2026. gada 23.–24. aprīlī Rīgā, viesnīcā Pullman, norisināsies Eiropas Darba iestādes (ELA) un Nodarbinātības valsts aģentūras kopīgi organizētais Remigrācijas seminārs II – fokusā jaunie profesionāļi un jaunieši. Pasākumā pulcēsies eksperti, politikas veidotāji un praktiķi no vairākām Eiropas valstīm, lai dalītos pieredzē un meklētu efektīvus risinājumus remigrācijas jomā.

Lailas Vaskānes-Bulutes dzīves ceļš nav veidojies pēc iepriekš izplānota scenārija. Tajā bijuši strauji lēmumi, neziņa un izaicinājumi, kas prasījuši gan drosmi, gan izturību. No aizbraukšanas jaunībā bez skaidra plāna līdz savas ģimenes un darba dzīves izveidei Latvijā – tas ir stāsts par pakāpenisku nostiprināšanos un savas vietas atrašanu.

Aizbraukšana kā nepieciešamība

Laila Latviju pameta 18 gadu vecumā. Tas nebija pārdomāts lēmums ar skaidru plānu – drīzāk nepieciešamība izrauties no sarežģītiem ģimenes apstākļiem.

Viņa devās prom, īsti pat nezinot, uz kurieni un kāds darbs viņu sagaida. Pirmā pietura bija Turcija, kur Laila sāka strādāt viesnīcā izklaides jomā – vadīja aktivitātes, dejoja, organizēja pasākumus. Darbs bija sezonāls, un pēc dažiem mēnešiem nācās atgriezties Latvijā.

Taču sajūta, ka nekas nav mainījies, lika doties prom atkal.

Dzīve starp valstīm un pirmie izaicinājumi

Laila izmēģināja dzīvi arī Ēģiptē, taču tur neatrada sev piemērotu vidi. Drīz vien viņa atkal nonāca Turcijā, kur sākās būtiskākais pavērsiens viņas dzīvē – tur viņa satika savu nākamo vīru.

Sākums nebija viegls. Pēc darba zaudēšanas abi palika bez stabila ienākuma, un bija brīži, kad nācās izdzīvot ar ļoti minimāliem līdzekļiem. Šī pieredze bija smaga, taču vienlaikus tā iedeva rūdījumu un izpratni par dzīvi.

Pamazām situācija uzlabojās – abi atrada darbu, un vēlāk kopā ar partneriem atvēra arī savu restorānu. Lai gan tas bija nozīmīgs solis, uzņēmējdarbība ārzemēs izrādījās sarežģīta – ar lielu spiedienu un nestabilitāti.

Ģimene un atgriešanās Latvijā

Dzīvojot Turcijā, ģimenē piedzima pirmais bērns. Vēlāk, kad vīram bija jādodas obligātajā militārajā dienestā, Laila ar bērnu atgriezās Latvijā.

Šis posms prasīja lielu izturību – viņa viena pati rūpējās par bērnu, strādāja dažādus darbus un gaidīja vīra atgriešanos. Pēc laika ģimene atkal apvienojās Latvijā, un sākās jauns dzīves posms.

Vīram sākumā nebija viegli iekļauties darba vidē, taču viņš skaidri zināja savu ceļu – kļūt par pavāru. Pirmā darba vieta bija Dikļu pilī, un tieši tur aizsākās ģimenes turpmākais virziens.

Sava vieta un savs darbs

Laika gaitā ģimene nolēma veidot kaut ko savu. Bez ārēja finansējuma un ar pašu līdzekļiem viņi soli pa solim izveidoja savu uzņēmumu – restorānu “Ahh-meat” Valmierā.

Tas nozīmēja arī upurus – tika pārdots īpašums, iegādātas lietotas iekārtas, un viss tika veidots ar pašu darbu un tuvinieku palīdzību.

Šodien tas jau ir stabils ģimenes bizness, kurā iesaistīta komanda un kur ikdiena paiet ciešā sadarbībā. Laila atzīst – darbs ir intensīvs, taču tas dod gandarījumu.

Dzīve šeit un tagad

Ģimenē aug divi bērni, kuri dzīvo un mācās Latvijā. Ikdiena ir piepildīta ar darbu un ģimenes dzīvi, un brīvais laiks lielākoties tiek pavadīts kopā.

Laila uzsver, ka viņu ģimene ir pašpietiekama – viņiem nav svarīga plaša sociālā dzīve, bet gan savstarpējā saikne un kopā būšana.

Starp pieredzi un pateicību

Lailas dzīves ceļš nav bijis viegls – gan Latvijā, gan ārzemēs nācies saskarties ar grūtībām. Taču tieši šī pieredze devusi spēju novērtēt to, kas ir šobrīd.

Viņa uzsver – svarīgi ir nezaudēt ticību, ka viss var mainīties uz labo pusi. Pat brīžos, kad šķiet, ka nekā nav, var būt pārliecība, ka viss vēl būs.

Skats nākotnē

Šodien Laila savu dzīvi veido Latvijā. Viņas stāsts ir par izturību, drosmi un spēju sākt no jauna – ne vienu reizi vien.

Tas ir stāsts par to, kā, ejot cauri grūtībām, iespējams nonākt līdz vietai, kur beidzot jūties savā vietā.

Vidzemes Plānošanas reģiona (VPR) remigrācijas koordinatore Inga Madžule sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru izsludina pieteikšanos kursu ciklam “Pedagogu profesionālās kompetences pilnveide darbā ar remigrējušiem bērniem”, vienlaikus piedāvājot pedagogiem jaunus metodiskos materiālus darbam daudzvalodīgā mācību vidē.

Kursu mērķis ir stiprināt pedagogu zināšanas un prasmes darbā mūsdienu lingvistiski un kultūru ziņā daudzveidīgā mācību vidē. Četrās nodarbību dienās dalībnieki apgūs plašu, daudzdimensionālu zināšanu kopumu, kas palīdzēs veiksmīgāk integrēt remigrējušos bērnus Latvijas izglītības sistēmā.

Programmas ietvaros pedagogi iepazīsies ar remigrējošo bērnu integrācijas izaicinājumiem un normatīvo regulējumu, starpkultūru izglītības principiem un darba metodēm, atbalsta stratēģijām dažādu mācību priekšmetu apguvē, izglītības un kultūras atšķirībām, tostarp arābu valstīs, Vācijas pieredzi mūžizglītībā, kā arī bērnu emocionālās labsajūtas aspektiem pēc atgriešanās Latvijā. Tāpat tiks apgūti praktiski remigrācijas atbalsta rīki un risinājumi ģimeņu atbalstam.

Kursu dalībniekiem tiks nodrošināti arī metodiskie materiāli – ceļveži pedagogiem un vecākiem, valodas apguves resursi, kā arī informācija par remigrācijas koordinatoru pakalpojumiem Vidzemē. Pēc kursu apguves tiks izsniegts oficiāls apliecinājums.

Vienlaikus pedagogiem pieejami arī jauni praktiski ieteikumi darbam ar skolēniem no dažādu valodu un kultūru vidēm, kuru izstrādē piedalījusies Inga Madžule sadarbībā ar kolēģi Martu Svensoni. Materiāli radīti, reaģējot uz pieaugošo daudzvalodīgo skolēnu skaitu Latvijas skolās un pedagogu nepieciešamību pēc konkrētiem, praksē izmantojamiem risinājumiem.

Izstrādātie ieteikumi piedāvā praktiskus piemērus un metodiskus paņēmienus, kas balstīti pieredzē darbā ar daudzvalodīgām klasēm, palīdz atvieglot mācību satura apguvi un veicina skolēnu latviešu valodas lietošanu, vienlaikus stiprinot iekļaujošu un atbalstošu mācību vidi.

Kad pirmo reizi satiekam Eviju Briedi Dikļos, viņas stāstā jaušama gan viegla nostalģija, gan iekšējs spēks. Viņa ir viena no tiem cilvēkiem, kuru dzīve ritējusi starp divām valstīm – Latviju un Vāciju –, un kuri pamazām meklē ceļu atpakaļ uz savām saknēm.

Ceļš prom no Latvijas

Evija dzimusi Jaunpiebalgā, skolojusies Vecpiebalgā un Siguldā, vēlāk studējusi Latvijas Sporta akadēmijā. Taču jau jaunībā viņa saprata – viņai nepieciešamas pārmaiņas.

90. gadu beigās Evija devās uz Vāciju. Tur viņu sagaidīja realitāte, kas nebija vienkārša – Latvijā iegūtā izglītība netika pilnībā atzīta, un viss bija jāsāk no jauna.

Viņa mācījās, strādāja, meklēja savu vietu. Sākumā izvēlējās mediju tehnoloģijas, bet drīz vien saprata – tas nav viņas ceļš. Darba vide bija izaicinoša, īpaši kā sievietei un ieceļotājai. Bija jācīnās par katru soli un jāapliecina sevi no jauna.

Atrast savu aicinājumu

Lēmums mainīt virzienu atnāca ar pieredzi. Evija pievērsās pedagoģijai un darbam ar bērniem – jomai, kurā viņa sajuta patiesu piepildījumu. Viņa sāka darbu bērnudārzā, vēlāk iesaistoties izglītības sistēmā arvien plašāk.

Karjeras ceļš nebija viegls – valodas barjera un atšķirīgā kultūra lika sevi manīt. Tomēr Evija neatlaidīgi gāja uz priekšu. Lielu atbalstu sniedza ģimene – īpaši vīrs, kuru viņa satika Vācijā. Viņš bija tas, kurš iedrošināja nepadoties un turpināt iesākto.

Laika gaitā ģimenē piedzima divi bērni, un dzīve Vācijā kļuva stabila. Taču iekšēji arvien biežāk parādījās sajūta – kaut kā pietrūkst.

Ilgas pēc mājām

Jo ilgāk Evija dzīvoja Vācijā, jo spēcīgāka kļuva vēlme atgriezties Latvijā. Viņai pietrūka ne tikai valodas un vides, bet arī tuvuma ar ģimeni.

Īpaši svarīgs kļuva apziņas moments – nevēlēšanās attiecības ar vecākiem piedzīvot tikai no attāluma. Viņa saprata, ka vēlas būt klātesoša, nevis tikai viesis savā dzimtenē.

Tomēr atgriešanās nebija vienkārša. Praktiski šķēršļi – birokrātija, sistēmu atšķirības un ikdienas jautājumi – lika justies kā svešiniecei savā valstī.

Atgriešanās – lēns un apzināts process

Evija izvēlējās nesteigties. Viņa sāka veidot dzīvi Latvijā pakāpeniski – samazināja darba slodzi Vācijā, biežāk brauca uz Latviju un izveidoja savu uzņēmumu, lai piedāvātu pedagoģiskās konsultācijas.

Šis ceļš izrādījās sarežģītāks, nekā sākumā šķita. Interese no iestādēm un sadarbības partneriem bija, taču reālā sadarbība bieži vien nenotika tik ātri, kā cerēts. Tas lika saprast – atgriešanās ir process, kurā nepieciešama pacietība.

Šobrīd Evija dzīvo starp divām valstīm – Latvijā viņa jau ir klātesoša, bet finansiālā stabilitāte joprojām lielā mērā saistīta ar darbu Vācijā.

Divas pasaules vienā dzīvē

Evijas ģimene ir svarīga šī stāsta daļa. Vīrs apgūst latviešu valodu, bērni to saprot un pakāpeniski apgūst, un visa ģimene soli pa solim tuvāk iepazīst Latviju kā savu nākotnes mājvietu.

Dikļos viņi iegādājušies māju – vietu, kur beidzot var justies kā savējie, nevis viesi. Tā ir sajūta, kas dod stabilitāti un piederību.

Starp divām identitātēm

Evija atzīst – dzīvojot tik ilgi ārzemēs, identitāte kļūst daudzslāņaina. Viņa nejūtas pilnībā piederīga tikai vienai valstij.

Taču izvēle, kur būt, viņai ir skaidra – Latvija ir vieta, kur viņa vēlas veidot savu nākotni.

Skats nākotnē

Evijas mērķis ir pilnībā pārcelties uz Latviju un izveidot šeit stabilu dzīvi. Viņa saprot – tas prasa laiku, pacietību un spēju pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir.

Viņas stāsts nav par strauju atgriešanos. Tas ir par ceļu – pakāpenisku, reizēm sarežģītu, bet apzinātu.

Un varbūt tieši tāds tas arī ir vispatiesākais.

Izglītība ir viens no būtiskākajiem faktoriem, kas ietekmē ģimeņu lēmumu atgriezties Latvijā. Forums kalpos kā platforma pieredzes apmaiņai un praktisku risinājumu meklēšanai, īpašu uzmanību pievēršot tam, kā Latvijas izglītības sistēma var labāk atbalstīt remigrējošās ģimenes.

Foruma programmā paredzētas Izglītības un Ārlietu ministriju pārstāvju uzstāšanās, kā arī skolotāju un vecāku pieredzes stāsti. Tiks prezentēts pētījums “Remigrantu bērni: savējie citādā pieredzē”, kas sniedz ieskatu remigrējošo ģimeņu izaicinājumos izglītības sistēmā.

Dalībnieki piedalīsies darba grupu diskusijās par būtiskiem jautājumiem – atgriešanos skolā, diasporas un Latvijas sadarbību izglītībā, kā arī ģimeņu izvēlēm par atgriešanos Latvijā. Diskusiju rezultāti tiks apkopoti un prezentēti, veicinot konkrētu priekšlikumu izstrādi.

Programmā iekļauti arī praktisku risinājumu piemēri – izglītības inovāciju stāsti no uzņēmēju pieredzes, kā arī iniciatīva “Studijas Latvijā diasporas latviešiem”, kas stiprina Latvijas augstskolu sadarbību ar diasporas jauniešiem.

Foruma noslēgumā notiks paneļdiskusija “Vai Latvijas izglītības sistēma šobrīd ir gatava remigrācijai un kas vēl ir jāmaina?”, kurā tiks meklētas atbildes uz aktuālākajiem izaicinājumiem un nākotnes attīstības virzieniem.

Pasākums notiks 17. aprīlī no plkst. 9.00 līdz 16.00 Ungurpils bibliotēkā “SALA”, Liepu ielā 3, Alojas pagastā.

Dalībai forumā aicināti pieteikties visi interesenti līdz 10. aprīlim, aizpildot pieteikuma anketu: https://forms.gle/zPCQrpZuvcaewscy6

Par iniciatīvu:

Forums “Remigrācija klātienē un attālināti” ir daļa no plašākas iniciatīvas, kas vērsta uz remigrācijas veicināšanu un diasporas iesaisti Latvijas attīstībā, stiprinot sadarbību starp institūcijām, izglītības nozari un sabiedrību.