Atgriešanās Latvijā pēc vairākiem gadiem ārvalstīs daudziem šķiet kā atgriešanās mājās. Taču ģimenēm ar skolas vecuma bērniem tas bieži nozīmē arī sarežģītu pielāgošanās procesu, kurā jāapgūst ne tikai mācību viela, bet arī jāatrod sava vieta jaunā sociālajā vidē. Savā pieredzē dalās remigrante Inga Buša, kura kopā ar ģimeni pēc dzīves Norvēģijā atgriezās Latvijā.
Viņas meita, atgriežoties Latvijā deviņu gadu vecumā, par lielāko izaicinājumu nosauca nepieciešamību “iedzīvoties”, jo viss apkārt šķita citādāks – cilvēki, vide, komunikācija un ikdienas paradumi. Lai gan latviešu valoda problēmas nesagādāja, bērnam nācās šķirties no draugiem un ierastās dzīves Norvēģijā, vienlaikus cenšoties iekļauties klasē, kur pārējie bērni jau bija izveidojuši savstarpējās attiecības.
Inga uzsver, ka skolās bieži netiek līdz galam apzināts, cik būtiskas pārmaiņas piedzīvo remigrējušie bērni. Viņasprāt, īpaši svarīgs ir emocionālais atbalsts un cilvēks skolā, kurš bērnam palīdz orientēties jaunajā vidē, iedrošina un sniedz nepieciešamos skaidrojumus. Vecāki savu atbalstu sniedz mājās, taču skolas ikdienā bērnam nepieciešams arī pedagogu un atbalsta personāla iesaistījums.
Remigrantes pieredze izgaismo arī plašākas sistēmiskas problēmas. Viņas vērtējumā Latvijas izglītības sistēma joprojām nav pilnībā gatava remigrantu ģimeņu vajadzībām. Īpaši sarežģīta situācija veidojas pusaudžu vecumā, kad bērni atgriežas pamatskolas noslēgumā vai vidusskolas sākumā. Ingas ģimenē pārcelšanās uz Latviju tika atlikta, lai meita varētu pabeigt pamatskolu Norvēģijā, jo pāreja uz Latvijas izglītības sistēmu 9. klases vidū šķita pārāk sarežģīta.
Pēc pamatskolas absolvēšanas Norvēģijā ģimene saskārās ar neskaidrībām par iespējām turpināt izglītību Latvijā. Mēnešiem ilgi nācās meklēt informāciju, sazināties ar skolām un atbildīgajām institūcijām, lai noskaidrotu uzņemšanas kārtību un nodrošinātu meitai iespēju iestāties izvēlētajā ģimnāzijā. Šajā laikā būtisku atbalstu sniedza Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule, palīdzot ģimenei orientēties sarežģītajā procesā.
Lai gan ģimenes stāsts noslēdzās veiksmīgi un meita tika uzņemta izvēlētajā ģimnāzijā, izaicinājumi ar to nebeidzās. Viņai nācās patstāvīgi apgūt priekšmetus, kas Norvēģijas izglītības sistēmā netika mācīti tādā apjomā kā Latvijā, tostarp ķīmiju, fiziku un bioloģiju. Atbalsta mehānismi skolā bijuši ierobežoti, un lielākā daļa grūtību pārvarēta ar pašu spēkiem. Situāciju sarežģīja arī tas, ka ne visi pedagogi bija informēti par meitas iepriekšējo izglītības pieredzi. Skolas vadība nebija nodevusi šo informāciju skolotājiem, tādēļ nereti netika ņemts vērā, ka skolniece pamatizglītību bija apguvusi citā izglītības sistēmā un saskaras ar atšķirīgām prasībām un zināšanu bāzi.
Līdzīga pieredze bija arī dēlam, kurš Latvijā atgriezās, uzsākot mācības 8. klasē. Arī viņam nācās pašu spēkiem apgūt mācību vielu, ko pārējie skolēni bija apguvuši iepriekšējos gados. Tas radīja ievērojamu papildu slodzi gan pašam skolēnam, gan mātei, kura uzņēmās galveno atbildību par atbalstu mācībās. Neskatoties uz grūtībām, ieguldītais darbs atmaksājās – dēls ar labām sekmēm pabeidza 9. klasi, iestājās izvēlētajā tehnikumā un veiksmīgi turpina mācības. Tomēr ģimene atzīst, ka šis process nebija viegls un prasīja lielu neatlaidību, pacietību un kopīgu darbu.
Balstoties savā pieredzē, Inga uzskata, ka nepieciešams stiprināt atbalstu remigrantu ģimenēm un skolām. Viņa aicina nodrošināt regulāras apmācības skolu vadībai, pedagogiem un atbalsta personālam par remigrācijas jautājumiem, veicināt ciešāku sadarbību starp ģimeni un skolu, kā arī īpašu uzmanību pievērst bērna sociālajai integrācijai. Tikpat svarīgi ir nodrošināt, lai informācija par skolēna iepriekšējo izglītības pieredzi sasniegtu visus pedagogus, kuri strādā ar bērnu ikdienā. Tāpat viņa rosina veidot pieejamus digitālos mācību materiālus un ieviest individuāla atbalsta mehānismus, kas palīdzētu bērniem veiksmīgāk apgūt mācību vielu un vienlaikus iekļauties skolas vidē.
Ingas Bušas stāsts apliecina, ka remigrācija nav tikai pārcelšanās uz dzīvi Latvijā. Tā ir pielāgošanās jaunai videi, attiecībām un izglītības sistēmai, kurā bērna emocionālā labsajūta un piederības sajūta nereti ir tikpat svarīga kā akadēmiskie sasniegumi.
