“Es nekad nenožēloju, ka aizbraucu. Bet tagad zinu – man nebija lemts tur palikt.”

Šie vārdi visprecīzāk raksturo valmierietes Ingunas Kutilas stāstu. Pēc 12 gadiem Lielbritānijā viņa pieņēma lēmumu atgriezties Latvijā. Lai gan ikdiena Anglijā bija sakārtota – iegūta izglītība, veiksmīga karjera un plaša pieredze starptautiskā uzņēmumā –, doma par mājām nepameta nevienu brīdi.

Inguna dzimusi un augusi Valmierā, bet 14 gadu vecumā kopā ar māsu pārcēlās uz Lielbritāniju, kur jau dzīvoja viņu mamma. Tur viņa pabeidza skolu, koledžā apguva biznesa vadību un vēlāk vairākus gadus strādāja pasaulē lielākajā e-komercijas uzņēmumā “Amazon”.

Tomēr līdzās ikdienai un darbam bija kas daudz svarīgāks – saikne ar Latviju.

Vairāk nekā desmit gadus Inguna aktīvi iesaistījās latviešu diasporas dzīvē, īpaši organizācijā “Bērzes Strazdi”, palīdzot rīkot ikgadējo “Bērzes Strazdu Jāņu Festivālu” Straumēnos, Lielbritānijā. Šī vieta kļuva par viņas latviskuma balstu.

“Festivāls bija tas, kas palīdzēja saglabāt latviešu kultūru un sajūtu, ka piederu Latvijai. Katru gadu to gaidīju ar nepacietību. Tieši tur sapratu, cik daudz mūsu cilvēku dzīvo ārpus Latvijas un cik svarīgi ir satikties, runāt latviski un būt kopā.”

Tieši šī kopā būšana gadiem ilgi uzturēja dzīvu domu, ka kādu dienu viņa vēlas atgriezties.

Tomēr ceļā uz mājām bija arī daudz šaubu.

“Tā doma vienmēr bija kaut kur prāta aizmugurē – es gribu dzīvot Latvijā. Bet vienlaikus bija ļoti bail. Es nezināju, kā būs dzīvot Latvijā kā pieaugušam cilvēkam. Es taču nekad šeit nebiju strādājusi, maksājusi rēķinus vai veidojusi savu ikdienu.”

Par nopietnu pagrieziena punktu kļuva māsas lēmums atgriezties Latvijā kopā ar ģimeni. Redzot, ka tas ir iespējams, arī Inguna sāka arvien biežāk domāt par savu ceļu mājup.

Tomēr izšķirošais brīdis pienāca pagājušajā vasarā “Bērzes Strazdu Jāņu Festivālā”. Festivāla laikā Inguna iegriezās Latvijas mājā, kur satika Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori Ingu Madžuli. Vienkārša saruna par dzīvi ārvalstīs, atgriešanos Latvijā un bailēm no nezināmā izvērtās par nozīmīgu pagrieziena punktu. Daloties savās šaubās un dzirdot iedrošinājumu, Inguna saprata, ka ilgi lolotā doma par atgriešanos ir jāīsteno.

Tieši šī saruna kļuva par lūzuma punktu.

Jau dažus mēnešus vēlāk Inguna pieņēma drosmīgu lēmumu – aizgāja no darba Anglijā, sakrāmēja divpadsmit dzīves gadus desmit kastēs un devās mājup.

“Mājās atlidoju decembra beigās. Tas bija satraucoši, bet vienlaikus ļoti pareizi. Es jutu, ka daru to, ko patiesībā vienmēr esmu gribējusi.”

Atgriešanās izrādījās daudz vieglāka, nekā bija iedomājusies. Lielu atbalstu sniedza ģimene, draugi un cilvēki, kuri paši nesen bija izgājuši tam pašam ceļam cauri.

Īpašs iedvesmas avots bija arī māsa Sandija, kura Latvijā atgriezās agrāk un Vidzemē izveidoja savu fotostudiju.

“Redzot, ko māsa divu gadu laikā ir paveikusi, man radās vēl lielāka pārliecība, ka arī es varu.”

Šodien Inguna saka – aizbraukšana bija svarīga viņas dzīves pieredzes daļa, taču tikpat svarīga bija arī atgriešanās.

“Es neko nenožēloju. Man bija lemts aizbraukt. Tie gadi mani ļoti daudz ko iemācīja. Dzīvošana citā kultūrā paplašināja manu skatījumu uz pasauli, lika augt un veidoja mani par cilvēku, kāds esmu šodien. Esmu pateicīga par šo pieredzi. Taču tagad vēl vairāk ticu, ka man nebija lemts tur palikt.”

Viņa uzskata, ka lielākais šķērslis bieži vien nav praktiskas grūtības, bet bailes no nezināmā.

“Nebaidieties no tā, ko vēl nezināt. Visu var iemācīties, visu var noskaidrot. Ir ļoti daudz cilvēku un resursu, kas palīdz. Ja jūtat, ka gribat atgriezties, neļaujiet bailēm pieņemt lēmumu jūsu vietā.”

Ingunas stāsts vēlreiz apliecina, cik nozīmīga ir diasporas kopiena. Daudziem tautiešiem tieši satikšanās ar citiem latviešiem, kopīgi svētki un atklātas sarunas kļūst par tiltu atpakaļ uz Latviju.

Dažkārt pietiek ar vienu sarunu, lai saprastu – mājas visu laiku ir bijušas tepat.

No 19. līdz 21. jūnijam Lielbritānijā norisinājās latviešu diasporas festivāls “Bērzes strazdi”, kur jau trešo gadu piedalījās arī Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule. Trīs dienu garumā Latvijas mājā viņa konsultēja tautiešus par atgriešanās iespējām Vidzemē, atbildēja uz jautājumiem par darbu, mājokļiem, izglītību un uzņēmējdarbību, kā arī uzklausīja cilvēku personīgos stāstus un pārdomas par iespējamo atgriešanos.

Festivāls pulcēja simtiem diasporas pārstāvju, un Vidzemes stendu visas dienas garumā apmeklēja cilvēki no dažādām Latvijas vietām. Apmeklētāji kartē atzīmēja savu dzimto pusi, apliecinot, ka interese par atgriešanos ir plaša – visvairāk pārstāvēti bija Rīgas, Cēsu, Jelgavas, Liepājas un citu Latvijas novadu iedzīvotāji.

“Šādi pasākumi ir ļoti vērtīgi, jo ļauj satikt cilvēkus klātienē. Daudzi pie mums iegriežas katru gadu, mēs viens otru jau pazīstam, un sarunas kļūst arvien atklātākas. Bieži vien cilvēkiem nepieciešams ne tikai praktisks padoms, bet arī pārliecība, ka atgriešanās ir iespējama,” stāsta Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule. “Šogad teltī pavadījām vairāk nekā astoņas stundas dienā, nepārtraukti konsultējot un runājot ar cilvēkiem. Tas vēlreiz apliecina, ka interese ir liela un šāda klātbūtne diasporas pasākumos ir jāturpina.”

Sarunās ar tautiešiem iezīmējās arī galvenie iemesli, kas kavē lēmumu atgriezties Latvijā. Bieži tika minētas bažas par darba iespējām un atalgojumu reģionos, veselības aprūpes pieejamību, īpaši ģimenēm ar bērniem, kuriem nepieciešama regulāra medicīniskā palīdzība, kā arī sociālajām garantijām un ārvalstīs iegūtās izglītības un profesionālās kvalifikācijas atzīšanu. Daudzi atzina, ka dzīvi Lielbritānijā atvieglo plašās darba iespējas, pieejamā veselības aprūpe un ģimenes, kas jau izveidojušas savu ikdienu ārvalstīs.

Vienlaikus netrūka arī iedvesmojošu stāstu. Pie Vidzemes stenda atgriezās kāda sieviete, kura iepriekšējā gada festivālā vēl apsvēra iespēju pārcelties uz Latviju. Šoreiz viņa pastāstīja, ka jau pusgadu dzīvo Latvijā un atzina – tas bijis labākais lēmums viņas dzīvē. Inga Madžule uzsver, ka tieši šādi brīži dod pārliecību par remigrācijas koordinatoru darba nozīmi, jo nereti personīga saruna palīdz cilvēkiem pieņemt izšķirošo lēmumu.

Festivāla laikā tika organizēts arī bērnu zīmējumu konkurss, kurā īpašu atsaucību guva piecgadīgas meitenes Alises darbs, saņemot visvairāk balsu no pasākuma apmeklētājiem. Šādas aktivitātes palīdz veidot siltu un ģimenisku atmosfēru, vienlaikus stiprinot saikni starp diasporas ģimenēm un Latviju.

Vidzemes plānošanas reģions arī turpmāk piedalīsies diasporas pasākumos un turpinās sniegt individuālas konsultācijas ikvienam, kurš apsver iespēju atgriezties Latvijā. Remigrācijas koordinatori palīdz orientēties darba, mājokļu, izglītības, uzņēmējdarbības un citos praktiskos jautājumos, lai atgriešanās process būtu pēc iespējas vienkāršāks un veiksmīgāks.

„Dzīvojot ārzemēs, fonā visu laiku bija doma – kaut man būtu iespēja atgriezties. Tagad tā ir pazudusi. Esmu mājās,” saka Marta Svensone, kura pēc 12 Skotijā pavadītiem gadiem kopā ar ģimeni atgriezās Valmierā. Viņas stāsts ir par apzinātu izvēli, vēlmi saglabāt latvisko identitāti saviem bērniem un pārliecību, ka māju sajūtu nevar aizstāt ne stabils darbs, ne sakārtota ikdiena svešumā.

Marta ir dzimusi Valmierā. Pēc skolas beigšanas piecus gadus dzīvoja Rīgā, bet vēlāk uz dažiem mēnešiem devās uz Londonu. Tobrīd šķita, ka ceļš prom no Latvijas ir tikai īslaicīgs piedzīvojums, un viņa bija pārliecināta, ka vienmēr dzīvos dzimtenē. Taču ekonomiskās krīzes laikā situācija mainījās. Bankā, kur viņa strādāja, notika plaša darbinieku skaita samazināšana, un Martai nācās pieņemt lēmumu par nākamo soli. Tā kā vairāki draugi jau bija devušies uz Skotiju, arī viņa izvēlējās doties turp, sākotnēji domājot, ka tas būs tikai uz gadu vai diviem. Tomēr dzīve ieviesa savas korekcijas – Skotijā izveidojās attiecības, vēlāk ģimene, piedzima meita, un īslaicīgais plāns pārvērtās divpadsmit gados.

Lai gan ikdiena bija sakārtojusies, Marta atzīst, ka doma par atgriešanos Latvijā nepazuda ne uz mirkli. Jau meitas piedzimšanas brīdī viņa bija pārliecināta, ka bērnam skolas gaitas jāsāk Latvijā. Tāpēc visi turpmākie gadi tika pavadīti, gatavojoties šim mērķim. Dzīvojot Aberdīnā, viņa arvien vairāk izjuta nepieciešamību pēc latviskas vides, valodas un kopības sajūtas. Tieši tāpēc Marta iesaistījās vietējā latviešu kopienā, kļuva par diasporas skoliņas skolotāju un vēlāk arī par vienu no aktīvākajām Aberdīnas latviešu sabiedriskās dzīves organizētājām. Viņa kopā ar diviem domubiedriem dibināja Skotijas Aberdīnas latviešu apvienību (SALA), kuru tagad savās gādīgajās rokās ir pārņēmušas citas latviešu meitenes un turpina veidot pasākumus mūsu tautiešiem.

Īpašu vietu Martas dzīvē ieņēma diasporas skola. Viņa uzsver, ka tās galvenais uzdevums nebija tikai latviešu valodas apguve. Vēl svarīgāk bija bērniem palīdzēt saprast savu piederību Latvijai, iepazīt kultūras tradīcijas, svētkus, simbolus un vērtības. Katru mācību gadu bērni iepazina Latvijas stāstus, dziedāja dziesmas un mācījās par savu izcelsmi. Daudzi no viņiem ikdienā latviski runāja maz vai nemaz, taču ar lepnumu piedalījās skolas aktivitātēs un saglabāja saikni ar savu izcelsmes valsti. Marta uzskata, ka šādas skolas diasporā dara ļoti nozīmīgu darbu, jo palīdz bērniem saglabāt identitāti un veidot piederības sajūtu Latvijai.

Atgriezties Latvijā Martu mudināja ne tikai emocionāli apsvērumi, bet arī praktiski iemesli. Dzīvojot Skotijā, viņa piedzīvoja, cik sarežģīti ģimenēm ar maziem bērniem ir savienot karjeru un bērnu aprūpi. Bērnudārzu izmaksas bija ļoti augstas, un pēc meitas piedzimšanas Marta pieņēma lēmumu vairākus gadus veltīt bērna audzināšanai, atliekot profesionālo izaugsmi. Savukārt Latvijā viņa ieraudzīja pavisam citu situāciju – pieejamus bērnudārzus, plašas interešu izglītības iespējas un atbalstu ģimenēm. Viņa īpaši novērtē to, ka bērni var iesaistīties dažādās sporta, mākslas un kultūras aktivitātēs par salīdzinoši nelielām izmaksām. Arī viņas meita šobrīd aktīvi nodarbojas ar peldēšanu, dzied korī, spēlē florbolu un iesaistās citās nodarbībās. Marta ir pārliecināta, ka tieši šādas iespējas bērniem veidot daudzpusīgu ikdienu ir viens no Latvijas lielākajiem ieguvumiem.

Tomēr atgriešanās nebija bez izaicinājumiem. Ģimene bija rūpīgi gatavojusies pārcelties, taču neilgi pirms atgriešanās Marta uzzināja, ka gaida otro bērnu. Rezultātā viņa nonāca situācijā, kurā vairs nevarēja saņemt maternitātes pabalstu no Skotijas, bet Latvijā vēl nebija tiesīga pretendēt uz attiecīgajiem pabalstiem. Tas bija emocionāli un finansiāli sarežģīts periods, kad ģimenei nācās paļauties uz saviem iekrājumiem. Marta uzskata, ka šis ir jautājums, kam būtu jāpievērš lielāka uzmanība, jo ģimenes, kas izvēlas atgriezties Latvijā ar bērniem, nereti saskaras ar līdzīgām situācijām.

Neraugoties uz grūtībām, Marta uzsver, ka darbu Latvijā atrast ir iespējams. Viņasprāt, bieži vien cilvēkus attur nepamatotas bailes, ka pēc atgriešanās nebūs iespēju profesionāli attīstīties. Viņa ir pārliecināta, ka apņēmīgiem un motivētiem cilvēkiem darba iespējas ir pieejamas gan lielajās pilsētās, gan reģionos. Kā piemēru viņa min savu vīru, kurš ir lietuvietis un Latvijā ieradās bez latviešu valodas zināšanām, taču darbu atrada ļoti ātri. Marta mudina cilvēkus būt atvērtiem dažādām iespējām un neierobežot sevi ar priekšstatu, ka obligāti jāatgriežas tieši tajā vietā, no kuras reiz aizbraukts. Dažkārt jauns sākums citā Latvijas pilsētā var būt daudz veiksmīgāks risinājums.

Šovasar apritēs četri gadi kopš ģimene atgriezusies Latvijā. Atskatoties uz šo laiku, Marta saka, ka lielākā pārmaiņa nav saistīta ar darbu, ienākumiem vai sadzīvi. Tā ir sajūta, ka beidzot esi tur, kur vēlies būt. Viņa atzīst, ka dzīve Latvijā nav ideāla un arī šeit netrūkst izaicinājumu, tomēr ir pazudusi nepārtrauktā ilgošanās pēc mājām, kas pavadīja visus gadus ārzemēs. “Es esmu mājās, un tas dod mieru,” viņa saka. Arī meita šodien jūtas piederīga Latvijai un bieži mudina draugus un paziņas apsvērt iespēju pārcelties uz šejieni.

Tiem, kuri vēl tikai domā par atgriešanos, Marta vēlas nodot vienkāršu vēstījumu – nebaidīties. Ja reiz izdevās aizbraukt uz svešu valsti, atrast tur savu vietu un veidot dzīvi no jauna, tad to pašu iespējams izdarīt arī Latvijā. Viņasprāt, svarīgākais ir neļaut gadiem paiet gaidās un šaubās. “Ir cilvēki, kuri joprojām ilgojas pēc mājām un domā par atgriešanos. Es viņiem gribu teikt – nevajag skumt. Ja sirds sauc mājās, tad jābrauc mājās.”

Atgriešanās Latvijā pēc vairākiem gadiem ārvalstīs daudziem šķiet kā atgriešanās mājās. Taču ģimenēm ar skolas vecuma bērniem tas bieži nozīmē arī sarežģītu pielāgošanās procesu, kurā jāapgūst ne tikai mācību viela, bet arī jāatrod sava vieta jaunā sociālajā vidē. Savā pieredzē dalās remigrante Inga Buša, kura kopā ar ģimeni pēc dzīves Norvēģijā atgriezās Latvijā.

Viņas meita, atgriežoties Latvijā deviņu gadu vecumā, par lielāko izaicinājumu nosauca nepieciešamību “iedzīvoties”, jo viss apkārt šķita citādāks – cilvēki, vide, komunikācija un ikdienas paradumi. Lai gan latviešu valoda problēmas nesagādāja, bērnam nācās šķirties no draugiem un ierastās dzīves Norvēģijā, vienlaikus cenšoties iekļauties klasē, kur pārējie bērni jau bija izveidojuši savstarpējās attiecības.

Inga uzsver, ka skolās bieži netiek līdz galam apzināts, cik būtiskas pārmaiņas piedzīvo remigrējušie bērni. Viņasprāt, īpaši svarīgs ir emocionālais atbalsts un cilvēks skolā, kurš bērnam palīdz orientēties jaunajā vidē, iedrošina un sniedz nepieciešamos skaidrojumus. Vecāki savu atbalstu sniedz mājās, taču skolas ikdienā bērnam nepieciešams arī pedagogu un atbalsta personāla iesaistījums.

Remigrantes pieredze izgaismo arī plašākas sistēmiskas problēmas. Viņas vērtējumā Latvijas izglītības sistēma joprojām nav pilnībā gatava remigrantu ģimeņu vajadzībām. Īpaši sarežģīta situācija veidojas pusaudžu vecumā, kad bērni atgriežas pamatskolas noslēgumā vai vidusskolas sākumā. Ingas ģimenē pārcelšanās uz Latviju tika atlikta, lai meita varētu pabeigt pamatskolu Norvēģijā, jo pāreja uz Latvijas izglītības sistēmu 9. klases vidū šķita pārāk sarežģīta.

Pēc pamatskolas absolvēšanas Norvēģijā ģimene saskārās ar neskaidrībām par iespējām turpināt izglītību Latvijā. Mēnešiem ilgi nācās meklēt informāciju, sazināties ar skolām un atbildīgajām institūcijām, lai noskaidrotu uzņemšanas kārtību un nodrošinātu meitai iespēju iestāties izvēlētajā ģimnāzijā. Šajā laikā būtisku atbalstu sniedza Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule, palīdzot ģimenei orientēties sarežģītajā procesā.

Lai gan ģimenes stāsts noslēdzās veiksmīgi un meita tika uzņemta izvēlētajā ģimnāzijā, izaicinājumi ar to nebeidzās. Viņai nācās patstāvīgi apgūt priekšmetus, kas Norvēģijas izglītības sistēmā netika mācīti tādā apjomā kā Latvijā, tostarp ķīmiju, fiziku un bioloģiju. Atbalsta mehānismi skolā bijuši ierobežoti, un lielākā daļa grūtību pārvarēta ar pašu spēkiem. Situāciju sarežģīja arī tas, ka ne visi pedagogi bija informēti par meitas iepriekšējo izglītības pieredzi. Skolas vadība nebija nodevusi šo informāciju skolotājiem, tādēļ nereti netika ņemts vērā, ka skolniece pamatizglītību bija apguvusi citā izglītības sistēmā un saskaras ar atšķirīgām prasībām un zināšanu bāzi.

Līdzīga pieredze bija arī dēlam, kurš Latvijā atgriezās, uzsākot mācības 8. klasē. Arī viņam nācās pašu spēkiem apgūt mācību vielu, ko pārējie skolēni bija apguvuši iepriekšējos gados. Tas radīja ievērojamu papildu slodzi gan pašam skolēnam, gan mātei, kura uzņēmās galveno atbildību par atbalstu mācībās. Neskatoties uz grūtībām, ieguldītais darbs atmaksājās – dēls ar labām sekmēm pabeidza 9. klasi, iestājās izvēlētajā tehnikumā un veiksmīgi turpina mācības. Tomēr ģimene atzīst, ka šis process nebija viegls un prasīja lielu neatlaidību, pacietību un kopīgu darbu.

Balstoties savā pieredzē, Inga uzskata, ka nepieciešams stiprināt atbalstu remigrantu ģimenēm un skolām. Viņa aicina nodrošināt regulāras apmācības skolu vadībai, pedagogiem un atbalsta personālam par remigrācijas jautājumiem, veicināt ciešāku sadarbību starp ģimeni un skolu, kā arī īpašu uzmanību pievērst bērna sociālajai integrācijai. Tikpat svarīgi ir nodrošināt, lai informācija par skolēna iepriekšējo izglītības pieredzi sasniegtu visus pedagogus, kuri strādā ar bērnu ikdienā. Tāpat viņa rosina veidot pieejamus digitālos mācību materiālus un ieviest individuāla atbalsta mehānismus, kas palīdzētu bērniem veiksmīgāk apgūt mācību vielu un vienlaikus iekļauties skolas vidē.

Ingas Bušas stāsts apliecina, ka remigrācija nav tikai pārcelšanās uz dzīvi Latvijā. Tā ir pielāgošanās jaunai videi, attiecībām un izglītības sistēmai, kurā bērna emocionālā labsajūta un piederības sajūta nereti ir tikpat svarīga kā akadēmiskie sasniegumi.

No 19. līdz 21. jūnijam Apvienotajā Karalistē norisināsies latviešu diasporas iecienītais Jāņu festivāls “Bērzes Strazdi”, kas ik gadu pulcē simtiem tautiešu no dažādām Lielbritānijas vietām. Arī šogad festivālā piedalīsies Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule, aicinot interesentus uz individuālām sarunām par atgriešanos Latvijā un iespējām veidot dzīvi Vidzemē.

Festivāla apmeklētāji aicināti iegriezties “Latvijas mājā” – īpašā tikšanās vietā, kur neformālā gaisotnē iespējams satikt dažādu Latvijas valsts institūciju un organizāciju pārstāvjus, saņemt atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem un uzzināt vairāk par dzīves, darba, uzņēmējdarbības un izglītības iespējām Latvijā. Šogad “Latvijas mājā” apmeklētājus konsultēs arī NVA EURES konsultanti, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvji, Latvijas vēstniecības Apvienotajā Karalistē darbinieki, kā arī iniciatīvas “Study in Latvia” pārstāvji.

Inga Madžule festivālā piedalīsies jau trešo gadu pēc kārtas. Iepriekšējo gadu pieredze apliecina, ka klātienes sarunas ar tautiešiem ir viens no vērtīgākajiem veidiem, kā sniegt atbalstu cilvēkiem, kuri apsver iespēju atgriezties Latvijā. Nereti tieši šādās sarunās iespējams rast atbildes uz jautājumiem par darba iespējām, bērnu izglītību, mājokļiem, uzņēmējdarbības uzsākšanu un citiem praktiskiem jautājumiem, kas saistīti ar pārcelšanos.

“Cilvēkiem bieži vien svarīgākais ir iespēja aprunāties ar kādu, kurš pārzina situāciju Latvijā un var palīdzēt orientēties dažādos procesos. Klātienes tikšanās ļauj ne tikai saņemt informāciju, bet arī pārrunāt individuālo situāciju un iespējamos risinājumus,” uzsver Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule.

Vidzemes plānošanas reģions aicina festivāla apmeklētājus izmantot iespēju satikt remigrācijas koordinatori Latvijas mājā un uzzināt vairāk par dzīves, darba un uzņēmējdarbības iespējām Vidzemē, kā arī par atbalstu, kas pieejams ģimenēm un cilvēkiem, kuri plāno atgriezties Latvijā.

Festivāls “Bērzes Strazdi” norisināsies no 19. līdz 21. jūnijam Catthorpe Manor teritorijā Apvienotajā Karalistē. Latvijas māja būs atvērta visās trīs festivāla dienās, nodrošinot iespēju ikvienam interesentam saņemt konsultācijas un satikt Latvijas organizāciju pārstāvjus.

Kad Signe Vanaga kopā ar vīru devās uz Īriju, viņu mērķis bija skaidrs – nopelnīt pietiekami daudz, lai Latvijā izveidotu savu mājvietu un nākotni. Sākotnēji bija doma aizbraukt uz aptuveni pieciem gadiem, sakrāt līdzekļus un atgriezties mājās. Lai gan dzīve ārzemēs pavēra jaunas iespējas un pieredzi, doma par Latviju nekad nepazuda.

“Abi esam no Madonas puses. Mēs aizbraucām ar konkrētu mērķi – sakrāt naudu savam mājoklim. Negribējām sākt dzīvi ar lieliem kredītiem. Gribējām paši izveidot savu ģimenes ligzdiņu,” stāsta Signe.

Jau pirmajā gadā ģimenei izdevās Madonā iegādāties savu pirmo dzīvokli.

“Kad atbraucām atvaļinājumā, nopirkām dzīvokli. Tas deva drošības sajūtu – ja kādreiz gribēsim atgriezties, mums būs savas mājas un nebūs jāsāk viss no nulles,” atceras Signe.

Ar laiku mērķi kļuva lielāki. Dzīvoklim sekoja zemes gabals, sapņi par savu māju un plašāku dzīves telpu. Dzīvojot Īrijā, ģimene turpināja strādāt un krāt, vienlaikus izmantojot iespēju daudz ceļot pa Eiropu. Tomēr, neskatoties uz iespējām un stabilitāti, doma par atgriešanos Latvijā arvien biežāk kļuva par galveno nākotnes plānu.

Izšķirošais brīdis pienāca, kad Signe gaidīja pirmo bērnu.

“Kādā brīdī es vīram pateicu – kad mēs brauksim mājās? Sapratu, ka negribu audzināt bērnu prom no Latvijas. Mēs jau bijām sasnieguši to, ko gribējām. Tad vīrs uzrakstīja atlūgumu, nopirkām biļetes, sakrāvām visu iedzīvi un braucām uz Latviju.”

Atgriežoties Madonā, ģimene nolēma nevis meklēt darbu pie citiem, bet veidot savu uzņēmējdarbību. Ideja radās no novērojumiem Īrijā, kur populāri bija personalizēti izšuvumi uz apģērba, dvieļiem un dažādiem suvenīriem.

Tā tapa uzņēmums “Izšuvumi Madonā”. Sākumā viss tika apgūts pašmācības ceļā. Kamēr meita bija maza, Signe mācījās strādāt ar izšūšanas iekārtām, veidoja pirmos dizainus un meklēja klientus. Šodien uzņēmums apkalpo gan privātpersonas, gan uzņēmumus, piedāvājot personalizētus izšuvumus, darba apģērbu noformēšanu un dažādus individuālus pasūtījumus. Klienti ir ne tikai Madonā un Latvijā, bet arī ārvalstīs, tostarp Īrijā.

Līdztekus uzņēmējdarbībai ģimene ir veiksmīgi iekārtojusi dzīvi Madonā. Signe atzīst, ka Latvijā viņa jūtas patiesi savējā.

“Ārzemēs, lai kādā amatā tu strādātu, tu vienmēr būsi iebraucējs. Šeit mēs paši organizējam savu dzīvi. Te ir ģimene, draugi, daba un sajūta, ka esi mājās.”

Viņa īpaši novērtē iespēju dzīvot dabas tuvumā.

“Te ir meži, pļavas, puķes un putni. Tu izej ārā un vari to visu izbaudīt. Tas ir kaut kas, kā pietrūkst citur.”

Vaicāta, ko viņa ieteiktu tiem, kuri vēl tikai apsver atgriešanos Latvijā, Signe uzsver – nevajag baidīties.

“Nevajag baidīties atgriezties. Ja cilvēkam ir mērķis, viss ir iespējams. Svarīgi ir nevis vienkārši aizbraukt vai atbraukt, bet saprast, kāpēc tu to dari. Mums bija mērķis, kad devāmies prom, un bija mērķis, kad atgriezāmies.”

Viņasprāt, dzīve ārzemēs ir vērtīga pieredze, taču māju sajūtu nekas nespēj aizstāt.

“Lai cik grūti reizēm būtu, šeit ir savi cilvēki, sava valoda un sava vieta pasaulē. Šeit ir mājas.”

14. maijā aizvadīta ceturtā un noslēdzošā nodarbība pedagogu profesionālās kompetences pilnveides kursu ciklā “Pedagogu profesionālās kompetences pilnveide darbā ar remigrējušiem bērniem”, ko organizēja Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule sadarbībā ar Latviešu valodas aģentūru.

Kursu mērķis bija stiprināt pedagogu zināšanas un prasmes darbā lingvistiski un kultūru ziņā daudzveidīgā mācību vidē, īpašu uzmanību pievēršot remigrējušo bērnu veiksmīgai integrācijai Latvijas izglītības sistēmā.

Četru nodarbību laikā pedagogi apguva plašu zināšanu un praktisku risinājumu kopumu – no remigrācijas procesu un normatīvā regulējuma izpratnes līdz starpkultūru izglītības principiem, atbalsta metodēm dažādu mācību priekšmetu apguvē, bērnu emocionālās labsajūtas veicināšanai un ģimeņu atbalsta iespējām pēc atgriešanās Latvijā. Kursu programmā tika aplūkota arī citu valstu pieredze, tostarp Vācijas pieeja mūžizglītībai un kultūras atšķirību aspekti darbā ar skolēniem no dažādām vidēm.

ar savu pieredzi, pētījumiem un praktiskajiem piemēriem dalījās dažādi nozares eksperti un pedagogi. Nodarbības vadīja Izglītības kvalitātes valsts dienesta Licencēšanas un reģistru departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs, starpkultūru izglītības eksperte Sigita Zankovska-Odiņa, pedagogi Viola Narbuta, Gaļina Skorobogatova, Astra Jansone, Jeļena Azareviča un Raisa Stunžāne, kā arī arābistikas eksperte un Latvijas Universitātes lektore Ingrīda Kleinhofa, Aira Priedīte, pētniece Daina Gross, skolotājas Dace Konopecka un Hamburgas vecāku skoliņas vadītāja un lektore Evija Briede, kā arī remigrante un diasporas skolotāja Marta Svensone.

Pedagogi, kuri piedalījās vismaz trīs nodarbībās, saņems sertifikātu par kursu apguvi.

Vienlaikus kursu dalībniekiem tika piedāvāti arī jauni metodiskie materiāli darbam daudzvalodīgā mācību vidē. Tie sniedz praktiskus piemērus un metodiskus paņēmienus darbam ar skolēniem no dažādām valodu un kultūru vidēm, palīdzot veidot iekļaujošu, atbalstošu un uz sadarbību vērstu mācību procesu.