmējdarbība Latvijā ir sarežģīta. Īpaši izaicinoši ir sabalansēt izmaksas, darbinieku atalgojumu un cenas, ko klienti ir gatavi maksāt.

Pēc darba Norvēģijā atšķirības atalgojumā ir īpaši jūtamas. Juris atzīst, ka, strādājot algotu darbu ārvalstīs, viņš šobrīd, visticamāk, nopelnītu ievērojami vairāk. Tomēr viņa prioritātes ir mainījušās.

“Es saprotu, ka kā algots darbinieks varētu pelnīt daudz vairāk. Taču šobrīd mans galvenais mērķis ir izveidot stabilu komandu, kurai ir stabils atalgojums, un panākt, lai visas mūsu vietas veiksmīgi darbotos,” viņš stāsta.

Šefpavārs uzsver, ka gandarījumu sniedz iespēja redzēt sava darba rezultātu, izveidot vietas, ar kurām var lepoties, un radīt patīkamu pieredzi citiem.

Viņaprāt, nauda ir nepieciešama, lai uzņēmums varētu pastāvēt un segt izdevumus, taču patiesais gandarījums rodas no apziņas, ka tiek darīts kaut kas vērtīgs.

Atgriezties tad, kad esi tam gatavs

Runājot par remigrāciju, Juris uzsver, ka atgriešanās Latvijā ir ļoti personisks lēmums. Viņš neuzskata, ka ikvienam ārzemēs dzīvojošajam latvietim būtu obligāti jāatgriežas.

“Atgriezties vajag tad, kad pats jūti, ka esi tam gatavs. Nevajag braukt atpakaļ tikai tāpēc, ka kāds saka, ka Latvijā ir labi. Nekur nav ideāli. Katrā valstī ir savas priekšrocības un savi izaicinājumi,” uzskata Juris.

Viņš aicina ārvalstīs dzīvojošos izmantot iespēju iegūt pēc iespējas vairāk pieredzes, zināšanu un kontaktu. Tieši šīs prasmes vēlāk var kļūt par nozīmīgu pamatu jaunām iecerēm Latvijā.

Arī pats Juris uzskata, ka bez Norvēģijā iegūtās pieredzes, iespējams, nebūtu tik drosmīgi ķēries pie uzņēmējdarbības.

Vēl viena viņa atziņa ir saistīta ar spēju rīkoties. Dzīvojot ārvalstīs, Juris daudz laika pavadījis, vērojot apkārtējo vidi un pārdomājot savas vērtības. Atgriežoties Latvijā, viņš sapratis, cik viegli reizēm ir iestrēgt pārdomās un atlikt ieceru īstenošanu.

“Mazāk domāt un vairāk darīt. Ja kaut ko varēji darīt ārzemēs, vari to darīt arī šeit. Galvenais ir nebaidīties mēģināt un izmantot savu pieredzi,” viņš iedrošina.

Jura stāsts apliecina, ka atgriešanās Latvijā nenozīmē atgriešanos iepriekšējā dzīvē. Tā var būt iespēja sākt pavisam jaunu posmu, izmantot ārvalstīs iegūtās zināšanas un radīt kaut ko savu.

Lai gan uzņēmējdarbības ceļš Vidzemē nav bijis viegls, Juris un Linda turpina īstenot savas ieceres, attīstīt jaunas ēdināšanas vietas un veidot dzīvi, kurā svarīga ir ģimene, darbs un gandarījums par paveikto.

“Katrs pats ir savas laimes kalējs. Un nav tik būtiski, vai esi Latvijā vai kaut kur citur pasaulē. Svarīgākais ir tas, ko tu pats dari ar iespējām, kas tev dotas,” sarunas noslēgumā atgādina Juris.

24. un 25. oktobrī Spānijā, Barselonas un Alikantes apkaimē, norisinājās sportiski un radoši pasākumi “Olimpiskais kvants”, pulcējot aptuveni 55 latviešu diasporas pārstāvjus. Līdzās sportiskajām aktivitātēm un latviešu valodas stiprināšanai pasākumi kļuva par nozīmīgu soli jaunu kontaktu veidošanā. Īpaši nozīmīga bija tikšanās Barselonā, kur vietējie latvieši uzsākuši ceļu uz savas biedrības izveidi.

Pirmais pasākums 24. oktobrī norisinājās Barselonas apkaimē, Sant Just Desvern, pulcējot aptuveni 20 dalībniekus. Šī bija viena no pirmajām šāda veida kopīgajām tikšanās reizēm vietējiem latviešiem, jo Barselonā vēl nav izveidota latviešu biedrība, kas regulāri pulcētu diasporas pārstāvjus.

Nozīmīga loma pasākuma organizēšanā bija uzņēmīgajai latvietei Ingūnai Melbergai, kura nesen pārcēlusies uz Barselonu no Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Tur viņa iepriekš darbojusies izglītības jomā, bijusi skolotāja un iesaistījusies skolas dibināšanā. Uzsākot dzīvi Barselonā, Ingūna vēlas ap sevi pulcēt vietējos latviešus un veidot kopienu, kurā cilvēki varētu satikties, sadarboties un saglabāt saikni ar Latviju.

Vidzemes plānošanas reģions palīdzēja īstenot šo iniciatīvu, izmantojot savus kontaktus un sadarbību ar Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām. Pirms pasākuma informācija tika nosūtīta Latvijas vēstniecībai Madridē un Latvijas goda konsulam Barselonā, kuri palīdzēja to izplatīt vietējai diasporai.

Ingūna Melberga laipni uzņēma pasākuma dalībniekus savās mājās, kur norisinājās daļa no kopīgajām aktivitātēm. Tikšanās deva iespēju iepazīties latviešiem, kuri līdz šim cits citu nepazina, un veidot pamatu turpmākai sadarbībai. Ingūna plāno turpināt darbu pie latviešu biedrības izveides Barselonā un Katalonijā.

Pasākumu kopā ar dzīvesbiedri apmeklēja arī Latvijas goda konsuls Barselonā Rikardo Tobars Paskuāls (Ricardo Tobar Pascual), kurš pavadīja pēcpusdienu kopā ar dalībniekiem un pauda atbalstu šādām iniciatīvām.

Starp dalībniekiem bija gan ģimenes ar bērniem, gan divas latviešu studentes, kuras nesen uzsākušas studijas Barselonā. Arī jauniešiem, kuri dzīvi ārvalstīs sākuši pavisam nesen, ir svarīgi atrast savējos un saglabāt māju sajūtu.

Barselonā tika iepazīta arī Dana Tagle, kura Spānijā dzīvo jau aptuveni 20 gadus un iesaistās latviešu dziesmu un deju svētku organizēšanā Spānijā. Pasākums, kas plānots jūlija sākumā, pulcē diasporas un Latvijas deju kolektīvus un dziedātājus. Tikšanās laikā pārrunātas arī turpmākas sadarbības iespējas, lai veicinātu latviešu kultūras un kopienu aktivitātes Spānijā.

25. oktobrī “Olimpiskais kvants” turpinājās Elčē, aptuveni 20 kilometru attālumā no Alikantes, kur pasākums pie Migela Ernandesa universitātes pulcēja aptuveni 35 dalībniekus.

Neraugoties uz karstajiem laikapstākļiem, ģimenes ar lielu aizrautību iesaistījās sportiskajās aktivitātēs. Aptuveni divu stundu garumā bērni un pieaugušie kopīgi vingroja, piedalījās uzdevumos un baudīja iespēju pavadīt laiku latviskā vidē. Starp aktivitātēm dalībnieki iepazinās, dalījās pieredzē un pārrunāja dzīvi Spānijā.

Pasākuma organizēšanā un vietējās latviešu kopienas iesaistē nozīmīgu atbalstu sniedza Ieva Ince, kura ir kontaktpersona Alikantes apkaimē.

Abu pasākumu laikā Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore tikās ar diasporas pārstāvjiem, lai iepazītu viņu dzīvesstāstus, pārrunātu saiknes uzturēšanu ar Latviju un informētu par remigrācijas iespējām.

Sarunās atklājās ļoti dažāda pieredze. Spānijā dzīvo gan ģimenes, kurās abi vecāki ir latvieši un pārcelšanos izvēlējušies siltāka klimata un dzīvesveida dēļ, gan jauktās ģimenes, kurās bērni aug vairāku valodu un kultūru vidē.

Kāda pasākuma dalībniece uz Spāniju pārcēlusies no Norvēģijas kopā ar bērniem, kuri tur dzimuši un uzauguši. Lai gan bērnu ikdienas saziņas valoda ir norvēģu, mamma vēlas, lai viņi apgūtu arī latviešu valodu un saglabātu saikni ar savām saknēm.

Īpaši liela interese bija par bērnu un jauniešu vasaras nometnēm Latvijā. Vecāki vēlas, lai bērniem būtu iespēja pilnveidot latviešu valodas zināšanas, iepazīt vienaudžus un pavadīt laiku latviskā vidē. Daudzas ģimenes regulāri apmeklē Latviju vasarās, un šādas nometnes būtu vēl viens veids, kā stiprināt piederības sajūtu dzimtenei.

Lai gan ne visas ģimenes pašlaik apsver atgriešanos Latvijā, tām ir svarīgi uzturēt kontaktus un būt informētām par iespējām, ko Latvija piedāvā.

Pasākumu laikā izveidotie kontakti paver plašākas iespējas sadarbībai ar latviešu kopienām Spānijā. Vidzemes plānošanas reģions turpinās dalīties ar informāciju par remigrācijas atbalstu, bērnu un jauniešu nometnēm, kā arī citām iespējām, kas palīdz ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem uzturēt saikni ar Latviju.

Plānots stiprināt informācijas apmaiņu ar vietējiem diasporas pārstāvjiem un Latvijas diplomātiskajām pārstāvniecībām. Informatīvie materiāli par remigrācijas iespējām tiks nogādāti arī Latvijas vēstniecībā Madridē.

Īpaši nozīmīgs abu pasākumu rezultāts ir atbalsts latviešu kopienas veidošanai Barselonā. Sadarbojoties ar uzņēmīgiem vietējiem latviešiem un diplomātiskajām pārstāvniecībām, izdevies palīdzēt satikties cilvēkiem, kuri vēlas kopīgi veidot latvisku vidi arī ārpus Latvijas.

“Olimpiskais kvants” Spānijā noslēdzies ar pozitīvām dalībnieku atsauksmēm, jauniem kontaktiem un iecerēm turpmākai sadarbībai. Savukārt Barselonā aizsāktā iniciatīva var kļūt par pamatu jaunai, aktīvai latviešu kopienai Katalonijā.

24. un 25. oktobrī Alikantē un Barselonā notiks projekta “Olimpiskais kvants” darbnīcas, kurās sports, latviešu valoda un piederība Latvijai tiks apvienoti aktīvās un radošās nodarbībās.

24. oktobrī Levantes reģiona latviešu diasporas bērnu skoliņā “Ābelīte” Alikantē, bet 25. oktobrī Barselonas latviešu kopienā notiks projekta “Olimpiskais kvants” darbnīcas. Tajās aicinātas piedalīties gan ģimenes ar bērniem, kuri ikdienā apmeklē diasporas skoliņu, gan citas latviešu ģimenes un draugi, kurus interesē aktīvs dzīvesveids un Latvija.

“Olimpiskais kvants” jau 2026. gada pavasarī viesojās latviešu diasporas kopienās Parīzē, Amsterdamā, Luksemburgā, Strasbūrā un Alpos. Šīs aktivitātes norisinājās laikā, kad izglītības iestādēs Latvijā tika īstenots Olimpiskais mēnesis, ko ik gadu rīko Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK).

Katra darbnīca tika sākta ar kopīgu izkustēšanos, izmantojot LOK sagatavotos vingrojumu kompleksus dažāda vecuma dalībniekiem. Šādi tika veidots simbolisks “tilts” starp latviešiem Latvijā un diasporā, vienlaikus rosinot bērnus un ģimenes būt fiziski aktīviem.

“Olimpiskais kvants” darbnīcas Spānijā notiks pirmo reizi. To mērķis ir stiprināt piederības sajūtu Latvijai, veicināt latviešu valodas lietošanu neformālā vidē un attīstīt pārrobežu sadarbību ar latviešu kopienām Eiropā. Vienlaikus projekts atgādina, ka kustība un sports ir nozīmīga ikdienas dzīves sastāvdaļa visa gada garumā.

Darbnīcas vadīs latviešu olimpiete Jolanta Dukure. Dalībniekiem būs iespēja:

• stiprināt latviešu valodas prasmes, lasot un pildot ar kustību un sportu saistītus uzdevumus;
• piedalīties prāta spēlēs par sporta terminiem, sporta personībām un Latvijas sportu;
• pārbaudīt veiklību stafetēs un sporta spēlēs;
• izgatavot latviešu fanu atribūtiku un izmantot sejas krāsas.

“Valodas stiprināšana caur sportu un aktīvu dzīvesveidu ir efektīvs veids, kā apvienot mācīšanos ar pozitīvām emocijām, kustību un sociālo saskarsmi. Kustība un emocijas stiprina atmiņu – valodas apguve dinamiskās un emocionāli piesātinātās situācijās palīdz labāk saglabāt zināšanas. Prieks un azarts kļūst par dabisku motivācijas avotu, un bērni nebaidās kļūdīties, aktīvi lietojot valodu,” uzsver projekta vadītāja un latviešu olimpiete Jolanta Dukure.

Projektā Spānijā iesaistīsies arī Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Inga Madžule, kura vadīs diskusiju darbnīcas par atgriešanās iespējām Latvijā. Sarunas notiks neformālā gaisotnē, dodot iespēju diasporas ģimenēm uzzināt vairāk par dzīvi, darbu un atgriešanās iespējām Latvijā.

“Spānijas latviešu diaspora ir salīdzinoši jauna, salīdzinot, piemēram, ar Īrijas vai Anglijas latviešu kopienām. Tāpēc es tajā redzu lielāku potenciālu atgriešanās iespējām Latvijā, jo ģimenes vēl nav iesakņojušās vairākās paaudzēs un zaudējušas ciešās saiknes ar Latvijā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem. Balstoties uz jau iepriekš veiksmīgi nodibinātajiem kontaktiem ar Alikantes un Barselonas latviešiem, es redzu labas sadarbības attīstības iespējas arī “Olimpiskā kvanta” ietvaros,” norāda Inga Madžule.

Projekta aktivitātes Spānijā ir vēl viens solis, lai, izmantojot sportu un neformālo izglītību, stiprinātu saikni starp Latvijas un ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem. “Olimpiskais kvants” parāda, ka latviešu valodu un piederību Latvijai iespējams stiprināt arī aktīvā, mūsdienīgā un starptautiskā vidē.

Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Projektu Spānijā īsteno Levantes reģiona latviešu diasporas bērnu skoliņa “Ābelīte” un Barselonas latviešu kopiena sadarbībā ar Latviešu Apvienību Francijā, dukure.eu un Vidzemes plānošanas reģionu.

Ir vietas, kurās cilvēks nonāk nejauši, un ir vietas, kurās šķietami bijis lemts atgriezties. Adījumu dizainerei Inesei Īris Liepiņai tāda vieta ir Piebalga. Lai gan viņa piedzimusi un lielu daļu dzīves pavadījusi Amerikā, Latvija vienmēr bijusi klātesoša viņas ģimenes stāstā, valodā un tradīcijās. Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem Inese nolēma pārcelties uz savu senču dzimteni, bet vēlāk par savām mājām izvēlējās lauku īpašumu Vecpiebalgas pusē. Šodien viņa te atradusi to, ko, viņasprāt, par naudu nopirkt nevar: piederības sajūtu, mieru, līdzcilvēku atbalstu un iespēju dzīvot saskaņā ar savām vērtībām.

Latvija, kas vienmēr bijusi daļa no dzīves

Inese piedzima Amerikas Savienotajās Valstīs latviešu ģimenē. Viņas vecāku un vecvecāku dzīvi būtiski ietekmēja Latvijas vēstures notikumi. Kara un politisko represiju draudu dēļ ģimenei nācās pamest dzimteni. Viens no vectēviem savulaik strādājis par skolotāju Taurenē, bet vēsturiskie satricinājumi piespieduši viņu doties prom no Piebalgas.

Lai gan Inese uzauga tālu no Latvijas, latviskā vide viņai nebija sveša. Viņa apmeklēja latviešu skolu, dziedāja korī, iesaistījās latviešu gaidu kustībā un apguva tradicionālos amatus. Latviešu valoda un kultūra bija dabiska ikdienas sastāvdaļa.

Inese stāsta, ka viņas latviešu valodā joprojām saglabājušās senākas izteiksmes, jo tā veidojusies trimdas latviešu vidē. Taču tieši šī vide palīdzējusi uzturēt saikni ar Latviju laikā, kad pati valsts atradās otrpus okeānam.

Atgriešanos Inese uztver plašāk nekā tikai pārcelšanos uz citu valsti. Viņas ģimenes saknes Piebalgā sniedzas vairākās paaudzēs, tādēļ dzīve šeit ir arī sava veida ģimenes vēstures turpinājums.

Izvēle par labu dzīves kvalitātei

Amerikā Inese bija izveidojusi profesionālo karjeru modes dizainā. Viņa dzīvoja Sanfrancisko, strādāja dizaina uzņēmumos un vadīja dizaina nodaļas. Tomēr profesionālā dzīve nebija stabila, darba vietas bieži mainījās un ar ienākumiem nepietika, lai segtu ikdienas izdevumus. Finansiālās grūtības arvien pieauga, un Inese pamazām nonāca parādos. Pēc šķiršanās no vīra viņa saprata, ka viena vairs nespēj atļauties dzīvi Sanfrancisko.

Pārceļoties uz Latviju, Inese sākotnēji turpināja strādāt attālināti kā brīvmāksliniece savā iepriekšējā tekstildizaina uzņēmumā. Pirmajā gadā viņa pelnīja ļoti labi, taču vēlāk, salīdzinot dzīvi abās valstīs, secināja, ka arī ar aptuveni piecas reizes mazākiem ienākumiem Latvijā iespējams dzīvot pilnvērtīgāk. Ikdienas izdevumi bija mazāki, un iespējas baudīt dzīvi kļuva plašākas.

Kā piemēru Inese min operas apmeklējumu. Amerikā biļetes bijušas tik dārgas, ka viņa nevarējusi atļauties apmeklēt operu, savukārt Latvijā tā kļuvusi par pieejamu kultūras baudījumu. Reiz viņa kopā ar draudzeni pat devusies uz izrādi, lai īpaši aplūkotu kostīmus, kas abām ir tuvi profesionālo interešu dēļ.

Ineses pārliecība ir vienkārša: dzīves kvalitāti nenosaka algas lielums. Daudz svarīgāk ir tas, kādas iespējas cilvēkam ir baudīt dzīvi, gūt jaunu pieredzi un darīt to, kas sagādā prieku. Tikpat būtiski ir justies piederīgam vietai, kurā dzīvo.

Mājas, kuras šķita gaidījušas savu saimnieci

Savu lauku īpašumu Piebalgā Inese meklējusi kopā ar draudzeni, kura labi pārzināja apkārtni. Viņas vairākkārt devušās apskatīt dažādas mājas, bet kāds īpašums atkal un atkal nonācis Ineses uzmanības lokā.

Sākotnēji viņa to nebija izvēlējusies, tomēr ziņkārība un vēlme apskatīt vietu nepazuda. Kad beidzot izdevās tur nokļūt, radās sajūta, ka tieši šeit viņai jābūt.

Māja prasīja ievērojamus uzlabojumus. Īpaši sarežģīta bija apkure, jo ziemās telpas nebija iespējams pietiekami sasildīt. Kad pienāca laiks pārmūrēt krāsni, negaidīti atklājās, ka tuvējā vecā šķūnītī saglabājušies krāsns podiņi, kas lieti noderēja atjaunošanas darbiem.

Inese šo notikumu atceras ar īpašu siltumu. Viņai tas kļuvis par vienu no apliecinājumiem, ka izvēlēta īstā vieta.

Dzīve laukos gan nozīmē arī praktiskus izaicinājumus. Ziemās ceļi mēdz būt grūti izbraucami, tādēļ nācies pielāgoties un iegādāties piemērotāku automašīnu. Inese cenšas būt gatava laikam, kad sniega dēļ kādu laiku nevarēs aizbraukt līdz veikalam.

Pie mājas ir dārzs, kurā viņa izaudzē daļu ikdienai nepieciešamās pārtikas. Nesen iegādāts arī pagrabiņš un pirts. Pašu audzētie dārzeņi un lauku dzīves ritms palīdz samazināt ikdienas tēriņus, savukārt pirts ir ilgi lolots sapnis, kas beidzot piepildīts.

Kaimiņi, uz kuriem var paļauties

Viena no lielākajām vērtībām, ko Inese atradusi Piebalgā, ir cilvēki. Lai gan mājas atrodas cita no citas pat vairāku kilometru attālumā, kaimiņu savstarpējās attiecības ir ciešas.

Kad Inese sāka dzīvot savā īpašumā, apkārtnē bija maz pastāvīgo iedzīvotāju. Pamazām tuvējās mājās uz dzīvi apmetušies arī citi, un izveidojies neliels savstarpēja atbalsta loks.

Īpaši spilgti šīs attiecības atklājušās reizē, kad Inesei negaidīti bija nepieciešama medicīniskā palīdzība un viņu aizveda uz slimnīcu. Vēl pirms viņa bija tur nokļuvusi, kaimiņi jau zvanīja, lai noskaidrotu, kas noticis un kā var palīdzēt. Viņi piedāvāja parūpēties par mājdzīvniekiem, pieskatīt māju, iekurināt krāsni un vajadzības gadījumā aizvest Inesi mājās.

Šī pieredze likusi aizdomāties, cik nozīmīgi ir ikdienā vienam otru pieskatīt. Īpaši laukos, kur tuvākie radinieki nereti dzīvo citās pilsētās un ārkārtas situācijās nevar uzreiz ierasties palīgā.

Inese atzīst, ka viņas apkārtnē dzīvojošie cilvēki ir patstāvīgi un nav raduši bieži lūgt palīdzību. Tomēr laika gaitā visi sapratuši, ka reizēm pietiek ar vienkāršu telefona zvanu vai apvaicāšanos, lai kādam sniegtu ļoti nepieciešamu atbalstu.

Tieši šādas attiecības viņai rada drošības un piederības sajūtu. Lauku klusums nenozīmē vientulību, ja līdzās ir cilvēki, kuriem rūp, kā klājas kaimiņam.

Adīšana kā profesija un radošā brīvība

Līdzās dzīvei laukos Ineses ikdienā nozīmīgu vietu ieņem adīšana. Lai gan no malas tā varētu šķist vaļasprieks, Inese uzsver, ka tas ir viņas darbs un profesija.

Ar adījumu veidošanu un pārdošanu viņa nodarbojusies jau kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem. Vēlāk, strādājot dizaina uzņēmumos Amerikā, adīšana uz laiku palikusi otrajā plānā.

Ilggadējā pieredze dizaina nozarē Inesei devusi vērtīgas profesionālās zināšanas, taču vienlaikus ļāvusi saprast, cik ļoti viņai svarīga ir radošā neatkarība. Strādājot lielos uzņēmumos, viņa vairākkārt piedzīvojusi situācijas, kad sākotnējās dizaina idejas pakāpeniski tika mainītas dažādos vadības līmeņos.

Divās darbavietās, kurās ražošana notika Ķīnā, vietējie sadarbības partneri pat jautājuši, kādēļ Inese tik bieži mainot savus dizainus, ja pirmais variants vienmēr esot bijis vislabākais. Patiesībā sākotnējais variants bijis viņas pašas radītais, bet vēlāk tajā izmaiņas ieviesusi nodaļas pārzine, uzņēmuma vadītājs un visbeidzot arī īpašnieks. Rezultātā dizains reizēm tik ļoti atšķīries no sākotnējās ieceres, ka Inese to vairs nav uzskatījusi par savu darbu.

Kad viņa saprata, ka Latvijā paliks uz dzīvi, tika pieņemts arī nozīmīgs profesionāls lēmums: turpmāk vairs nestrādāt citu uzņēmumu pakļautībā un pašai uzņemties pilnu atbildību par savām idejām. Inese vēlējās saglabāt brīvību radīt tādus dizainus, kādus pati iecerējusi, nepakļaujot tos uzņēmumu iekšējai politikai un nemitīgām izmaiņām.

Pēc pārcelšanās uz Latviju Inese sākotnēji turpināja attālināti sadarboties ar savu iepriekšējo darba devēju, izstrādājot audumu dizainus datorā. Taču pasaules finanšu krīzes laikā uzņēmums bankrotēja, un nācās meklēt citus ienākumu avotus.

Tad Inese atgriezās pie adīšanas. Sākumā viņa izvēlējās darināt šalles, jo tās bija salīdzinoši pieejams aksesuārs, ar kuru cilvēks var atsvaidzināt savu garderobi arī laikā, kad jaunu apģērbu iegādei līdzekļu ir mazāk.

Pamazām tapa arvien jauni darbi, un Inese sāka tos piedāvāt pircējiem internetā un amatnieku tirdziņos. Ilgus gadus viņa no Piebalgas devās uz Rīgu, reizēm ceļoties jau četros no rīta, lai laikus ierastos tirdzniecības vietā ar visiem saviem adījumiem.

Īpašu interesi par viņas darbiem izrādījuši ārvalstu viesi, kuri novērtē kvalitatīvus, ar rokām darinātus vilnas izstrādājumus.

Laika gaitā Ineses darbs ieguvis arī starptautisku turpinājumu. Pateicoties kontaktiem ar citiem tekstilmākslas nozares profesionāļiem, izveidojusies sadarbība ar dzijas uzņēmumu, kas viņu uzrunājis, lai radītu adījumu dizainus, izmantojot latviešu tradicionālos rakstus.

Šajā sadarbībā Inesei bijis īpaši svarīgi saglabāt savu radošo neatkarību. Viņa vienojusies ar uzņēmumu par sadarbības modeli, kurā atlīdzības vietā saņem darbam nepieciešamo dziju, bet pati saglabā autortiesības uz radītajiem dizainiem un iespēju patstāvīgi pārdot to aprakstus.

Šī sadarbība prasījusi apgūt jaunas prasmes, īpaši adījumu aprakstu sagatavošanu, jo līdz tam Inese bija pieradusi strādāt galvenokārt pēc savas pieredzes un izjūtas.

Viņas radītajos dizainos sastopami latviešu cimdu raksti, Auseklīša zīmes un citi tradicionāli motīvi, kas pielāgoti mūsdienīgam apģērbam un aksesuāriem. Inesei svarīgi, lai latviskais mantojums turpinātu dzīvot arī ārpus muzejiem un tradicionālajiem tautastērpiem.

Adījumu aprakstus iegādājas interesenti dažādās valstīs, īpaši Amerikā un Norvēģijā. Tādējādi latviešu raksti ar Ineses darbu palīdzību nonāk pie cilvēkiem, kuri, iespējams, nekad nav bijuši Latvijā.

Lai gan Inese šobrīd ir pensijā, viņa turpina radīt jaunus dizainus un piedalīties tirdziņos pēc savas izvēles. Viņa novērtē iespēju strādāt sev piemērotā ritmā, vairs neuztraucoties par nepieciešamību katrā pasākumā nopelnīt noteiktu summu.

Dzīvot tur, kur jūties piederīgs

Ineses stāsts atklāj, ka atgriešanās Latvijā ne vienmēr ir saistīta ar lielākām profesionālajām iespējām vai augstākiem ienākumiem. Dažkārt svarīgākais ir iespēja dzīvot vidē, kurā cilvēks jūtas saprasts, pieņemts un piederīgs.

Inesei dzīve Latvijā devusi iespēju pašai noteikt savu ikdienu un profesionālo ceļu. Pēc gadiem, kas pavadīti lielos dizaina uzņēmumos, viņa šeit ieguvusi radošo brīvību, savukārt Piebalgā atradusi mieru un cilvēkus, uz kuriem var paļauties.

Viņai Piebalga ir vieta, kur ģimenes vēsture sastopas ar pašas izvēlēto dzīvesveidu. Šeit ir mājas, dārzs, radošs darbs, kaimiņi, uz kuriem var paļauties, un ikdiena, kurā pietiek vietas kultūrai un savām interesēm.

Pēc daudziem Amerikā pavadītiem gadiem Inese savu izvēli nenožēlo. Viņas pieredze apliecina, ka atgriešanās dzimtenē var kļūt par iespēju veidot dzīvi pēc saviem noteikumiem, saglabāt neatkarību un atrast piepildījumu lietās, kurām patiesi ir nozīme.

Kad Ilvars Kirmuška devās prom no Latvijas, doma nebija palikt ārzemēs uz ilgu laiku. Gribējās pārmaiņas, citu pieredzi un iespēju paskatīties, kā dzīve rit citur. Viņš paņēma akadēmisko gadu studijās un aizbrauca ar domu – uz gadu. Taču dzīve iegrozījās citādi – kopumā ārvalstīs Ilvars pavadīja 17 gadus.

Sākumā bija Londona, pēc tam darba piedāvājums aizveda uz Skotiju. Tur Ilvars pamazām nostiprinājās būvniecības nozarē – sākumā strādāja algotu darbu, vēlāk kļuva par pašnodarbināto un visbeidzot izveidoja savu uzņēmumu. Gadu gaitā izdevās izveidot stabilu biznesu, iegūt klientu uzticību un nodrošināt darbu arī citiem latviešiem.

“Principā visi latvieši, kas tajā pilsētiņā bija, strādāja pie manis,” viņš atceras.

Arī ar Lāsmu viņu kopīgais stāsts sākās Latvijā, taču ģimenes dzīve turpinājās Skotijā. Lāsma atstāja savu dzīvi un darbu Latvijā un devās pie Ilvara. Skotijā piedzima abi bērni, tika veidota ģimene un nostiprināts uzņēmums. No malas varētu šķist – dzīve sakārtota, kāpēc gan kaut ko mainīt?

Tomēr doma par Latviju nekur nepazuda.

Atgriešanās nebija viena mēneša lēmums

Kirmušku ģimene Latvijā viesojās regulāri, un Ilvars stāsta, ka ar katru reizi pārmaiņas dzimtenē kļuvušas arvien pamanāmākas.

“Ja sākumā atbraucot likās visādi, tad pēdējos gados jau varēja redzēt, ka cilvēki paliek laimīgāki, viss kļūst patīkamāks. Redzējām, ka daudz kas mainās uz labo pusi.”

Lēmums pārcelties tomēr nenozīmēja vienkārši sakravāt mantas, aizslēgt mājas durvis un doties prom. Ilvaram Skotijā bija uzņēmums, darbinieki, klienti un iesākti būvniecības objekti. Visa iepriekšējā dzīve bija jānoslēdz pakāpeniski.

Process aizņēma aptuveni divus gadus. Darbiniekiem jau laikus tika pateikts par plānoto aizbraukšanu, un Ilvars pat piedāvāja uzņēmumu pārņemt kādam no viņiem. Neviens tam nebija gatavs.

“Es visiem darbiniekiem gadu iepriekš pateicu, ka plānojam braukt prom. Ja kāds grib pārņemt – lūdzu, varam sēsties un runāt. Bet ne visi ir tik drosmīgi, lai uzņemtos to atbildību.”

Atgriešanos sarežģīja arī Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības. Bija jādomā, kā uz Latviju pārvest gadu gaitā iegādātos instrumentus un tehniku, kā nokārtot muitas jautājumus un pārcelt visu ģimenes iedzīvi.

Savukārt bērniem bija jāpamet vide, kurā viņi bija piedzimuši un auguši. Ilvars atzīst – iespējams, bērnu dēļ vajadzējis atgriezties pat nedaudz agrāk, pirms viņi sasnieguši pusaudžu vecumu. Latvija vecākiem bija atgriešanās mājās, bet bērniem tā vienlaikus bija pārcelšanās uz valsti, kuru viņi līdz tam vairāk pazina no ģimenes braucieniem.

Šodien situācija jau ir pavisam cita – ir draugi, skola un sava ikdiena Latvijā.

Atgriezties un sākt atkal

Ilvaram uzņēmējdarbība nebija sveša, taču Latvijā viņš neizvēlējās vienkārši turpināt to pašu, ko gadiem bija darījis Skotijā. Tā vietā viņš nolēma attīstīt biznesu zemes darbu jomā.

Būtisku atspērienu deva remigrācijas uzņēmējdarbības atbalsts Limbažu novadā. Ar tā palīdzību Ilvars iegādājās mini ekskavatoru aptuveni 40 000 eiro vērtībā – pusi nepieciešamās summas ieguldīja pats, bet 20 000 eiro saņēma atbalstā.

No šodienas skatpunkta pirmais ekskavators izrādījies sākums daudz lielākam stāstam.

“Mans projekts bija mini ekskavators. Kopš tā laika esam izauguši – tagad mums jau ir trīs ekskavatori un vēl citas tehnikas vienības. Tas atbalsts vispār ir zelta vērtē.”

Ilvars uzskata, ka iespējas, kas paredzētas cilvēkiem pēc atgriešanās Latvijā, noteikti ir jāizmanto. Protams, uzņēmējdarbības uzsākšanai vajadzīgs arī paša ieguldījums, un ne katram uzreiz ir pieejami lieli līdzekļi. Taču, viņaprāt, nav obligāti jāsāk ar maksimālo iespējamo summu – galvenais ir sākt atbilstoši savām iespējām.

No ekskavatoriem līdz 200 zirgspēku bagijiem

Uzņēmējdarbība Kirmušku ģimenē ar zemes darbiem nebeidzās. Skultes pagastā ģimenei bija teritorija, kurā radās doma izveidot vietu aktīvai atpūtai. Šoreiz remigrācijas uzņēmējdarbības atbalstu kopīgās biznesa idejas īstenošanai izmantoja Lāsma, iegādājoties divus jaudīgus “Can-Am Maverick” bagijus.

Tā tapa vēl viens ģimenes uzņēmējdarbības virziens – bagiju trase.

“Katram ir ap 200 zirgspēku. Cik saprotu, mēs esam vienīgie Baltijā, kas tādus dod cilvēkiem braukt,” saka Ilvars.

Ar bagiju iegādi vien, protams, nepietika. Bija jāizveido trase un visa nepieciešamā infrastruktūra, jādomā par drošību un to, kā organizēt braucienus. Trasē ir tiesneši, kuri uzrauga notiekošo, un braucējiem jāievēro noteikti drošības nosacījumi.

Šobrīd uz trasi brauc gan individuāli apmeklētāji, gan draugu kompānijas un uzņēmumu kolektīvi. Viens no korporatīvajiem pasākumiem pulcējis ap 30 cilvēku, kuri trasē pavadījuši gandrīz visu dienu.

Ilvars gan uz uzņēmuma attīstību raugās pragmatiski – arī labs piedāvājums nekļūst plaši pazīstams vienā dienā.

“Kā jau visos biznesos – sākums ir sākums. Kamēr cilvēki uzzina, saprot, kas tas ir un kur var atbraukt, paiet laiks. Lēnām, bet nesūdzamies.”

“Tieši tos mums vajag atpakaļ”

Dzīve ārvalstīs Ilvaram devusi ne tikai uzņēmējdarbības pieredzi, bet arī pārliecību, ka cilvēks, kurš ir gatavs strādāt un uzņemties atbildību, savu vietu var atrast arī Latvijā.

Viņš gan neslēpj – ne visi ir dzimuši uzņēmēji un ne katram pēc atgriešanās jāveido savs uzņēmums. Cilvēkiem ar ļoti specifisku profesiju darba atrašana Latvijā var būt sarežģītāka. Tajā pašā laikā darba tirgus ir mainījies, daudzviet iespējams strādāt attālināti, bet nepieciešamības gadījumā var papildināt zināšanas vai apgūt ko jaunu.

No uzņēmēja skatpunkta Ilvars redz arī otru problēmas pusi – Latvijā trūkst cilvēku, kuri gribētu un prastu strādāt praktisku darbu.

“Ļoti grūti atrast cilvēkus, kas tiešām grib strādāt. Esmu runājis ar citiem uzņēmējiem, un viņiem ir tieši tās pašas problēmas. Zemes darbos, ar tehniku – cilvēku trūkst. Liela daļa ir aizbraukuši. Tieši tos mums jau vajag atpakaļ.”

Durvis uz Skotiju palika atvērtas

Varbūt tieši viena doma padarīja Kirmušku ģimenes lēmumu vieglāku – atgriešanās Latvijā nebija jāuztver kā neatgriezenisks solis.

Ilvars aizbrauca no Skotijas, apzināti neatņemot sev iespēju kādreiz tur atgriezties.

“Es aizbraucu, atstājot durvis atvērtas, jo zinu – ja vajadzēs, vienmēr varēšu atgriezties.”

Taču pagaidām vajadzības pēc tā nav.

Skultes pusē ir ģimene, mājas un divi uzņēmējdarbības virzieni, kuri turpina attīstīties. Pieredze, kas iegūta septiņpadsmit gados ārvalstīs, nav palikusi Skotijā – tā atvesta līdzi un tagad tiek izmantota tepat Latvijā.

Tāpēc tiem, kuri dzīvo ārvalstīs un apsver iespēju atgriezties, Ilvara vēstījums ir vienkāršs – nevajag gaidīt brīdi, kad būs pilnīga pārliecība, ka viss izdosies.

“Es ieteiktu braukt un mēģināt. Te viss ir uz labo pusi mainījies. Katram, protams, ir sava situācija, bet ir jāuzdrīkstas. Un vienmēr jau var aizbraukt atpakaļ.”

Ilvara gadījumā ceļš, kas sākotnēji bija iecerēts kā viena gada pārmaiņas ārvalstīs, izvērtās par 17 ārvalstīs pavadītiem gadiem. Taču šodien šī pieredze kļuvusi par pamatu jaunai dzīvei un uzņēmējdarbībai Vidzemē.

Un uz jautājumu, vai lēmums atgriezties bijis pareizs, Ilvaram atbilde nav ilgi jāmeklē:

“Šeit ir labi.”

Vilis Sīmanis ir dzimis un audzis Čikāgā, taču Latvija viņa ģimenē nekad nav bijusi tikai tāla vieta otrpus okeānam. Latviešu valoda, kultūra un regulāri braucieni uz Latviju bijuši daļa no Viļa dzīves jau kopš bērnības. Tagad, 26 gadu vecumā, viņš spēris nākamo soli – no ASV pārcēlies uz Cēsīm, kur savu profesionālo pieredzi papildina restorānā “KEST”. Sākotnējā iecere bijusi Latvijā ierasties praksē, tomēr jau pēc pirmajām nedēļām Vilis pieļauj – iespējams, šeit viņš paliks ilgāk.

“Es atbraucu uz Cēsīm mācīties pavārmākslu – sākumā praksē, bet izskatās, ka būšu mazliet ilgāk un strādāšu pilna laika darbu. Man šķiet, ka KEST ir viens no labākajiem restorāniem Latvijā. Esmu gatavs jaunam izaicinājumam un gribu iegūt pieredzi Latvijā,” stāsta Vilis.

Latvija ģimenē vienmēr bijusi svarīga

Lai gan Vilis ir dzimis Čikāgā, saikne ar Latviju viņa ģimenē saglabāta vairākās paaudzēs. Arī viņa tēvs dzimis Čikāgā, bet mamma – Mineapolē, savukārt vecvecāku saknes ir Latvijā. Vilis atceras, ka ģimenē vienmēr bijis svarīgi saglabāt latviešu valodu un kultūru.

“Latviešu kultūra mums ir palikusi ļoti svarīga. Mēs centāmies mājās runāt latviski un braukt uz Latviju, cik vien bieži varējām. Latvija mums ir ļoti svarīga un svēta vieta,” viņš saka.

Interesanti, ka arī Viļa vecāki savulaik piedzīvojuši līdzīgu dzīves posmu – aptuveni tādā pašā vecumā, kādā Vilis ir tagad, viņi atbraukuši uz Latviju, kādu laiku šeit strādājuši un pēc tam atgriezušies ASV. Tagad dēls iet savu ceļu, pats iepazīstot ikdienas dzīvi Latvijā.

Latviskā vide Vili pavadījusi arī Amerikā. Sestdienās viņš apmeklējis latviešu skolu Čikāgā, piedalījies latviešu sabiedriskajā dzīvē, dziedājis un dejojis. Nozīmīga pieredze bijusi arī Garezera vasaras vidusskola un 3×3 saieti. Tādēļ latviešu valoda un piederības sajūta Latvijai viņam nav sveša arī pēc dzīves ASV.

No starptautiskajām attiecībām līdz restorāna virtuvei

Augstskolā Čikāgā viņš studējis starptautiskās attiecības, taču arvien lielāku vietu viņa dzīvē ieņēmusi pavārmāksla.

Vilis uzskata, ka pavāra profesijā mācīšanās nekad īsti nebeidzas. Arī strādājot profesionālā virtuvē, ik dienu iespējams apgūt kaut ko jaunu. Tieši vēlme mācīties un iegūt jaunu pieredzi viņu galu galā atvedusi uz Cēsīm.

Iespēja strādāt restorānā “KEST” radusies dabiski, pateicoties kontaktiem profesionālajā vidē. KEST šefpavārs Māris Jansons uztur kontaktus arī ar nozares cilvēkiem ASV, un Vilis zinājis, ka restorānā tiek meklēti papildspēki. Tā no sarunas un savstarpējiem kontaktiem izveidojusies iespēja, kuras dēļ viņš nolēmis pārcelties pāri okeānam.

Cēsis – iespēja iepazīt Latviju ārpus ierastā

Līdz šim ģimenes braucienos uz Latviju Vilis lielākoties uzturējies Rīgā un Jūrmalā, kur dzīvo arī viņa radinieki. Cēsis viņam bijusi daudz mazāk pazīstama vieta. Tieši tas kļuvis par vēl vienu iemeslu pieņemt jauno izaicinājumu.

“Man tieši interesēja kaut kur ārpus Rīgas strādāt un dzīvot,” saka Vilis.

Cēsīs viņš ieradies, nepazīstot daudz cilvēku, tādēļ līdztekus profesionālajai pieredzei šis laiks nozīmē arī jaunas pilsētas un sabiedrības iepazīšanu. Intervijas laikā Vilis Latvijā bija pavadījis aptuveni mēnesi, no tā vairākas nedēļas – Cēsīs. Protams, ir arī brīži, kad pietrūkst māju un ierastās dzīves Amerikā, taču viņš uz to raugās kā uz dabisku daļu no pārcelšanās.

Priekšā vēl ir arī pirmā pilnā Latvijas ziema. Par to Vilis īpaši nesatraucas – viņš smej, ka Čikāgas ziemas, iespējams, varētu būt pat skarbākas. Savukārt dzīve Cēsīs paver iespēju iepazīt arī pavisam citu Latviju – ar dabu, pastaigām un ziemā arī slēpošanu.

“Tu jutīsies kā īsts un vesels cilvēks”

Pārcelšanās uz citu valsti, pat ja tā ir valsts, ar kuru ģimeni vieno cieša saikne, nozīmē arī praktiskus jautājumus – dokumentus, formalitātes un jaunas ikdienas veidošanu. Vilis neslēpj, ka sākumā šie sīkumi var šķist kā izaicinājums, taču līdz šim viņam nav nācies saskarties ar būtiskām grūtībām. Svarīgi esot nebaidīties jautāt un pieņemt citu cilvēku palīdzību.

Domājot par citiem latviešiem ārvalstīs, kuri apsver iespēju kādu laiku dzīvot Latvijā, Vilis iedrošina nebaidīties pamēģināt.

“Forši, nav tik traki,” viņš saka ar smaidu. “Tas būs izaicinājums – visi tie sīkumi, dokumenti, viss jānokārto. Bet tad, kad tas viss ir nokārtots, tu jutīsies kā īsts cilvēks un vesels cilvēks.”

Vai Cēsis un Latvija Vilim kļūs par mājām ilgtermiņā, viņš vēl nesteidzas izlemt. Sākotnēji šis bija brauciens, lai profesionāli mācītos un iegūtu jaunu pieredzi, taču tagad Vilis jau pieļauj iespēju, ka Latvijā varētu palikt pavisam.

Šobrīd svarīgākais ir izmantot iespēju – strādāt, mācīties, iepazīt Cēsis un Latviju no citas perspektīvas nekā līdzšinējos ģimenes braucienos. Un varbūt tieši šādi – nevis ar vienu lielu lēmumu par pārcelšanos, bet ar vēlmi pamēģināt – sākas ceļš uz dzīvi Latvijā.

Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) 30. septembrī no plkst. 10.00 līdz 12.00 aicina darba devējus, darba ņēmējus un ikvienu interesentu uz tiešsaistes vebināru “Atpakaļ mājās: remigrantu pieredze Latvijas organizācijās”.

Kā remigrantu ārvalstīs gūtās zināšanas un pieredze var kļūt par ieguvumu Latvijas darba tirgum? Vebinārā būs iespēja dzirdēt vairākus personiskus stāstus par atgriešanos Latvijā un tās darba tirgū, kā arī par valsts piedāvāto atbalstu remigrantiem. Tiks aplūkots tas, kā darba devēji var piesaistīt un atbalstīt remigrantus, veidojot spēcīgākas un daudzveidīgākas komandas. Vebināra dalībnieki arī diskutēs par apstākļiem un pasākumiem, kas nepieciešami, lai darba vide būtu atvērta un atbalstoša cilvēkiem, kuri atgriezušies vai vēl tikai plāno atgriezties Latvijā.

Vebināra moderatore Baiba Žiga, sertificēts vadības koučs, “Impulsum” dibinātāja un vadītāja, dalīsies savā pieredzē, kāpēc pēc vairākiem studiju un darba gadiem ārvalstīs, viņa izlēma atgriezties, lai ar savu pieredzi stiprinātu Latvijas organizācijas.

Par to kas un kāpēc atgriežas Latvijā, kāds atbalsts nepieciešams gan remigrantiem, gan darba devējiem, iezīmēs Vidzemes reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule.

Lai diskutētu par tēmas aktuālajiem jautājumiem, vebinārā ar savu pieredzi dalīsies Dace Dombrovska, Ogres Centra pamatskolas direktore, un darba devēja pārstāvis.

Vebināram var reģistrēties līdz 29. septembra plkst. 12.00, aizpildot anketu.
Iepriekšējo SIF vebināru ieraksti par dažādības vadības un iekļaujošu darba vides jautājumiem pieejami platformas Dazadiba.lv sadaļā “Resursu katalogs”.

“Olimpiskais kvants” jau 2026. gada pavasarī viesojās latviešu diasporas kopienās Parīzē, Amsterdamā, Luksemburgā, Strasbūrā un Alpos. Šīs aktivitātes norisinājās laikā, kad izglītības iestādēs Latvijā tika īstenots Olimpiskais mēnesis, ko ik gadu rīko Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK).

Katra darbnīca tika sākta ar kopīgu izkustēšanos, izmantojot LOK sagatavotos vingrojumu kompleksus dažāda vecuma dalībniekiem. Šādi tika veidots simbolisks “tilts” starp latviešiem Latvijā un diasporā, vienlaikus rosinot bērnus un ģimenes būt fiziski aktīviem.

“Olimpiskais kvants” darbnīcas Spānijā notiks pirmo reizi. To mērķis ir stiprināt piederības sajūtu Latvijai, veicināt latviešu valodas lietošanu neformālā vidē un attīstīt pārrobežu sadarbību ar latviešu kopienām Eiropā. Vienlaikus projekts atgādina, ka kustība un sports ir nozīmīga ikdienas dzīves sastāvdaļa visa gada garumā.

Darbnīcas vadīs latviešu olimpiete Jolanta Dukure. Dalībniekiem būs iespēja:

• stiprināt latviešu valodas prasmes, lasot un pildot ar kustību un sportu saistītus uzdevumus;

• piedalīties prāta spēlēs par sporta terminiem, sporta personībām un Latvijas sportu;

• pārbaudīt veiklību stafetēs un sporta spēlēs;

• izgatavot latviešu fanu atribūtiku un izmantot sejas krāsas.

“Valodas stiprināšana caur sportu un aktīvu dzīvesveidu ir efektīvs veids, kā apvienot mācīšanos ar pozitīvām emocijām, kustību un sociālo saskarsmi. Kustība un emocijas stiprina atmiņu – valodas apguve dinamiskās un emocionāli piesātinātās situācijās palīdz labāk saglabāt zināšanas. Prieks un azarts kļūst par dabisku motivācijas avotu, un bērni nebaidās kļūdīties, aktīvi lietojot valodu,” uzsver projekta vadītāja un latviešu olimpiete Jolanta Dukure.

Projektā Spānijā iesaistīsies arī Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Inga Madžule, kura vadīs diskusiju darbnīcas par atgriešanās iespējām Latvijā. Sarunas notiks neformālā gaisotnē, dodot iespēju diasporas ģimenēm uzzināt vairāk par dzīvi, darbu un atgriešanās iespējām Latvijā.

“Spānijas latviešu diaspora ir salīdzinoši jauna, salīdzinot, piemēram, ar Īrijas vai Anglijas latviešu kopienām. Tāpēc es tajā redzu lielāku potenciālu atgriešanās iespējām Latvijā, jo ģimenes vēl nav iesakņojušās vairākās paaudzēs un zaudējušas ciešās saiknes ar Latvijā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem. Balstoties uz jau iepriekš veiksmīgi nodibinātajiem kontaktiem ar Alikantes un Barselonas latviešiem, es redzu labas sadarbības attīstības iespējas arī “Olimpiskā kvanta” ietvaros,” norāda Inga Madžule.

Projekta aktivitātes Spānijā ir vēl viens solis, lai, izmantojot sportu un neformālo izglītību, stiprinātu saikni starp Latvijas un ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem. “Olimpiskais kvants” parāda, ka latviešu valodu un piederību Latvijai iespējams stiprināt arī aktīvā, mūsdienīgā un starptautiskā vidē.

Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Projektu Spānijā īsteno Levantes reģiona latviešu diasporas bērnu skoliņa “Ābelīte” un Barselonas latviešu kopiena sadarbībā ar Latviešu Apvienību Francijā, dukure.eu un Vidzemes plānošanas reģionu.

Svētdien, 6. septembrī, Augšlīgatnē aizvadīts Vidzemes plānošanas reģiona remigrantu tīklošanās pasākums “Ciemos pie atbraucējiem”, kas šoreiz pulcēja 30 dalībniekus – pieaugušos un bērnus. Tikšanās vieta bija Sveču namiņš, kur dalībniekus uzņēma zīmola “Līgatnes Sveces” radītāja un remigrante Ginta Salmane. Pasākumā līdzās jau iepriekš iepazītiem remigrantiem piedalījās arī daudzi jauni dalībnieki, kuri Latvijā atgriezušies pavisam nesen.

“Ciemos pie atbraucējiem” veidots kā neformāla tikšanās, kurā remigrantiem un viņu ģimenēm ir iespēja iepazīties, dalīties pieredzē un pārrunāt jautājumus, kas aktuāli pēc atgriešanās Latvijā. Arī šoreiz sarunas mijās ar kopīgām aktivitātēm – dalībnieki iepazina Sveču namiņu un “Līgatnes Sveces” tapšanas stāstu, piedalījās sveču darbnīcā, savukārt ģimenēm ar bērniem bija sarūpētas dažādas aktivitātes. Pēcpusdiena turpinājās nesteidzīgās sarunās pie kopīga piknika un ugunskura.

Pasākuma norises vieta nebija izvēlēta nejauši. Arī Sveču namiņa saimnieces Gintas Salmanes stāsts ir stāsts par atgriešanos. 2003. gadā Ginta devās uz Gērnsijas salu, sākotnēji plānojot ārvalstīs pavadīt tikai deviņus mēnešus. Taču tie pārtapa 23 gados. Vēlme būt tuvāk ģimenei un savām saknēm viņu atveda atpakaļ uz Latviju, kur kopā ar bērnības draugu Māri aizraušanās ar sveču liešanu pamazām pārtapusi nopietnā nodarbē un Augšlīgatnē tapis Sveču namiņš.

Šoreiz īpaši priecēja daudzie jaunie dalībnieki. Starp viņiem bija arī ģimenes ar skolas vecuma bērniem, kuras Latvijā atgriezušās pavisam nesen – īsi pirms jaunā mācību gada sākuma. Tieši pirmajos mēnešos pēc atgriešanās ģimenēm vienlaikus jārisina daudzi praktiski jautājumi – bērnu iekļaušanās skolā, dzīvesvietas un darba jautājumi, dažādu pakalpojumu saņemšana un atkal iejušanās Latvijas ikdienā. Ne mazāk nozīmīga ir iespēja satikt cilvēkus ar līdzīgu pieredzi un apzināties, ka ar saviem jautājumiem un izaicinājumiem viņi nav vieni.

Vienlaikus tikšanās nav domātas tikai ģimenēm ar bērniem. Arī Augšlīgatnes pasākumā piedalījās cilvēki, kuri bija ieradušies vieni, apliecinot, ka vajadzība pēc kopā būšanas, jauniem kontaktiem un sarunām ar cilvēkiem, kuri paši piedzīvojuši dzīvi ārvalstīs un atgriešanos Latvijā, ir aktuāla ļoti dažādiem remigrantiem.

Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule uzsver, ka interese par šādām tikšanās reizēm apliecina nepieciešamību tās turpināt. Katrs pasākums pulcē ne tikai jau zināmus dalībniekus, bet arī jaunus cilvēkus, kuri nesen pārcēlušies uz Vidzemi un vēlas iepazīties ar citiem remigrantiem, dalīties pieredzē un veidot jaunus kontaktus. Tādēļ arī turpmāk iecerēts meklēt jaunas un interesantas vietas Vidzemē, kur remigrantiem satikties neformālā un ģimeniskā gaisotnē.

Šādas tikšanās ir arī iespēja Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatorei nepastarpināti uzzināt, ar kādiem jautājumiem un izaicinājumiem cilvēki sastopas pēc pārcelšanās uz Latviju, kāds atbalsts viņiem nepieciešams un kas palīdz veiksmīgāk iejusties dzīvē pēc atgriešanās.

Pasākumu Augšlīgatnē apmeklēja arī ReTV filmēšanas grupa, uzklausot vairāku remigrantu pieredzes stāstus par dzīvi ārvalstīs, lēmumu atgriezties un jauno ikdienu Latvijā.