Kad Ilvars Kirmuška devās prom no Latvijas, doma nebija palikt ārzemēs uz ilgu laiku. Gribējās pārmaiņas, citu pieredzi un iespēju paskatīties, kā dzīve rit citur. Viņš paņēma akadēmisko gadu studijās un aizbrauca ar domu – uz gadu. Taču dzīve iegrozījās citādi – kopumā ārvalstīs Ilvars pavadīja 17 gadus.
Sākumā bija Londona, pēc tam darba piedāvājums aizveda uz Skotiju. Tur Ilvars pamazām nostiprinājās būvniecības nozarē – sākumā strādāja algotu darbu, vēlāk kļuva par pašnodarbināto un visbeidzot izveidoja savu uzņēmumu. Gadu gaitā izdevās izveidot stabilu biznesu, iegūt klientu uzticību un nodrošināt darbu arī citiem latviešiem.
“Principā visi latvieši, kas tajā pilsētiņā bija, strādāja pie manis,” viņš atceras.
Arī ar Lāsmu viņu kopīgais stāsts sākās Latvijā, taču ģimenes dzīve turpinājās Skotijā. Lāsma atstāja savu dzīvi un darbu Latvijā un devās pie Ilvara. Skotijā piedzima abi bērni, tika veidota ģimene un nostiprināts uzņēmums. No malas varētu šķist – dzīve sakārtota, kāpēc gan kaut ko mainīt?
Tomēr doma par Latviju nekur nepazuda.
Atgriešanās nebija viena mēneša lēmums
Kirmušku ģimene Latvijā viesojās regulāri, un Ilvars stāsta, ka ar katru reizi pārmaiņas dzimtenē kļuvušas arvien pamanāmākas.
“Ja sākumā atbraucot likās visādi, tad pēdējos gados jau varēja redzēt, ka cilvēki paliek laimīgāki, viss kļūst patīkamāks. Redzējām, ka daudz kas mainās uz labo pusi.”
Lēmums pārcelties tomēr nenozīmēja vienkārši sakravāt mantas, aizslēgt mājas durvis un doties prom. Ilvaram Skotijā bija uzņēmums, darbinieki, klienti un iesākti būvniecības objekti. Visa iepriekšējā dzīve bija jānoslēdz pakāpeniski.
Process aizņēma aptuveni divus gadus. Darbiniekiem jau laikus tika pateikts par plānoto aizbraukšanu, un Ilvars pat piedāvāja uzņēmumu pārņemt kādam no viņiem. Neviens tam nebija gatavs.
“Es visiem darbiniekiem gadu iepriekš pateicu, ka plānojam braukt prom. Ja kāds grib pārņemt – lūdzu, varam sēsties un runāt. Bet ne visi ir tik drosmīgi, lai uzņemtos to atbildību.”
Atgriešanos sarežģīja arī Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības. Bija jādomā, kā uz Latviju pārvest gadu gaitā iegādātos instrumentus un tehniku, kā nokārtot muitas jautājumus un pārcelt visu ģimenes iedzīvi.
Savukārt bērniem bija jāpamet vide, kurā viņi bija piedzimuši un auguši. Ilvars atzīst – iespējams, bērnu dēļ vajadzējis atgriezties pat nedaudz agrāk, pirms viņi sasnieguši pusaudžu vecumu. Latvija vecākiem bija atgriešanās mājās, bet bērniem tā vienlaikus bija pārcelšanās uz valsti, kuru viņi līdz tam vairāk pazina no ģimenes braucieniem.
Šodien situācija jau ir pavisam cita – ir draugi, skola un sava ikdiena Latvijā.
Atgriezties un sākt atkal
Ilvaram uzņēmējdarbība nebija sveša, taču Latvijā viņš neizvēlējās vienkārši turpināt to pašu, ko gadiem bija darījis Skotijā. Tā vietā viņš nolēma attīstīt biznesu zemes darbu jomā.
Būtisku atspērienu deva remigrācijas uzņēmējdarbības atbalsts Limbažu novadā. Ar tā palīdzību Ilvars iegādājās mini ekskavatoru aptuveni 40 000 eiro vērtībā – pusi nepieciešamās summas ieguldīja pats, bet 20 000 eiro saņēma atbalstā.
No šodienas skatpunkta pirmais ekskavators izrādījies sākums daudz lielākam stāstam.
“Mans projekts bija mini ekskavators. Kopš tā laika esam izauguši – tagad mums jau ir trīs ekskavatori un vēl citas tehnikas vienības. Tas atbalsts vispār ir zelta vērtē.”
Ilvars uzskata, ka iespējas, kas paredzētas cilvēkiem pēc atgriešanās Latvijā, noteikti ir jāizmanto. Protams, uzņēmējdarbības uzsākšanai vajadzīgs arī paša ieguldījums, un ne katram uzreiz ir pieejami lieli līdzekļi. Taču, viņaprāt, nav obligāti jāsāk ar maksimālo iespējamo summu – galvenais ir sākt atbilstoši savām iespējām.
No ekskavatoriem līdz 200 zirgspēku bagijiem
Uzņēmējdarbība Kirmušku ģimenē ar zemes darbiem nebeidzās. Skultes pagastā ģimenei bija teritorija, kurā radās doma izveidot vietu aktīvai atpūtai. Šoreiz remigrācijas uzņēmējdarbības atbalstu kopīgās biznesa idejas īstenošanai izmantoja Lāsma, iegādājoties divus jaudīgus “Can-Am Maverick” bagijus.
Tā tapa vēl viens ģimenes uzņēmējdarbības virziens – bagiju trase.
“Katram ir ap 200 zirgspēku. Cik saprotu, mēs esam vienīgie Baltijā, kas tādus dod cilvēkiem braukt,” saka Ilvars.
Ar bagiju iegādi vien, protams, nepietika. Bija jāizveido trase un visa nepieciešamā infrastruktūra, jādomā par drošību un to, kā organizēt braucienus. Trasē ir tiesneši, kuri uzrauga notiekošo, un braucējiem jāievēro noteikti drošības nosacījumi.
Šobrīd uz trasi brauc gan individuāli apmeklētāji, gan draugu kompānijas un uzņēmumu kolektīvi. Viens no korporatīvajiem pasākumiem pulcējis ap 30 cilvēku, kuri trasē pavadījuši gandrīz visu dienu.
Ilvars gan uz uzņēmuma attīstību raugās pragmatiski – arī labs piedāvājums nekļūst plaši pazīstams vienā dienā.
“Kā jau visos biznesos – sākums ir sākums. Kamēr cilvēki uzzina, saprot, kas tas ir un kur var atbraukt, paiet laiks. Lēnām, bet nesūdzamies.”
“Tieši tos mums vajag atpakaļ”
Dzīve ārvalstīs Ilvaram devusi ne tikai uzņēmējdarbības pieredzi, bet arī pārliecību, ka cilvēks, kurš ir gatavs strādāt un uzņemties atbildību, savu vietu var atrast arī Latvijā.
Viņš gan neslēpj – ne visi ir dzimuši uzņēmēji un ne katram pēc atgriešanās jāveido savs uzņēmums. Cilvēkiem ar ļoti specifisku profesiju darba atrašana Latvijā var būt sarežģītāka. Tajā pašā laikā darba tirgus ir mainījies, daudzviet iespējams strādāt attālināti, bet nepieciešamības gadījumā var papildināt zināšanas vai apgūt ko jaunu.
No uzņēmēja skatpunkta Ilvars redz arī otru problēmas pusi – Latvijā trūkst cilvēku, kuri gribētu un prastu strādāt praktisku darbu.
“Ļoti grūti atrast cilvēkus, kas tiešām grib strādāt. Esmu runājis ar citiem uzņēmējiem, un viņiem ir tieši tās pašas problēmas. Zemes darbos, ar tehniku – cilvēku trūkst. Liela daļa ir aizbraukuši. Tieši tos mums jau vajag atpakaļ.”
Durvis uz Skotiju palika atvērtas
Varbūt tieši viena doma padarīja Kirmušku ģimenes lēmumu vieglāku – atgriešanās Latvijā nebija jāuztver kā neatgriezenisks solis.
Ilvars aizbrauca no Skotijas, apzināti neatņemot sev iespēju kādreiz tur atgriezties.
“Es aizbraucu, atstājot durvis atvērtas, jo zinu – ja vajadzēs, vienmēr varēšu atgriezties.”
Taču pagaidām vajadzības pēc tā nav.
Skultes pusē ir ģimene, mājas un divi uzņēmējdarbības virzieni, kuri turpina attīstīties. Pieredze, kas iegūta septiņpadsmit gados ārvalstīs, nav palikusi Skotijā – tā atvesta līdzi un tagad tiek izmantota tepat Latvijā.
Tāpēc tiem, kuri dzīvo ārvalstīs un apsver iespēju atgriezties, Ilvara vēstījums ir vienkāršs – nevajag gaidīt brīdi, kad būs pilnīga pārliecība, ka viss izdosies.
“Es ieteiktu braukt un mēģināt. Te viss ir uz labo pusi mainījies. Katram, protams, ir sava situācija, bet ir jāuzdrīkstas. Un vienmēr jau var aizbraukt atpakaļ.”
Ilvara gadījumā ceļš, kas sākotnēji bija iecerēts kā viena gada pārmaiņas ārvalstīs, izvērtās par 17 ārvalstīs pavadītiem gadiem. Taču šodien šī pieredze kļuvusi par pamatu jaunai dzīvei un uzņēmējdarbībai Vidzemē.
Un uz jautājumu, vai lēmums atgriezties bijis pareizs, Ilvaram atbilde nav ilgi jāmeklē:
“Šeit ir labi.”
