“Olimpiskais kvants” jau 2026. gada pavasarī viesojās latviešu diasporas kopienās Parīzē, Amsterdamā, Luksemburgā, Strasbūrā un Alpos. Šīs aktivitātes norisinājās laikā, kad izglītības iestādēs Latvijā tika īstenots Olimpiskais mēnesis, ko ik gadu rīko Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK).

Katra darbnīca tika sākta ar kopīgu izkustēšanos, izmantojot LOK sagatavotos vingrojumu kompleksus dažāda vecuma dalībniekiem. Šādi tika veidots simbolisks “tilts” starp latviešiem Latvijā un diasporā, vienlaikus rosinot bērnus un ģimenes būt fiziski aktīviem.

“Olimpiskais kvants” darbnīcas Spānijā notiks pirmo reizi. To mērķis ir stiprināt piederības sajūtu Latvijai, veicināt latviešu valodas lietošanu neformālā vidē un attīstīt pārrobežu sadarbību ar latviešu kopienām Eiropā. Vienlaikus projekts atgādina, ka kustība un sports ir nozīmīga ikdienas dzīves sastāvdaļa visa gada garumā.

Darbnīcas vadīs latviešu olimpiete Jolanta Dukure. Dalībniekiem būs iespēja:

• stiprināt latviešu valodas prasmes, lasot un pildot ar kustību un sportu saistītus uzdevumus;

• piedalīties prāta spēlēs par sporta terminiem, sporta personībām un Latvijas sportu;

• pārbaudīt veiklību stafetēs un sporta spēlēs;

• izgatavot latviešu fanu atribūtiku un izmantot sejas krāsas.

“Valodas stiprināšana caur sportu un aktīvu dzīvesveidu ir efektīvs veids, kā apvienot mācīšanos ar pozitīvām emocijām, kustību un sociālo saskarsmi. Kustība un emocijas stiprina atmiņu – valodas apguve dinamiskās un emocionāli piesātinātās situācijās palīdz labāk saglabāt zināšanas. Prieks un azarts kļūst par dabisku motivācijas avotu, un bērni nebaidās kļūdīties, aktīvi lietojot valodu,” uzsver projekta vadītāja un latviešu olimpiete Jolanta Dukure.

Projektā Spānijā iesaistīsies arī Vidzemes plānošanas reģiona reemigrācijas koordinatore Inga Madžule, kura vadīs diskusiju darbnīcas par atgriešanās iespējām Latvijā. Sarunas notiks neformālā gaisotnē, dodot iespēju diasporas ģimenēm uzzināt vairāk par dzīvi, darbu un atgriešanās iespējām Latvijā.

“Spānijas latviešu diaspora ir salīdzinoši jauna, salīdzinot, piemēram, ar Īrijas vai Anglijas latviešu kopienām. Tāpēc es tajā redzu lielāku potenciālu atgriešanās iespējām Latvijā, jo ģimenes vēl nav iesakņojušās vairākās paaudzēs un zaudējušas ciešās saiknes ar Latvijā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem. Balstoties uz jau iepriekš veiksmīgi nodibinātajiem kontaktiem ar Alikantes un Barselonas latviešiem, es redzu labas sadarbības attīstības iespējas arī “Olimpiskā kvanta” ietvaros,” norāda Inga Madžule.

Projekta aktivitātes Spānijā ir vēl viens solis, lai, izmantojot sportu un neformālo izglītību, stiprinātu saikni starp Latvijas un ārvalstīs dzīvojošajiem latviešiem. “Olimpiskais kvants” parāda, ka latviešu valodu un piederību Latvijai iespējams stiprināt arī aktīvā, mūsdienīgā un starptautiskā vidē.

Projektu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Projektu Spānijā īsteno Levantes reģiona latviešu diasporas bērnu skoliņa “Ābelīte” un Barselonas latviešu kopiena sadarbībā ar Latviešu Apvienību Francijā, dukure.eu un Vidzemes plānošanas reģionu.

Svētdien, 6. septembrī, Augšlīgatnē aizvadīts Vidzemes plānošanas reģiona remigrantu tīklošanās pasākums “Ciemos pie atbraucējiem”, kas šoreiz pulcēja 30 dalībniekus – pieaugušos un bērnus. Tikšanās vieta bija Sveču namiņš, kur dalībniekus uzņēma zīmola “Līgatnes Sveces” radītāja un remigrante Ginta Salmane. Pasākumā līdzās jau iepriekš iepazītiem remigrantiem piedalījās arī daudzi jauni dalībnieki, kuri Latvijā atgriezušies pavisam nesen.

“Ciemos pie atbraucējiem” veidots kā neformāla tikšanās, kurā remigrantiem un viņu ģimenēm ir iespēja iepazīties, dalīties pieredzē un pārrunāt jautājumus, kas aktuāli pēc atgriešanās Latvijā. Arī šoreiz sarunas mijās ar kopīgām aktivitātēm – dalībnieki iepazina Sveču namiņu un “Līgatnes Sveces” tapšanas stāstu, piedalījās sveču darbnīcā, savukārt ģimenēm ar bērniem bija sarūpētas dažādas aktivitātes. Pēcpusdiena turpinājās nesteidzīgās sarunās pie kopīga piknika un ugunskura.

Pasākuma norises vieta nebija izvēlēta nejauši. Arī Sveču namiņa saimnieces Gintas Salmanes stāsts ir stāsts par atgriešanos. 2003. gadā Ginta devās uz Gērnsijas salu, sākotnēji plānojot ārvalstīs pavadīt tikai deviņus mēnešus. Taču tie pārtapa 23 gados. Vēlme būt tuvāk ģimenei un savām saknēm viņu atveda atpakaļ uz Latviju, kur kopā ar bērnības draugu Māri aizraušanās ar sveču liešanu pamazām pārtapusi nopietnā nodarbē un Augšlīgatnē tapis Sveču namiņš.

Šoreiz īpaši priecēja daudzie jaunie dalībnieki. Starp viņiem bija arī ģimenes ar skolas vecuma bērniem, kuras Latvijā atgriezušās pavisam nesen – īsi pirms jaunā mācību gada sākuma. Tieši pirmajos mēnešos pēc atgriešanās ģimenēm vienlaikus jārisina daudzi praktiski jautājumi – bērnu iekļaušanās skolā, dzīvesvietas un darba jautājumi, dažādu pakalpojumu saņemšana un atkal iejušanās Latvijas ikdienā. Ne mazāk nozīmīga ir iespēja satikt cilvēkus ar līdzīgu pieredzi un apzināties, ka ar saviem jautājumiem un izaicinājumiem viņi nav vieni.

Vienlaikus tikšanās nav domātas tikai ģimenēm ar bērniem. Arī Augšlīgatnes pasākumā piedalījās cilvēki, kuri bija ieradušies vieni, apliecinot, ka vajadzība pēc kopā būšanas, jauniem kontaktiem un sarunām ar cilvēkiem, kuri paši piedzīvojuši dzīvi ārvalstīs un atgriešanos Latvijā, ir aktuāla ļoti dažādiem remigrantiem.

Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule uzsver, ka interese par šādām tikšanās reizēm apliecina nepieciešamību tās turpināt. Katrs pasākums pulcē ne tikai jau zināmus dalībniekus, bet arī jaunus cilvēkus, kuri nesen pārcēlušies uz Vidzemi un vēlas iepazīties ar citiem remigrantiem, dalīties pieredzē un veidot jaunus kontaktus. Tādēļ arī turpmāk iecerēts meklēt jaunas un interesantas vietas Vidzemē, kur remigrantiem satikties neformālā un ģimeniskā gaisotnē.

Šādas tikšanās ir arī iespēja Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatorei nepastarpināti uzzināt, ar kādiem jautājumiem un izaicinājumiem cilvēki sastopas pēc pārcelšanās uz Latviju, kāds atbalsts viņiem nepieciešams un kas palīdz veiksmīgāk iejusties dzīvē pēc atgriešanās.

Pasākumu Augšlīgatnē apmeklēja arī ReTV filmēšanas grupa, uzklausot vairāku remigrantu pieredzes stāstus par dzīvi ārvalstīs, lēmumu atgriezties un jauno ikdienu Latvijā.

Diasporas festivāls “Bērzes Strazdi” Lielbritānijā

No 19. līdz 21. jūnijam Apvienotajā Karalistē norisinājās latviešu diasporas festivāls “Bērzes Strazdi”, kurā Inga Madžule piedalījās jau trešo gadu pēc kārtas. Festivāls ik gadu pulcē simtiem latviešu, un arī šoreiz īpaši aktīva rosība valdīja “Latvijas mājā”, kur diasporas pārstāvji varēja satikt Latvijas institūciju un organizāciju pārstāvjus.

Trīs dienu garumā VPR remigrācijas koordinatore individuāli konsultēja tautiešus par atgriešanās iespējām Latvijā un dzīvi Vidzemē. Sarunās visbiežāk tika pārrunātas darba un mājokļa iespējas, bērnu izglītība, veselības aprūpes pieejamība, sociālās garantijas, uzņēmējdarbība un ārvalstīs iegūtās profesionālās kvalifikācijas atzīšana.

Interese bija liela – festivāla dienās konsultācijas un sarunas ilga vairāk nekā astoņas stundas dienā. Īpaši nozīmīga bija atkalsatikšanās ar sievieti, kura iepriekšējā gada festivālā vēl tikai apsvēra iespēju pārcelties uz Latviju, bet šovasar pastāstīja, ka jau pusgadu dzīvo Latvijā un savu lēmumu vērtē ļoti pozitīvi. Šādi stāsti apliecina, ka reizēm tieši personiska saruna, praktiska informācija un sajūta, ka ir kāds, pie kura vērsties, palīdz spert nākamo soli ceļā uz mājām.

“Es nekad nenožēloju, ka aizbraucu. Bet tagad zinu – man nebija lemts tur palikt.”

Šie vārdi visprecīzāk raksturo valmierietes Ingunas Kutilas stāstu. Pēc 12 gadiem Lielbritānijā viņa pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā. Lai gan ikdiena Anglijā bija sakārtota – iegūta izglītība, veiksmīga karjera un plaša pieredze starptautiskā uzņēmumā –, doma par mājām nepameta nevienu brīdi.

Inguna dzimusi un augusi Valmierā, bet 14 gadu vecumā kopā ar māsu pārcēlās uz Lielbritāniju, kur jau dzīvoja viņu mamma. Tur viņa pabeidza skolu, koledžā apguva biznesa vadību un vēlāk vairākus gadus strādāja pasaulē lielākajā e-komercijas uzņēmumā “Amazon”.

Tomēr līdzās ikdienai un darbam bija kas daudz svarīgāks – saikne ar Latviju.

Vairāk nekā desmit gadus Inguna aktīvi iesaistījās latviešu diasporas dzīvē, īpaši organizācijā “Bērzes Strazdi”, palīdzot rīkot ikgadējo “Bērzes Strazdu Jāņu Festivālu” Straumēnos, Lielbritānijā. Šī vieta kļuva par viņas latviskuma balstu.

“Festivāls bija tas, kas palīdzēja saglabāt latviešu kultūru un sajūtu, ka piederu Latvijai. Katru gadu to gaidīju ar nepacietību. Tieši tur sapratu, cik daudz mūsu cilvēku dzīvo ārpus Latvijas un cik svarīgi ir satikties, runāt latviski un būt kopā.”

Tieši šī kopā būšana gadiem ilgi uzturēja dzīvu domu, ka kādu dienu viņa vēlas atgriezties.

Tomēr ceļā uz mājām bija arī daudz šaubu.

“Tā doma vienmēr bija kaut kur prāta aizmugurē – es gribu dzīvot Latvijā. Bet vienlaikus bija ļoti bail. Es nezināju, kā būs dzīvot Latvijā kā pieaugušam cilvēkam. Es taču nekad šeit nebiju strādājusi, maksājusi rēķinus vai veidojusi savu ikdienu.”

Par nopietnu pagrieziena punktu kļuva māsas lēmums atgriezties Latvijā kopā ar ģimeni. Redzot, ka tas ir iespējams, arī Inguna sāka arvien biežāk domāt par savu ceļu mājup.

Tomēr izšķirošais brīdis pienāca pagājušajā vasarā “Bērzes Strazdu Jāņu Festivālā”. Festivāla laikā Inguna iegriezās Latvijas mājā, kur satika Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori Ingu Madžuli. Vienkārša saruna par dzīvi ārvalstīs, atgriešanos Latvijā un bailēm no nezināmā izvērtās par nozīmīgu pagrieziena punktu. Daloties savās šaubās un dzirdot iedrošinājumu, Inguna saprata, ka ilgi lolotā doma par atgriešanos ir jāīsteno.

Tieši šī saruna kļuva par lūzuma punktu.

Jau dažus mēnešus vēlāk Inguna pieņēma drosmīgu lēmumu – aizgāja no darba Anglijā, sakrāmēja divpadsmit dzīves gadus desmit kastēs un devās mājup.

“Mājās atlidoju decembra beigās. Tas bija satraucoši, bet vienlaikus ļoti pareizi. Es jutu, ka daru to, ko patiesībā vienmēr esmu gribējusi.”

Atgriešanās izrādījās daudz vieglāka, nekā bija iedomājusies. Lielu atbalstu sniedza ģimene, draugi un cilvēki, kuri paši nesen bija izgājuši tam pašam ceļam cauri.

Īpašs iedvesmas avots bija arī māsa Sandija, kura Latvijā atgriezās agrāk un Vidzemē izveidoja savu fotostudiju.

“Redzot, ko māsa divu gadu laikā ir paveikusi, man radās vēl lielāka pārliecība, ka arī es varu.”

Šodien Inguna saka – aizbraukšana bija svarīga viņas dzīves pieredzes daļa, taču tikpat svarīga bija arī atgriešanās.

“Es neko nenožēloju. Man bija lemts aizbraukt. Tie gadi mani ļoti daudz ko iemācīja. Dzīvošana citā kultūrā paplašināja manu skatījumu uz pasauli, lika augt un veidoja mani par cilvēku, kāds esmu šodien. Esmu pateicīga par šo pieredzi. Taču tagad vēl vairāk ticu, ka man nebija lemts tur palikt.”

Viņa uzskata, ka lielākais šķērslis bieži vien nav praktiskas grūtības, bet bailes no nezināmā.

“Nebaidieties no tā, ko vēl nezināt. Visu var iemācīties, visu var noskaidrot. Ir ļoti daudz cilvēku un resursu, kas palīdz. Ja jūtat, ka gribat atgriezties, neļaujiet bailēm pieņemt lēmumu jūsu vietā.”

Ingunas stāsts vēlreiz apliecina, cik nozīmīga ir diasporas kopiena. Daudziem tautiešiem tieši satikšanās ar citiem latviešiem, kopīgi svētki un atklātas sarunas kļūst par tiltu atpakaļ uz Latviju.

Dažkārt pietiek ar vienu sarunu, lai saprastu – mājas visu laiku ir bijušas tepat.

No 19. līdz 21. jūnijam Lielbritānijā norisinājās latviešu diasporas festivāls “Bērzes strazdi”, kur jau trešo gadu piedalījās arī Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule. Trīs dienu garumā Latvijas mājā viņa konsultēja tautiešus par atgriešanās iespējām Vidzemē, atbildēja uz jautājumiem par darbu, mājokļiem, izglītību un uzņēmējdarbību, kā arī uzklausīja cilvēku personīgos stāstus un pārdomas par iespējamo atgriešanos.

Festivāls pulcēja simtiem diasporas pārstāvju, un Vidzemes stendu visas dienas garumā apmeklēja cilvēki no dažādām Latvijas vietām. Apmeklētāji kartē atzīmēja savu dzimto pusi, apliecinot, ka interese par atgriešanos ir plaša – visvairāk pārstāvēti bija Rīgas, Cēsu, Jelgavas, Liepājas un citu Latvijas novadu iedzīvotāji.

“Šādi pasākumi ir ļoti vērtīgi, jo ļauj satikt cilvēkus klātienē. Daudzi pie mums iegriežas katru gadu, mēs viens otru jau pazīstam, un sarunas kļūst arvien atklātākas. Bieži vien cilvēkiem nepieciešams ne tikai praktisks padoms, bet arī pārliecība, ka atgriešanās ir iespējama,” stāsta Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule. “Šogad teltī pavadījām vairāk nekā astoņas stundas dienā, nepārtraukti konsultējot un runājot ar cilvēkiem. Tas vēlreiz apliecina, ka interese ir liela un šāda klātbūtne diasporas pasākumos ir jāturpina.”

Sarunās ar tautiešiem iezīmējās arī galvenie iemesli, kas kavē lēmumu atgriezties Latvijā. Bieži tika minētas bažas par darba iespējām un atalgojumu reģionos, veselības aprūpes pieejamību, īpaši ģimenēm ar bērniem, kuriem nepieciešama regulāra medicīniskā palīdzība, kā arī sociālajām garantijām un ārvalstīs iegūtās izglītības un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu. Daudzi atzina, ka dzīvi Lielbritānijā atvieglo plašās darba iespējas, pieejamā veselības aprūpe un ģimenes, kas jau izveidojušas savu ikdienu ārvalstīs.

Vienlaikus netrūka arī iedvesmojošu stāstu. Pie Vidzemes stenda atgriezās kāda sieviete, kura iepriekšējā gada festivālā vēl apsvēra iespēju pārcelties uz Latviju. Šoreiz viņa pastāstīja, ka jau pusgadu dzīvo Latvijā un atzina – tas bijis labākais lēmums viņas dzīvē. Inga Madžule uzsver, ka tieši šādi brīži dod pārliecību par remigrācijas koordinatoru darba nozīmi, jo nereti personīga saruna palīdz cilvēkiem pieņemt izšķirošo lēmumu.

Festivāla laikā tika organizēts arī bērnu zīmējumu konkurss, kurā īpašu atsaucību guva piecgadīgas meitenes Alises darbs, saņemot visvairāk balsu no pasākuma apmeklētājiem. Šādas aktivitātes palīdz veidot siltu un ģimenisku atmosfēru, vienlaikus stiprinot saikni starp diasporas ģimenēm un Latviju.

Vidzemes plānošanas reģions arī turpmāk piedalīsies diasporas pasākumos un turpinās sniegt individuālas konsultācijas ikvienam, kurš apsver iespēju atgriezties Latvijā. Remigrācijas koordinatori palīdz orientēties darba, mājokļu, izglītības, uzņēmējdarbības un citos praktiskos jautājumos, lai atgriešanās process būtu pēc iespējas vienkāršāks un veiksmīgāks.

„Dzīvojot ārzemēs, fonā visu laiku bija doma – kaut man būtu iespēja atgriezties. Tagad tā ir pazudusi. Esmu mājās,” saka Marta Svensone, kura pēc 12 Skotijā pavadītiem gadiem kopā ar ģimeni atgriezās Valmierā. Viņas stāsts ir par apzinātu izvēli, vēlmi saglabāt latvisko identitāti saviem bērniem un pārliecību, ka māju sajūtu nevar aizstāt ne stabils darbs, ne sakārtota ikdiena svešumā.

Marta ir dzimusi Valmierā. Pēc skolas beigšanas piecus gadus dzīvoja Rīgā, bet vēlāk uz dažiem mēnešiem devās uz Londonu. Tobrīd šķita, ka ceļš prom no Latvijas ir tikai īslaicīgs piedzīvojums, un viņa bija pārliecināta, ka vienmēr dzīvos dzimtenē. Taču ekonomiskās krīzes laikā situācija mainījās. Bankā, kur viņa strādāja, notika plaša darbinieku skaita samazināšana, un Martai nācās pieņemt lēmumu par nākamo soli. Tā kā vairāki draugi jau bija devušies uz Skotiju, arī viņa izvēlējās doties turp, sākotnēji domājot, ka tas būs tikai uz gadu vai diviem. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas – Skotijā izveidojās attiecības, vēlāk ģimene, piedzima meita, un īslaicīgais plāns pārvērtās divpadsmit gados.

Lai gan ikdiena bija sakārtojusies, Marta atzīst, ka doma par atgriešanos Latvijā nepazuda ne uz mirkli. Jau meitas piedzimšanas brīdī viņa bija pārliecināta, ka bērnam skolas gaitas jāsāk Latvijā. Tāpēc visi turpmākie gadi tika pavadīti, gatavojoties šim mērķim. Dzīvojot Aberdīnā, viņa arvien vairāk izjuta nepieciešamību pēc latviskas vides, valodas un kopības sajūtas. Tieši tāpēc Marta iesaistījās vietējā latviešu kopienā, kļuva par diasporas skoliņas skolotāju un vēlāk arī par vienu no aktīvākajām Aberdīnas latviešu sabiedriskās dzīves organizētājām. Viņa kopā ar diviem domubiedriem dibināja Skotijas Aberdīnas latviešu apvienību (SALA), kuru tagad savās gādīgajās rokās ir pārņēmušas citas latviešu meitenes un turpina veidot pasākumus mūsu tautiešiem.

Īpašu vietu Martas dzīvē ieņēma diasporas skola. Viņa uzsver, ka tās galvenais uzdevums nebija tikai latviešu valodas apguve. Vēl svarīgāk bija bērniem palīdzēt saprast savu piederību Latvijai, iepazīt kultūras tradīcijas, svētkus, simbolus un vērtības. Katru mācību gadu bērni iepazina Latvijas stāstus, dziedāja dziesmas un mācījās par savu izcelsmi. Daudzi no viņiem ikdienā latviski runāja maz vai nemaz, taču ar lepnumu piedalījās skolas aktivitātēs un saglabāja saikni ar savu izcelsmes valsti. Marta uzskata, ka šādas skolas diasporā dara ļoti nozīmīgu darbu, jo palīdz bērniem saglabāt identitāti un veidot piederības sajūtu Latvijai.

Atgriezties Latvijā Martu mudināja ne tikai emocionāli apsvērumi, bet arī praktiski iemesli. Dzīvojot Skotijā, viņa piedzīvoja, cik sarežģīti ģimenēm ar maziem bērniem ir savienot karjeru un bērnu aprūpi. Bērnudārzu izmaksas bija ļoti augstas, un pēc meitas piedzimšanas Marta pieņēma lēmumu vairākus gadus veltīt bērna audzināšanai, atliekot profesionālo izaugsmi. Savukārt Latvijā viņa ieraudzīja pavisam citu situāciju – pieejamus bērnudārzus, plašas interešu izglītības iespējas un atbalstu ģimenēm. Viņa īpaši novērtē to, ka bērni var iesaistīties dažādās sporta, mākslas un kultūras aktivitātēs par salīdzinoši nelielām izmaksām. Arī viņas meita šobrīd aktīvi nodarbojas ar peldēšanu, dzied korī, spēlē florbolu un iesaistās citās nodarbībās. Marta ir pārliecināta, ka tieši šādas iespējas bērniem veidot daudzpusīgu ikdienu ir viens no Latvijas lielākajiem ieguvumiem.

Tomēr atgriešanās nebija bez izaicinājumiem. Ģimene bija rūpīgi gatavojusies pārcelties, taču neilgi pirms atgriešanās Marta uzzināja, ka gaida otro bērnu. Rezultātā viņa nonāca situācijā, kurā vairs nevarēja saņemt maternitātes pabalstu no Skotijas, bet Latvijā vēl nebija tiesīga pretendēt uz attiecīgajiem pabalstiem. Tas bija emocionāli un finansiāli sarežģīts periods, kad ģimenei nācās paļauties uz saviem iekrājumiem. Marta uzskata, ka šis ir jautājums, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība, jo ģimenes, kas izvēlas atgriezties Latvijā ar bērniem, nereti saskaras ar līdzīgām situācijām.

Neraugoties uz grūtībām, Marta uzsver, ka darbu Latvijā atrast ir iespējams. Viņasprāt, bieži vien cilvēkus attur nepamatotas bailes, ka pēc atgriešanās nebūs iespēju profesionāli attīstīties. Viņa ir pārliecināta, ka apņēmīgiem un motivētiem cilvēkiem darba iespējas ir pieejamas gan lielajās pilsētās, gan reģionos. Kā piemēru viņa min savu vīru, kurš ir lietuvietis un Latvijā ieradās bez latviešu valodas zināšanām, taču darbu atrada ļoti ātri. Marta mudina cilvēkus būt atvērtiem dažādām iespējām un neierobežot sevi ar priekšstatu, ka obligāti jāatgriežas tieši tajā vietā, no kuras reiz aizbraukts. Dažkārt jauns sākums citā Latvijas pilsētā var būt daudz veiksmīgāks risinājums.

Šovasar apritēs četri gadi kopš ģimene atgriezusies Latvijā. Atskatoties uz šo laiku, Marta saka, ka lielākā pārmaiņa nav saistīta ar darbu, ienākumiem vai sadzīvi. Tā ir sajūta, ka beidzot esi tur, kur vēlies būt. Viņa atzīst, ka dzīve Latvijā nav ideāla un arī šeit netrūkst izaicinājumu, tomēr ir pazudusi nepārtrauktā ilgošanās pēc mājām, kas pavadīja visus gadus ārzemēs. “Es esmu mājās, un tas dod mieru,” viņa saka. Arī meita šodien jūtas piederīga Latvijai un bieži mudina draugus un paziņas apsvērt iespēju pārcelties uz šejieni.

Tiem, kuri vēl tikai domā par atgriešanos, Marta vēlas nodot vienkāršu vēstījumu – nebaidīties. Ja reiz izdevās aizbraukt uz svešu valsti, atrast tur savu vietu un veidot dzīvi no jauna, tad to pašu iespējams izdarīt arī Latvijā. Viņasprāt, svarīgākais ir neļaut gadiem paiet gaidās un šaubās. “Ir cilvēki, kuri joprojām ilgojas pēc mājām un domā par atgriešanos. Es viņiem gribu teikt – nevajag skumt. Ja sirds sauc mājās, tad jābrauc mājās.”