Saules enerģijas parki var ne tikai ražot elektroenerģiju, bet arī palīdzēt saglabāt un vairot bioloģisko daudzveidību. Pareizi plānojot un apsaimniekojot šīs teritorijas, tajās iespējams radīt piemērotus apstākļus savvaļas bitēm, tauriņiem un citiem apputeksnētājiem. Latvijā šādi risinājumi jau tiek izmantoti, tomēr to plašākai ieviešanai nepieciešama ciešāka sadarbība starp enerģētikas nozari, dabas aizsardzības speciālistiem, lauksaimniekiem un pašvaldībām.
Par iespējām apvienot saules enerģijas ražošanu ar dabas daudzveidības saglabāšanu 21. oktobrī Cēsīs diskutēja enerģētikas uzņēmumu, dabas aizsardzības organizāciju, valsts institūciju un pašvaldību pārstāvji. Semināru “Saules enerģija un bioloģiskā daudzveidība. Kā saules parkos radīt vietu apputeksnētājiem?” kopīgi organizēja Vidzemes plānošanas reģions un Baltijas Dabas kapitāla institūts, īstenojot Interreg Europe projektus BiodIvErSe un POLLINATE.
Abu projektu mērķis ir pilnveidot politiku un plānošanas pieejas, lai saimnieciskā attīstība būtu savienojama ar bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Vidzemes plānošanas reģiona īstenotais projekts BiodIvErSe pievēršas tam, kā reģionālajā attīstības plānošanā labāk ņemt vērā dabas aizsardzības prasības, vienlaikus veicinot inovatīvu saules enerģijas risinājumu ieviešanu un zemes daudzfunkcionālu izmantošanu. Savukārt Baltijas Dabas kapitāla institūta īstenotais projekts POLLINATE ir vērsts uz politikas pilnveidošanu, lai apturētu apputeksnētāju skaita samazināšanos un uzlabotu tiem nepieciešamo dzīvotņu saglabāšanu. Abu projektu sadarbība ļauj saules parku attīstību vērtēt plašāk, pievēršoties gan teritoriju izvēlei un plānošanai, gan apsaimniekošanas risinājumiem, kas palīdz saglabāt dabas vērtības.
Lai apzinātu praksē pārbaudītus risinājumus un jautājumus, kuriem nepieciešami uzlabojumi plānošanā vai normatīvajā regulējumā, seminārā tika apspriesta Austrijas un Nīderlandes pieredze, Latvijas saules parku attīstītāju izmantotās apsaimniekošanas pieejas un dabas aizsardzības prasības. Dalībnieki apmeklēja arī Cēsu saules elektrostaciju, lai klātienē iepazītos ar tās teritorijas apsaimniekošanas pieredzi. Viens no galvenajiem diskusijas jautājumiem bija tas, kā izvēlēties saules parkiem piemērotas teritorijas, neradot kaitējumu dabas vērtībām.
Dabas aizsardzības speciālisti uzsvēra, ka saules enerģijas ražošanai priekšroka dodama ēku jumtiem, stāvlaukumiem un degradētām teritorijām, izvairoties no vērtīgu dabisko dzīvotņu iznīcināšanas. Savukārt teritorijās, kur iepriekš notikusi intensīva lauksaimniecība, saules parku ierīkošana pārtrauc nepieciešamību veikt augsnes apstrādi un mēslojuma un augu aizsardzības līdzekļu izmantošanu.
Saules parku apsaimniekošanā būtiska nozīme ir tam, kas notiek zem paneļiem un starp paneļu rindām. Piemēram, retāka un pakāpeniska zāles pļaušana ļauj augiem izziedēt un nodrošina apputeksnētājiem barību. Savvaļas bitēm nepieciešami arī neapaugušas augsnes laukumi, kuros tās var veidot ligzdas, savukārt tauriņu attīstībai svarīgi saglabāt augus, ar kuriem barojas to kāpuri. Šādi apsaimniekošanas paņēmieni var uzlabot apstākļus dažādām sugām, vienlaikus saglabājot teritorijas piemērotību elektroenerģijas ražošanai.
Ar Nīderlandes pieredzi iepazīstināja Baltijas Dabas kapitāla institūta pārstāve Ieva Mežaka, kura projektā POLLINATE pievēršas apputeksnētāju aizsardzībai. Nīderlandē uzmanība tiek pievērsta tam, lai saules parku teritorijās ziedoši augi nodrošinātu barības pieejamību visā veģetācijas sezonā. Tiek saglabāta arī atmirusi koksne, veidoti atklātas augsnes laukumi un izmantoti vietējiem apstākļiem piemēroti sēklu maisījumi. Atsevišķos parkos dabas daudzveidības pasākumi tiek papildināti ar izglītojošām takām un vietējo iedzīvotāju iesaisti dabas novērojumos.
Savukārt Vidzemes plānošanas reģiona pārstāvis Rolands Auziņš iepazīstināja ar projekta BiodIvErSe ietvaros gūto pieredzi Austrijā, kur saules enerģijas ražošana tiek apvienota ar lauksaimniecību. Piemēram, saules paneļus izvieto virs augļu kokiem vai starp kultūraugu rindām, vienlaikus ražojot elektroenerģiju un pasargājot augus no nelabvēlīgiem laikapstākļiem. Šādi risinājumi ļauj vienu un to pašu zemes platību izmantot vairākiem mērķiem.
Latvijas uzņēmumu pieredze apliecina, ka dabai draudzīga apsaimniekošana ir savienojama ar elektroenerģijas ražošanu, taču jāņem vērā arī tehniskās prasības. AS “Latvenergo” pārstāve Kristīne Eglīte iepazīstināja ar uzņēmuma pieredzi, tostarp aitu ganīšanu saules parku teritorijās. Šāda pieeja ļauj ierobežot zāles augšanu, samazinot nepieciešamību izmantot pļaušanas tehniku.
SIA “4ENERGY” un Latvijas Atjaunīgās enerģijas alianses pārstāvis Arvis Spiridovskis pievērsās saules parku ikdienas apsaimniekošanas praktiskajiem jautājumiem. Viņš skaidroja, ka zālāja uzturēšanā jāņem vērā gan elektroenerģijas ražošanas tehniskās prasības, gan iespējas saglabāt augiem un apputeksnētājiem piemērotus apstākļus. Pārāk gara zāle var aizēnot paneļus un apgrūtināt to apkopi, savukārt pārāk bieža pļaušana neļauj augiem izziedēt. Papildu darbu rada invazīvo augu ierobežošana, īpaši gadījumos, kad, piemēram, latvāņi izplatās arī no blakus esošajiem īpašumiem un to apkarošanai nepieciešama vairāku zemes īpašnieku sadarbība.
Atsevišķa uzmanība seminārā tika pievērsta bijušajām kūdras ieguves teritorijām. SIA “Rīgas meži” pārstāvis Gatis Eriņš iepazīstināja ar Medema purvā vērtēto iespēju apvienot saules enerģijas ražošanu ar degradēta kūdrāja atjaunošanu. Šādā gadījumā būtiski ir ne tikai izbūvēt elektroenerģijas ražošanas infrastruktūru, bet arī atjaunot ūdens līmeni, lai mazinātu kūdras sadalīšanos un ar to saistītās siltumnīcefekta gāzu emisijas. Saules parka attīstība vienlaikus varētu palīdzēt piesaistīt finansējumu teritorijas atjaunošanai. Tomēr šādam risinājumam nepieciešama rūpīga hidroloģisko un tehnisko apstākļu izvērtēšana.
Par dabas aizsardzības prasībām saules parku plānošanā runāja biedrības “Zaļā brīvība” pārstāve Kristīne Ketrina Putniņa un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāve Elīna Blūma. Viņas uzsvēra, ka dabas vērtības jāapzina vēl pirms būvniecības sākuma. Ar dabas datu pārvaldības sistēmā OZOLS pieejamo informāciju vien nepietiek, jo daļa dabas vērtību var nebūt reģistrētas. Nepieciešama arī teritorijas apsekošana dabā atbilstošā sezonā. Savlaicīgi veikta izpēte ļauj pieņemt pamatotākus lēmumus par paneļu izvietojumu, saglabājamajiem dabas elementiem un turpmāko apsaimniekošanu.
Savukārt pašvaldību pārstāvji diskusijā aktualizēja nepietiekami skaidro regulējumu saules parku izvietošanai. Pašvaldībām jāņem vērā gan attīstītāju ieceres, gan vietējo iedzīvotāju intereses, īpaši jautājumos par ainavas izmaiņām un iespējamo trokšņa ietekmi. Tomēr, kā norādīja diskusijas dalībnieki, pašvaldībām ne vienmēr ir pietiekami juridiskie instrumenti, lai izvirzītu attīstītājiem konkrētas prasības vai pamatotu ierobežojumus saules parku būvniecībai. Tāpēc diskusijā tika uzsvērta nepieciešamība pēc skaidrāka valsts līmeņa regulējuma, kas ļautu pašvaldībām noteikt pamatotus saules parku izvietošanas nosacījumus, ņemot vērā vietējo iedzīvotāju intereses, ainavas īpatnības un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, vienlaikus nodrošinot paredzamu kārtību arī attīstītājiem.
Semināra noslēgumā dalībnieki apmeklēja Cēsu saules elektrostaciju (Cēsu SES), kur 23 hektāru platībā izvietoti vairāk nekā 33 500 divpusējo saules paneļu, kas elektroenerģijas ražošanai izmanto gan tiešos saules starus, gan no zemes virsmas atstaroto gaismu.
Cēsu SES pārstāvis, atjaunīgās enerģijas projektu attīstītāja Saules Energy vadītājs Māris Plūme iepazīstināja ar elektrostacijas darbību un teritorijas apsaimniekošanas pieredzi. Parks izbūvēts iepriekš degradētā, ar krūmiem un invazīvajiem augiem aizaugušā teritorijā. Būvniecības laikā pēc iespējas saglabāts esošais zemes reljefs, tam pielāgojot saules paneļu rindas un izvairoties no apjomīgiem zemes līdzināšanas darbiem. Vairāku gadu laikā izdevies būtiski ierobežot latvāņu izplatību, savukārt teritorijas daļās, kur iepriekš intensīvi audzēti graudaugi, pakāpeniski atjaunojas daudzveidīgāks augājs. Apmeklējuma laikā pārrunāta arī iespēja atsevišķās parka daļās samazināt pļaušanas biežumu, lai ziedošie augi ilgāk nodrošinātu barību apputeksnētājiem.
M.Plūme pastāstīja arī par mēģinājumiem piesaistīt aitkopjus saules parka teritorijas noganīšanai. Lai gan sadarbības iespējas meklētas vairāk nekā gadu, ieinteresētus aitkopjus nav izdevies atrast. Viens no galvenajiem šķēršļiem ir lauksaimniecības atbalsta nosacījumi, jo saules parku teritorijas tiek izslēgtas no Lauku atbalsta dienesta lauku blokiem un lauksaimnieki par šīm platībām nevar saņemt platību maksājumus. Tas mazina viņu finansiālo ieinteresētību, lai gan aitu ganīšana ļautu saules parku apsaimniekotājiem ierobežot zāles augšanu, samazinot nepieciešamību pēc pļaušanas tehnikas. Semināra diskusijās tika aktualizēta nepieciešamība pārskatīt atbalsta nosacījumus, lai veicinātu šādu sadarbību. Kā atzina M. Plūme, dzirdētais rosinājis viņu vēlreiz pievērsties šim jautājumam un aktualizēt to atbildīgajās institūcijās.
Seminārā apspriestie piemēri apliecināja, ka saules enerģijas ražošanu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu iespējams savienot, ja dabas aizsardzības prasības tiek ņemtas vērā jau projekta plānošanas sākumā. Tikpat svarīga ir turpmākā apsaimniekošana, jo tieši tā lielā mērā nosaka, vai saules parka teritorija kļūs par piemērotu dzīvesvietu apputeksnētājiem un citām sugām.
