Šī tradīcija, kurā prezidents aicina stipras, kuplas un sabiedriski aktīvas ģimenes, tostarp remigrantus, kas atgriezušies dzimtenē, ir simbolisks apliecinājums ģimenes vērtībām un piederības sajūtai Latvijai. Babru ģimenei tas ir atzinīgs novērtējums viņu ceļam mājup pēc desmit Norvēģijā pavadītiem gadiem, viņu uzņēmībai, veidojot savu biznesu, un nerimstošajai vēlmei stiprināt latviskumu gan diasporā, gan tagad – šeit, Latvijā.

“Aizbraucām uz gadu, palikām uz desmit”

Arta un Zanes stāsts par dzīvi ārpus Latvijas sākās līdzīgi kā daudziem citiem. Sākotnēji tā bija vēlme vienkārši apskatīties pasauli. “Nebija nekādu saistību, ne kredītu, un domāju – jādodas paskatīties, kas notiek Norvēģijā, jo tur jau dzīvoja brālis. Aizbraucu ar domu palikt uz pusgadu, gadu, tomēr plānotais gads ievilkās daudz ilgāk,” atceras Artis.

Pēc gada Artis aicināja pievienoties savu tā brīža draudzeni, tagadējo sievu Zani, un drīz vien Bergenā piedzima viņu meita Agnese. Tieši bērnu piedzimšana kļuva par pagrieziena punktu, kas lika nevis iesakņoties Norvēģijā, bet gan meklēt ceļu atpakaļ pie latviskā.

Lai meita neaizmirstu valodu un būtu latviskā vidē, ģimene atrada nedēļas nogales skoliņu. “Tas bija sākums visam – vecāki savstarpēji iepazinās un paši sāka aktīvi iesaistīties kopīgu pasākumu organizēšanā,” stāsta Artis. Šī aktivitāte izauga par ko daudz plašāku – Artis un Zane kļuva par Bergenas latviešu biedrības līdzdibinātājiem, organizēja pirmās plašās Līgo svinības un Latvijas valsts svētku pasākumus. Īpašs lepnums ir viņu izveidotais latviešu tautas deju kolektīvs “Pērkonkalns”.

Tieši brauciens uz Dziesmu un deju svētkiem Latvijā kopā ar kolektīvu kļuva par to “klikšķi”, kas pielika punktu lēmumam atgriezties. “Pamazām bija sakrājies tas, ka neesam ar saviem tuviniekiem, mīļajiem cilvēkiem, kuriem gan grūtos, gan priecīgos brīžos gribējām būt blakus,” atzīst Artis.

Atgriešanās, kovids un biznesa rūdījums

2019. gada jūnijā, nosvinējuši Jāņus ar draugiem Norvēģijā, Babri sēdās mašīnās un devās mājup. Sākotnējais plāns bija noenkuroties Arta dzimtajā pusē – Skrundā. “Nolēmām pāris gadus padzīvot manā dzimtajā pilsētā, kur mamma dzīvo. Ir, kur palikt, ir pietiekoši maza vide, zināmi cilvēki, un tad bērniem vieglāk iedzīvoties,” skaidro Artis.

Tomēr atgriešanās nebija bez izaicinājumiem. Tikai pusgadu pēc pārcelšanās pasaule apstājās Covid-19 pandēmijas dēļ. Tas bija smags trieciens viņu uzņēmumam – apģērbu apdrukas darbnīcai “TingPrint”. Šī iecere bija lolota jau laikā, kad ģimene vēl dzīvoja Norvēģijā, un sākotnēji darbnīca tika veidota kopā ar Zanes māsas ģimeni, domājot par Zanes tēti. Viņš ir sietspiedes meistars ar ilggadēju pieredzi, un ģimene vēlējās radīt viņam iespēju strādāt patstāvīgi savā arodā.

Tomēr nu, atgriežoties Latvijā un sākoties krīzei, uzņēmums prasīja nopietnas investīcijas izdzīvošanai. Artis neslēpj: “To naudu, kas bija sakrāta Norvēģijā, to arī nodedzinājām, lai pāris gadus noturētos”.

Būtisks atbalsts šajā posmā bija LIAA Kuldīgas biznesa inkubators, kas palīdzēja pārvarēt grūtības un turpināt uzņēmuma attīstību. Artis saka milzīgu paldies Kuldīgas inkubatora foršajiem cilvēkiem – Līgai Raitumai, Zanei Meļņikai un Rimantam Safonovam. Tie ir cilvēki, kas vienmēr iedrošināja, uzmundrināja un palīdzēja. Tāpat lielu paldies Artis saka klientiem, kuri toreiz palika uzticīgi uzņēmumam un palīdzēja tam attīstīties.

Jaunas mājas Ikšķilē un ģimenes uzņēmuma izaugsme

Pēc pāris gadiem Skrundā ģimene saprata, ka biznesa attīstībai nepieciešams būt tuvāk Latvijas ekonomiskajam centram. Klienti vēlējās apskatīt materiālus, parunāt klātienē, un attālums līdz Skrundai reizēm bija šķērslis.

Izvēle krita par labu Ikšķilei – pilsētai, kas ir tuvu Rīgai, bet piedāvā mierīgu vidi. “Izvēlējāmies tieši Ikšķili, lai būtu tuvāk Zanes māsas ģimenei. Mums bija svarīgi, lai bērniem, ienākot jaunā vietā, būtu savs radu un draugu loks,” stāsta Artis.

Jau vairāk nekā trīs gadus ģimene sauc Ikšķili par savām mājām. Šeit turpina attīstīties arī ģimenes uzņēmums “TingPrint”, kas specializējas sietspiedes tehnikā – vienā no senākajām un noturīgākajām apģērbu dekorēšanas metodēm. Tas apkalpo dažādus klientus, sākot no veikalu tīkliem un mūzikas grupām līdz zīmolu īpašniekiem, kā arī dodas izbraukuma darbnīcās.

Stipra ģimene stiprā Latvijā

Artis un Zane priecājas, ka vecākie bērni kļūst aizvien patstāvīgāki, kas atslogo viņu ikdienu. Meita Agnese (13) ik darbadienu dodas ar vilcienu uz Āgenskalna Valsts ģimnāziju Rīgā, dēls Adrians (10) apmeklē basketbola treniņus Ogrē, bet mazais Leonards (2), kurš pasaulē nāca jau pēc ģimenes atgriešanās Latvijā, ienesis mājās jaunu prieka vilni. “Vecākie bērni tagad brauc paši uz skolu un treniņiem, un mums nav jāstrādā par šoferiem. Smejies vai nē, bet 3+ karte atvieglo bērnu transportēšanu,” ar smaidu piebilst Artis.

Neskatoties uz aizņemto ikdienu un uzņēmuma vadīšanu, Artim un Zanei deja joprojām ir sirdslieta – viņi dejo vidējās paaudzes deju kolektīvā (VPDK) “Godi”, tā saglabājot to pašu aizrautības dzirksti, kas viņus vienoja un iedvesmoja jau Bergenā.

Babru ģimenes stāsts ir par drosmi pieņemt lēmumus un rīkoties. Atgriešanās nebija tikai ģeogrāfiska pārcelšanās, bet gan jauna cēliena sākums, kurā netrūka ne izaicinājumu, ne gandarījuma brīžu. Šobrīd, skatoties uz paveikto – gan uzņēmuma izaugsmi, gan bērnu gaitām – ir skaidrs, ka izvēle bijusi pareiza. Vislielākā vērtība ir atrastais sirdsmiers, iespēja ikdienā būt kopā ar savējiem un apziņa – viņi ir savās mājās.

Par projektu

Funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)” realizē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions.

Latvijas piecos plānošanas reģionos izveidots koordinatoru tīkls. Koordinatoru galvenais uzdevums ir sagatavot personalizētu informācijas piedāvājumu atbilstoši potenciālā remigranta interesēm, kā arī palīdzēt atgriezties Latvijā pēc ilgstošas prombūtnes, iesaistīties vietējā sabiedrībā un darba tirgū. Plašāka informācija remigrācijas koordinatora darbu pieejama Vidzemes plānošanas reģiona tīmekļa vietnē: https://www.vidzeme.lv/darbibas-jomas/remigracija.

The post No Bergenas fjordiem līdz Ikšķilei: Babru ģimenes atgriešanās stāsts appeared first on Vidzemes plānošanas reģions.

Projām no Latvijas

Pirmo reizi projām no Latvijas Rūta devās jau jaunībā. Tieši viņas vērība palīdzēja atklāt plašu krāpšanas shēmu nekustamā īpašuma darījumos. Viņa atceras, kā pēc ilgām pārdomām izlēma vērsties policijā, riskējot kļūt par liecinieci lietā. Policijā viņai pateica: “Jūs esat pirmais cilvēks divdesmit gadu laikā, kurš atnācis pirms pats kļūst par upuri” – līdz šim šādās lietās cilvēki parasti vērsās tikai tad, kad noziegums jau bija noticis. Šī pieredze nostiprināja pārliecību, ka nedrīkst samierināties ar netaisnību un ka ikvienam cilvēkam ir iespēja kaut ko mainīt.

Pēc šīs pieredzes Rūta nolēma doties uz Vāciju, kur jau dzīvoja viņas mamma, lai dotu bērnam iespēju augt drošākā un sakārtotākā vidē. Rūta atceras, ka Vācijā bija “vieglāk elpot” – sabiedrībā valdīja lielāka savstarpēja cieņa, iestādēs strādājošie uzklausīja, arī māmiņu tiesības un darba likumi tika ievēroti daudz stingrāk nekā Latvijā. Tomēr Rūta atzīst, ka dzīvot ārzemēs vienai ar bērnu un bez plaša atbalsta tīkla brīžiem bija pārbaudījums: “Tur jutos drošāk, bet ļoti trūka savējo, kas var palīdzēt ar bērnu pieskatīšanu un ikdienas darbos.”

Darba vide Latvijā un vēlme pēc pārmaiņām

Atgriežoties Latvijā, Rūta cerēja atrast savu vietu darba tirgū, taču saskārās ar realitāti, kurā joprojām valdīja necieņa pret darbiniekiem un tika pieļauta personisko robežu pārkāpšana. Strādājot viesmīlības jomā, viņai nereti nācās saskarties ar seksuāla rakstura izteikumiem pret sevi un kolēģēm, aizskarošiem komentāriem un gadījumiem, kad darbinieku tiesības netika ievērotas. “Latvijā joprojām valdīja pārliecība, ka ‘klientam vienmēr taisnība’, kas bija pilnīgs pretstats Vācijai, kur visi cilvēki ir vienādi – vai tā ir viesmīle vai apmeklētājs. Rupjiem viesiem tika lūgts iet prom, bet Latvijā bieži vien šādas situācijas tika attaisnotas ar vienkāršu ‘tā pie mums ir pieņemts’,” stāsta Rūta.

Piemēram, bijuši gadījumi, kad darba devējs uzskatījis par normu klienta vēlmi uzsist pa dibenu un iemest ar glāzi. “Šādu situāciju piedzīvoja mana kolēģe, bet priekšniecība to uzskatīja par daļu no darba pienākumiem,” atklāj Rūta. Viņa bieži aizstāvējusi tās sievietes, kuras pašas klusēja un necīnījās par sevi. Tas gan nereti pašai maksāja darbu. “Tas nav viegli, bet šķita, ka man tas jādara – jāaizstāv tie cilvēki, kuri paši baidās,” viņa atzīst. Protams, situācija mainījās, kad Rūta, pateicoties studijām bakalaura programmā Kultūras vadība, uzsāka darbu domē. “Valsts iestādēs tomēr likumu ievērošana ir stingra. Bet cilvēka cienīgu attieksmi ir pelnījuši visi cilvēki – arī viesmīles, pārdevējas un sētnieki,” uzsver Rūta.

Studijas Anglijā un profesionālā izaugsme

Kad vīrs ierosināja domāt par aizbraukšanu no Latvijas, Rūta daudziem par pārsteigumu piekrita. Par valsti gan nebija vienota ideja – (bijušā) vīra ģimene dzīvo Zviedrijā, Rūtas – Anglijā. Beigās tika lemts par labu Anglijai. Lai gan Rūtai pašai darba situācija bija ļoti stabila un laba, jo kopš atgriešanās Latvijā bija pagājuši 5 gadi, kopējā situācija valstī šķita iestagnējusi. Vīra ietekmē radās lielāka neapmierinātība ar valstiskām lietām. Cilvēku nevēlēšanās uzlabot starppersonu attiecības sabiedrībā, savstarpējās cieņas trūkums un vienaldzība šķita nogurdinoša. Rūta tagad saka, ka bija ļoti jauna un nezināja, kā varētu kaut ko darīt lietas labā – kā palīdzēt citiem, jo pašai jau viss gāja uz augšu. Aizbraukšana tad šķita risinājums.

Kā atzīst Rūta, sākums Anglijā bijis nedaudz izaicinošs, jo vajadzēja pierast pie visa jaunā – cilvēkiem, vietām, valodas, jaunas izglītības sistēmas. “Darbu atradu ātri – pāris dienās. Sākumā strādāju bārā par bārmeni, jo bija tāda pieredze, bet tad vēl piestrādāju solārijā, un drīz apguvu valodu. Jau pēc pāris mēnešiem Anglijā ieguvu darbu kā maiņas vecākā interesantā uzņēmumā, kas bija kafejnīca un modes preču veikals dienas laikā, bārs ar dzīvo mūziku nedēļas nogalēs, un manā darbības laikā tur izveidoja arī restorānu,” atklāj Rūta un piebilst: “Jau pēc diviem mēnešiem biju ģenerālmenedžere, jo strādāju cītīgi un daudz, esmu darbaholiķe. Bija savi izaicinājumi, bet tas ir normāli tādam darbam. Lielākais izaicinājums bija auto – bija bail braukt pretēji nekā Latvijā, bet, kad jau bija auto, pieradu ātri, un tas ļoti atviegloja ikdienu.”

Kad sākās Covid-19 pandēmija, Rūta Anglijā jau bija nodzīvojusi divus gadus. Pēc pusgada dīkstāves uzņēmumā viņa, tāpat kā daudzi citi, tika atlaista no darba. Tas gan esot bijis lieliski, jo valsts maksājusi par dīkstāvi, un tas devis vienreizēju iespēju iestāties universitātē un piepildīt sapni par tiesu psiholoģijas studijām.

Rūta atzīst, ka studiju process bijis izaicinošs: “Liela konkurence, augstas prasības akadēmiskajai angļu valodai un spēja saplānot laiku starp lekcijām un rūpēm par bērniem. Nebija viegli, bet ļoti aizraujoši. Tikai neatlaidība un stingrs dienas režīms ļāva sasniegt rezultātu – es absolvēju universitāti ar first class vērtējumu, kas bija pa spēkam tikai dažiem kursabiedriem.”

Studiju laikā Rūtu iekļāva studentu grupā, kuriem bija iespēja tikt uz sarunām ar Apvienotās Karalistes Slepeno izlūkošanas dienestu MI6 un Drošības dienestu MI5. Sarunas gan bijušas attālināti – tiešsaistē, jo slepeno dienestu darbinieku sejas netika atklātas. Šie dienesti rūpējas par valsts drošību, un šāds uzaicinājums bija liels pagodinājums, tomēr Rūta skaidri apzinājās – šāds darbs nozīmētu lielu upuri ģimenei, tāpēc izvēlējās šo ceļu neiet. Rūta saka, ka par šo daudzi brīnās: “It kā tas būtu kaut kas īpaši slepens, bet, kamēr tur nestrādā, tur nav nekā slepena – atverot dienestu mājas lapas, var pieteikties darbam par spiegu. Vai pieņems, tas jau cits jautājums. Taču amatu tur ir daudz, ne visi tur ir spiegi.” Rūtai šis piedāvājums bijis kā mazs “ķeksītis”, ko atzīmēt, īstenojot vēl vienu bērnības sapni, kurš tomēr šķita labāks, paliekot vienkārši kā sapnis. Tā vietā Rūta uzsāka mācības policijā ar domu pēc studijām strādāt antiterorisma vienībā par izmeklētāju vai datu analītiķi, kas jau iepatikās mācību laikā.

Tieši Anglijas laikā izkristalizējās arī Rūtas interese par “true crime”* žanru – patieso noziegumu izpēti. Viņa ne tikai studēja šo tēmu akadēmiski, bet arī sāka stāstīt sabiedrībai, kāpēc cilvēkiem interesē šokējoši stāsti un cik svarīgi ir saprast, kā sevi pasargāt un cik neticami daudz sliktu un ļaunu lietu notiek pasaulē. “Tas nav tikai par kriminālajiem stāstiem – cilvēkiem vienkārši ir nepieciešams izprast, kas notiek ar cilvēku, kurš izvēlas pārkāpt likumu,” viņa skaidro.

Šobrīd Rūta vada lekcijas dažādām auditorijām – studentiem, tiesu sistēmas darbiniekiem, kā arī uzstājas pašvaldībās, bibliotēkās un kultūras centros. Viņas lekcijās ir arī humors, kas palīdz vieglāk runāt par sarežģītām dzīves situācijām, taču nekad nav vērsts pret upuriem. Rūta bieži runā par to, kā sabiedrībā tiek atspoguļoti noziegumi, kāpēc daļa cilvēku kļūst par upuriem, bet citi nē, un kā sabiedrība kopumā var rūpēties par savu drošību un palīdzēt tiem, kas paši sev nevar palīdzēt.

Svarīga ir arī Rūtas aktivitāte sociālajos tīklos. Viņas Instagram kontam @wannabe_forensic_mom seko cilvēki, kuri vēlas uzzināt vairāk par psiholoģiju, drošību un to, kā pasargāt sevi attiecībās un ikdienā. Šī aktivitāte palīdzējusi arī Latvijā būt pamanītai profesionālajā vidē – latviski par kriminoloģiju un tiesu psiholoģiju runā nedaudzi, un šādā veidā viņa sasniedz arī tos, kuri nelasa akadēmiskus rakstus vai nepiedalās klātienes pasākumos.

Atgriešanās Latvijā

Lēmums atgriezties Latvijā bijis pēkšņs, bet doma par braukšanu prom no Anglijas bijusi jau gandrīz no pirmās dienas – uzreiz bijis skaidrs, ka viņi tur nav uz mūžu. Izšķirošais brīdis bija ģimenes viesošanās Latvijā, kad vecākā meita sacīja, ka mazajai māsai vajadzētu piedzīvot “īstu bērnību” Latvijā.

Rūta saka: “Anglijā bijām jau ļoti labi iejutušās vietējā sabiedrībā un īpaši nemeklējām pasākumus, kas ir tikai latviešiem, jo mūsu ģimenes pārliecība ir, ka citā valstī dzīvojot, jāciena vietējā kultūra un sabiedriskie procesi. Taču Anglijā bērni ir daudz ierobežotāki, nav tik daudz aktivitāšu – ja ir, tad vai nu neadekvāti dārgas, vai nekvalitatīvas un nenopietnas. Bija lietas, kas no Latvijas ļoti pietrūka, piemēram, kultūras dzīve.”

Rūta atzīst, ka atgriešanās plānošana nebija viegla – joprojām trūkst skaidras un ērtas kārtības remigrantu bērnu iekļaušanai izglītībā un sabiedrībā, īpaši, ja ģimene vēl nav paspējusi deklarēt dzīvesvietu vai saņemt dokumentu par izglītības atzīšanu. “Cilvēki tiek aicināti atpakaļ, bet nav procedūras – piemēram, ka bērnam tiek rezervēta vieta skolā, pat ja nav vēl pieraksta Latvijā, nav iespējas noīrēt dzīvokli,” atzīst Rūta. Viņai pašai tas gan īsti nesagādāja problēmas, jo kontakti Latvijā nebija pazuduši un visu izdevās sakārtot ātri un veiksmīgi. “Tos, kuriem Latvijā pieredze mazāka, šie daudzie šķēršļi salauž, un viņi pārdomā atgriešanos vēl pirms ir atgriezušies.”

Rūta uzsver, ka tieši skaidrs plāns un finansiāla piesardzība palīdzēja ērti un mierīgi pārdzīvot pārejas periodu, kad visi jautājumi vēl nebija atrisināti. “Atpakaļceļš bija ļoti labi izplānots, un jau zināju, kur un ko meklēt. Rēķinājos ar papildu sarežģījumiem un sagatavoju drošības spilvenu, lai vismaz pusgadu varu dzīvot vispār nestrādājot, ja nu tāda situācija rastos.”

Atgriežoties Rūta izteikti izjuta, ka daži profesionāļi nav sagatavoti remigrantu bērniem. Piemēram, daži logopēdi neizprot, kā attīstās un mainās bērna valoda, ja pirms tam izglītība iegūta svešvalodā, un tas sagādāja nepatīkamas situācijas. Arī šajā situācijā viņai palīdzējusi izglītība, zināšanas un spēja pastāvēt par savu bērnu. Pretstats ir Anglija, kur remigrantu bērnu atbalsta programmas ir ļoti labi izstrādātas.

Darbs un dzīve Latvijā pēc atgriešanās

Tieši aktivitāte sociālajos medijos, jaunā izglītība un uzkrātā profesionālā pieredze kļuva par tiltu atpakaļ uz Latvijas darba vidi. Rūtas radītais saturs latviešu valodā izcēlās – viņu uzaicināja strādāt gan augstskolā, gan kā vieslektorei dažādās iestādēs, vēlāk arī Rīgas Tehniskajā universitātē kā zinātnisko asistentu, kā arī mācīt angļu valodu skolā. Nu jau viņa strādā arī Rīgas Stradiņa universitātē, kur ir viena no divām docētājām Juridiskās psiholoģijas ievadkursā.

Rūtai lekciju vadīšana kļuvusi par nozīmīgu dzīves daļu – viņa pati atzīst, ka vēlējusies lauzt klusēšanu sabiedrībā par sarežģītām un neērtām tēmām. Tieši reālā dzīves pieredze, kad pazīstami cilvēki ir cietuši no vardarbības un mentālās veselības problēmām, mudinājusi sākt runāt par psiholoģiju, noziegumu mehānismiem un to, cik svarīgi ir izprast gan sevi, gan citus. “Daudz kas sabiedrībā paliek neizrunāts – par bailēm, pāridarījumiem, robežām. Man gribas iedrošināt runāt atklāti, lai cilvēki saprastu, kā aizsargāt sevi un palīdzēt citiem,” uzsver Rūta. Viņasprāt, zināšanas un atklāta saruna var palīdzēt gan pieaugušajiem, gan jauniešiem būt drošākiem un stiprākiem ikdienā. Izglītība un zināšanas ir ieguldījums labākā un drošākā dzīvē.

Rūtas lekcijās svarīga ir izpratne par to, ka cilvēks lielākoties nepiedzimst ne labs, ne ļauns – katru veido vide, ģimene, kultūra, un nereti liktenīgus lēmumus pieņem pavisam parasti cilvēki. Viņa uzskata, ka svarīgi ir runāt par pārkāpumiem, neklusēt, jo “valsti mīl tie, kas nebaidās norādīt uz problēmām, nevis izliekas, ka viss ir kārtībā”. Šādu attieksmi viņa cenšas nodot savām meitām un klausītājiem – runāt par netaisnību, meklēt risinājumus un aktīvi piedalīties kopienas dzīvē.

Runājot ar remigrantiem un diasporas pārstāvjiem, Rūta uzsver – nevajag idealizēt ne Latviju, ne ārzemes. Abās pusēs ir savi izaicinājumi un priekšrocības, taču pieredze, kas gūta citur, ir vērtīga tikai tad, ja pēc tam to izmanto. Viņa mudina ģimenes plānot atgriešanos laikus – sakārtot dokumentus, izvērtēt iespējamos ienākumus, aprunāties ar speciālistiem par izglītības atzīšanu un darba iespējām. Tas neatceļ grūtības, bet palīdz tām sagatavoties. Tikpat svarīgi ir atjaunot attiecības Latvijā – ar ģimeni, draugiem, profesionālo vidi un kopienu, kurā justies piederīgiem.

Rūtas pašas meitām tagad ir gan ārvalstu pieredze, gan stipra saikne ar Latviju. Viņa cer, ka šī kombinācija palīdzēs viņām pieņemt savus lēmumus apzināti – zinot, kā ir citur, bet saprotot, kāpēc ir vērts rūpēties par vietu, ko sauc par mājām. Un noteikti – braukšana prom ir lieliska pieredze, kuru Rūta iesaka ikvienam, kuram ir tāda iespēja. Rūta atzīst, ka nekad nedzīvotu tā, kā tagad, ja nebūtu aizbraukusi projām. Lai Latvija augtu, mums ir jāmācās no pasaules – tikai jāzina, ko no visa redzētā un piedzīvotā paņemt sev, kas lai paliek tur, kur ir.

Par projektu

Funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)” realizē Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions.

Latvijas piecos plānošanas reģionos izveidots koordinatoru tīkls. Koordinatoru galvenais uzdevums ir sagatavot personalizētu informācijas piedāvājumu atbilstoši potenciālā remigranta interesēm, kā arī palīdzēt atgriezties Latvijā pēc ilgstošas prombūtnes, iesaistīties vietējā sabiedrībā un darba tirgū. Plašāka informācija remigrācijas koordinatora darbu pieejama Vidzemes plānošanas reģiona tīmekļa vietnē: https://www.vidzeme.lv/darbibas-jomas/remigracija.

* “True crime” jeb “patieso noziegumu” žanrs ir dokumentāls vai pusdokumentāls stāstījums par reāliem noziegumiem, to izmeklēšanu un cilvēkiem, kas tajos iesaistīti. Šajā žanrā tiek aprakstītas un analizētas īstas krimināllietas, noziedznieku motīvi un upuru pieredze. “True crime” stāsti sastopami grāmatās, raidierakstos, filmās, seriālos vai lekcijās, un to mērķis ir palīdzēt saprast, kāpēc notiek noziegumi un kā sabiedrība var sevi pasargāt.

The post Rūta Treija: ceļš caur Vāciju un Angliju atpakaļ uz mājām appeared first on Vidzemes plānošanas reģions.

Rihards ir dzimis cēsnieks, kurš jaunībā gribēja redzēt plašāku pasauli. Viņš studēja Latvijas Universitātē vēsturi, pēc tam devās tālāk – gads Viskonsīnas Universitātē, pēc tam Eiropas studijas Beļģijā un prakse Eiropas institūcijās. Rihards atzīst, ka kādu brīdi dzīves  ‘scenārijs’ ar karjeru Eiropas institūciju šķitis ideāls, pat saņemts piedāvājums par pilnībā apmaksātām studijām ar stipendiju doktorantūrā. “Tas bija vilinošs piedāvājums, bet es pārdomāju, kādu dzīvi patiesībā vēlos. Sapratu, ka mana vieta ir Latvijā,” atzīst Rihards un piebilst: “Nelielās valstīs konkurence ir mazāka un iespējas pierādīt sevi – plašākas. Tas ir Latvijas ‘pluss’, un to noteikti vajag izmantot. Vācijā, Francijā vai citās lielās valstīs praksē bieži jāveic vienkārši, tehniski darbi, piemēram, jālīmē markas uz aploksnēm. Latvijā jau praksē biežāk tiek piedāvāti interesantāki un atbildīgāki uzdevumi, un ir iespēja arī jaunam cilvēkam darīt ko jēgpilnu, un tas palīdz augt.”

Rihards atzīst, ka arī viņam ir svarīgi darīt darbu ar jēgu un misiju, kur var redzēt reālus darba augļus. Viņš strādā jomā, kur iespējams apvienot ikdienu Latvijā ar plašāku starptautisko pieredzi. “Es varu būt kopā ar ģimeni, dzīvot Cēsīs, būt tuvumā dabai, vienlaikus strādājot gan klātienē, gan attālināti. Taču man ir iespēja doties arī ārzemju komandējumos, pārstāvēt Latviju un dalīties ar mūsu pieredzi,” Rihards uzskata, ka šāds līdzsvars ir liela vērtība.

Lote nāk no Kurzemes, vēlāk pārcēlusies uz Rīgu, pēc tam studējusi Vidzemes Augstskolā žurnālistiku. Viņa stāsta par savu ārzemju pieredzi: “Man vispirms bija “Erasmus” prakse Lielbritānijā, tad bija studijas Amerikā, un tad vēl prakse Maltā.” Ar Rihardu Lote satikās Amerikā, kur abi gadu studēja Viskonsīnas Universitātē. Vēlāk Rihards turpināja studijas Beļģijā, un abi bieži lidoja viens pie otra. Sākumā Lote domāja, ka Malta varētu būt vieta, kur gribētos palikt, taču ar laiku domas mainījās. “Sapratu, ka esmu ‘fiziski’ latviete – vienīgais klimats, ko varu panest un ko mīlu, ir šeit, Latvijā. Arī biežie lidojumi sākumā šķita aizraujoši, bet ar laiku kļuva nogurdinoši. Tas bija brīdis, kad pieņemt lēmumu – laiks atgriezties mājās.”

Pēc studijām abi dzīvoja Rīgā – Lote strādāja žurnālistikā un mārketingā, Rihards – valsts pārvaldē. Viņi iegādājās zemes gabalu Cēsīs, un gandrīz katru nedēļas nogali devās ciemos pie Riharda vecākiem. Lote atzīst, ka par pārcelšanos uz Cēsīm bija domājuši jau agrāk, taču vienmēr šķitis – vispirms jāuzceļ māja, jāsagaida īstais brīdis. “Māja vēl nebija uzcelta, bet mēs nolēmām – vairs negaidām uz lielajiem plāniem, dzīvosim tagad,” viņa saka. Kad piedzima meita un pilsētas temps sāka šķist nogurdinošs, pēdējais grūdiens pārcelties bija 2022. gada pavasaris – kara sākums Ukrainā un drūmā atmosfēra Rīgā. “Pirmo nedēļu pēc pārcelšanās izslēdzām telefonus, gājām pastaigāties pa mežu un baudījām mieru,” atceras Lote.

Sākumā Cēsīs pietrūka ierasto draugu un sarunu, kas Rīgā bija ikdiena, tāpēc Lote izveidoja grāmatu klubu “MUMS” – vietu, kur satikties, lasīt un dalīties ar domām. “Grāmatas saved kopā cilvēkus,” saka Lote. Kluba dalībnieki reizi mēnesī satiekas tiešsaistē, reizi ceturksnī – klātienē Cēsīs, bet vasarās tiek rīkotas nometnes dažādās Latvijas vietās.

Lote sevi raksturo: “Es laikam esmu ekstraverts intraverts.” Šis klubs sākotnēji bija veids, kā kompensēt sabiedrību, kas palika Rīgā, bet ar laiku tas kļuvis par ko lielāku – kopiena, kas sniedz atbalstu un iedvesmu.

Pēc atgriešanās Latvijā Lote strādāja žurnālistikā, vēlāk mārketingā, tostarp uzņēmumā “Printful”. Pēc abu meitu piedzimšanas un bērnu kopšanas atvaļinājumiem viņai bija grūti atgriezties pilnas slodzes darbā, jo ikdiena ar bērniem un arī hobijs – grāmatu klubs – prasa laiku un uzmanību. Lote ir gandarīta, ka izdevies atrast darbu, kas ļauj apvienot visas viņai svarīgās jomas. Tagad Lote strādā bērnu grāmatu izdevniecībā “Liels un mazs” nepilnā slodzē, kas ļauj labāk sabalansēt darbu, laiku ģimenei un hobijiem.

Svarīga loma ģimenes ikdienā ir Sv. Jāņa luterāņu draudzei. “Draudze palīdzēja mums justies pieņemtiem jau no pirmās dienas. Tur mums ir tuvi cilvēki, ar kuriem satiekamies reizi mēnesī,” stāsta Lote. Viņa novērtē, ka mācītājs Didzis Kreicbergs īpaši domā par jauniešu un jauno ģimeņu iesaistīšanu draudzes dzīvē.

Tiek organizētas attālinātas grupas tiešsaistē, lai piederības sajūtu nezaudētu arī tie cēsnieki, kas šobrīd dzīvo ārzemēs un kādreiz varētu atgriezties mājās. Rihards uzsver, ka šī pieeja ir ļoti vērtīga: “Tas ir ‘forši’, ka mācītājs apzina ne tikai tos, kuri ir uz vietas, bet arī tos, kuri ir ārzemēs. Ja viņi kādreiz atgriezīsies, būs sajūta, ka draudze jau ir pazīstama un nevajadzēs justies kā svešiniekam.”

Abi ar prieku atceras, kā draudze, iesaistot arī plašāku sabiedrību, palīdzējusi cēsniecei Alisei Siliņai piedzīvot to, ko paši savulaik izbaudījuši – iegūt labu izglītību, iepazīt pasauli un paplašināt apvāršņus. “Varēja redzēt, ka meitene bija noraizējusies, viņa ir  ‘supertalantīga’, viņa bija uzņemta augstskolā, bet viņai vienkārši pietrūka naudas,” atceras Rihards. Pēc “Brexit” studiju maksa Karaliskajā Mūzikas akadēmijā Eiropas Savienības studentiem pieauga daudzkārt, bet Lote un Rihards ar draudzes atbalstu     organizēja atbalsta kampaņu – tika vākti ziedojumi, iesaistīti mediji un uzrunāta plašāka sabiedrība. “Bija prieks redzēt, kā visi kopā varam palīdzēt,” saka Rihards. Abi ar lepnumu seko Alises panākumiem – viņa sekmīgi turpina studijas, un 2024. gadā uzstājās arī Šekspīra Globe teātrī Londonā izrādē “Daudz trokšņa par neko”.

Dzīvojot Cēsīs jau vairāk nekā trīs gadus, Lote un Rihards īpaši novērtē pilsētas kopienas spēku. Lote atzīst, ka Cēsīs ir viegli sajust piederību un ātri atrast domubiedrus. Viņa kā piemērus min kopstrādes telpas Raiņa kvartālā, kultūrtelpu “MALA”, kā arī cēsnieku WhatsApp kopienu, kur pilsētnieki dalās ar informāciju, diskutē par ikdienas lietām un arī tirgojas: “Ja vajag ko uzzināt vai atrast, šajā grupā vienmēr kāds palīdz.” Svarīgs atbalsts bijis arī bērnudārzs – “tur draudzības veidojās gan bērniem, gan vecākiem, un tas ļoti palīdzēja iejusties jaunā pilsētā,” stāsta Lote. Tieši šādas vietas un kopīgas iniciatīvas padara pilsētu dzīvu un atvērtu arī jaunpienācējiem. “Kopiena ir ļoti svarīga. Un jā – ir grūti, ja tās nav, bet Cēsīs, man liekas, ir spēcīga kopiena,” uzsver Lote.

Protams, arī Cēsīs netrūkst izaicinājumu, īpaši ģimenēm ar bērniem. Lote atzīst, ka pilsētā trūkst lielu, ģimenēm piemērotu dzīvokļu – bieži tie ir vai nu pārāk mazi, vai jau aizņemti, un jaunu mājokļu piedāvājums augošām ģimenēm ir ierobežots. Arī piemērota zemes gabala atrašana var būt izaicinājums. Lotei un Rihardam ar zemes gabala iegādi paveicās – arī šeit ļoti noderēja draudzes locekļu atbalsts.

Domājot par nākotni, Lote saka: “Es noteikti novēlu savām meitām, lai viņas  ‘pagaršo’ pasaules garšu. Bet es, protams, aizturētu elpu gaidīšu, vai viņām pasaule ‘iegaršosies’, vai tomēr galu galā viņas atgriezīsies mājās.” Rihards piebilst: “Cēsīs vienmēr ir iespējas iesaistīties, darboties un augt, bet vislabāk ir tas, ka dienas beigās vari būt mājās – savā īstajā vietā.”

Par projektu

Funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai “Reģionālās remigrācijas koordinators”)” realizē Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions.

Latvijas piecos plānošanas reģionos izveidots koordinatoru tīkls. Koordinatoru galvenais uzdevums ir sagatavot personalizētu informācijas piedāvājumu atbilstoši potenciālā remigranta interesēm, kā arī palīdzēt atgriezties Latvijā pēc ilgstošas prombūtnes, iesaistīties vietējā sabiedrībā un darba tirgū. Plašāka informācija remigrācijas koordinatora darbu pieejama Vidzemes plānošanas reģiona tīmekļa vietnē: https://www.vidzeme.lv/darbibas-jomas/remigracija.

The post Lote un Rihards: mājupceļš uz Cēsīm caur pasaules pieredzi appeared first on Vidzemes plānošanas reģions.

Desmit gadus Jolanta veltīja profesionālajam sportam, nākamos desmit – sporta pasākumu organizēšanai Valmieras Olimpiskajā centrā, kur radās gan bērnu un jauniešu nometnes, gan projekts “Ledus gladiatori”, kas pulcēja tūkstošiem dalībnieku. Pēdējais darba posms Latvijā noritēja Latvijas Olimpiskajā komitejā, kur viņa koordinēja palīdzību Ukrainas sportistiem.

“Viena desmitgade bija veltīta profesionālam sportam, nākamie desmit gadi – pasākumu organizēšanai Latvijā, galvenokārt Valmierā,” stāsta Jolanta. Viņa uzsver, ka darbs Latvijas Olimpiskajā komitejā bijis īpaši nozīmīgs – palīdzēt atrast drošu vidi un iespējas turpināt sportot tiem Ukrainas sportistiem, kuri kara dēļ bija spiesti pamest dzimteni.

Jaunais dzīves posms Francijā

Pēdējos divus gadus Jolanta dzīvo Francijā. Viņa apgūst valodu, iepazīst kultūru, vienlaikus turpinot darbu projektu vadībā. Jolanta strādā privātā angļu uzņēmumā, kuram pieder divas senas un kultūrvēsturiski nozīmīgas pilis. Šajās pilīs tiek uzņemti skolēni no Anglijas izglītojošās ekskursijās, kuru laikā viņi izzina Francijas vēsturi un kultūru.

Jolanta aktīvi iesaistījusies latviešu diasporas dzīvē kā Latviešu apvienības Francijā valdes locekle. Viņa organizē pārgājienus, orientēšanās spēles un citus pasākumus, kas vieno tur dzīvojošos tautiešus. Jolantas vadītie pasākumi bieži apvieno sportu ar kultūras un vēstures izzināšanu – piemēram, orientēšanās spēle Parīzē, kurā dalībnieki ne tikai pārvietojas pilsētā, bet arī atklāj tās vēsturiskos stāstus.

“Sports un aktīvs dzīvesveids ir mans kods, un latviešu valoda ir mans otrs kods. Caur tiem es īstenoju savus pasākumus,” viņa skaidro. Jolantai ir svarīgi, lai latvieši diasporā nezaudētu saikni ar dzimteni, un viņa pati rāda piemēru, kā to darīt.

“Olimpiskais kvants” – tilts starp diasporu un Latviju

Viņas lielākais pēdējo gadu projekts ir “Olimpiskais kvants” – sporta un latviešu valodas darbnīcas bērniem. Ideja radusies sadarbībā ar Latvijas Olimpisko komiteju, balstoties uz Olimpiskās dienas konceptu, kad Latvijas skolēni apgūst īpašu vingrojumu kompleksu. Jolanta šo iniciatīvu pārnesa uz diasporas skoliņām, lai bērni ārpus Latvijas sportotu un vingrotu, vienlaikus stiprinot latviešu valodu.

Šopavasar darbnīcas notika Parīzē, Luksemburgā, Strasbūrā un Ženēvā, kopā iesaistot vairāk nekā simts bērnu, vecāku un skolotāju.

Šajās aktivitātēs ieguvēji ir visi – bērni un vecāki kopā sporto un sarunājas latviski, skoliņas bagātina savu ikdienu ar jauniem pasākumiem, bet Latvija stiprina bērnu un jauniešu saikni ar dzimteni. Jolanta redz šo darbu plašākā kontekstā – kā iespēju regulāri savienot diasporas bērnus ar Latvijā notiekošajām sportiskajām un kultūras iniciatīvām.

Vasaras nometne Valmierā

Īpaša vieta Jolantas sirdī ir ikgadējai vasaras sporta nometnei “Olimpiskais kvants” Valmierā. Tā nav tikai treniņu un sacensību nedēļa – jaunieši iepazīst Valmieru un Vidzemi, tiekas ar sporta personībām un gūst iedvesmu no dažādām dzīves pieredzēm. Tradicionāli nometnē piedalās arī latviešu diasporas bērni no dažādām valstīm.

Šogad no 12. līdz 17. augustam notiek jau piektā “Olimpiskā kvanta” nometne, kas pulcē dalībniekus kopīgai sportošanai un draudzībai.

“Mēs ne tikai sportojam, bet arī piedzīvojam kopā būšanu, redzam jaunas lietas un iedvesmojam viens otru,” saka Jolanta par nometnes gaisotni.

Daudzveidīgas diasporas aktivitātes

Jolanta aktīvi iesaistās arī citās diasporas iniciatīvās. Viņa palīdzējusi organizēt pavasara pārgājienu Francijā, kas apvienoja aktīvu atpūtu ar iespēju atbalstīt Latvijas sportistus, tikās ar airēšanas slaloma čempionāta dalībniekiem un iedrošinājusi diasporas latviešus ieviest inovatīvus pasākumu formātus. Viņa uzskata – svarīgi skatīties ārpus ierastajiem kultūras pasākumu rāmjiem un iekļaut arī sportu un citas aktivitātes, lai stiprinātu kopības sajūtu.

Jolanta ir arī diasporas reportiere. Sākumā viņu uzaicināja fotografēt un sagatavot rakstu par 18. novembra svinībām, bet drīz tas pārauga regulārā darbā – rakstīt un ziņot par pasākumiem, kuros viņa organizē vai piedalās. Ar šo pieredzi viņa dalās, lai iedvesmotu citus rīkot sporta aktivitātes diasporā.

Ar Latviju sirdī

Lai gan šobrīd Jolanta dzīvo ārpus Latvijas, viņa neslēpj nākotnes plānus. “Es zinu, ka atgriezīšos Latvijā, bet patlaban vairāk varu dot, atrodoties šeit,” atzīst Jolanta. Dzīve diasporā sniedz iespēju labāk izprast ārzemēs dzīvojošo latviešu vajadzības un rīkot pasākumus, kas viņus vieno.

Savu pieredzi un idejas viņa vēlas nest arī uz Latviju, lai turpinātu stiprināt sportisko garu un latviskumu. Šobrīd viņa to dara tur, kur ir – ar pārliecību, ka sports un valoda ir divi spēcīgi tilti starp cilvēkiem un valstīm. Tieši šos tiltus Jolanta Dukure mērķtiecīgi būvē starp diasporu un Latviju.

The post Jolanta Dukure caur sportu stiprina saikni ar Latviju appeared first on Vidzemes plānošanas reģions.

“Ikreiz, kad esmu Latvijā, es skrienu basām kājām līdz ozolam un to apskauju – lai uzlādētos,” saka Vineta. “Tā ir mana vieta, kur gūstu mieru un spēku.”

Lēmumu doties prom no Latvijas viņa pieņēma pirms deviņpadsmit gadiem. Toreiz Vineta ar ģimeni dzīvoja Ropažu novadā. Sākumskolas gadus viņa aizvadīja Jumpravā, bet vēlāk, veselības dēļ, pārcēlās uz Rīgu.

“Mums joprojām katru gadu ir klases salidojumi – tie palīdz justies piederīgai, ļauj nepazaudēt saikni ar mājām,” viņa saka.

Dodoties uz Angliju, viņai nebija angļu valodas zināšanu, bet bija liela apņēmība. Viņa mācījās koledžā, apguva valodu un strādāja dažādus darbus – sākotnēji fabrikās, vēlāk savā jauniegūtajā profesijā. Vineta ieguva izglītību sociālajā aprūpē un daudzus gadus strādāja ar cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kā arī veco ļaužu pansionātā un slimnīcā.

“Man ļoti patika šis darbs,” viņa atzīst.

Kādu laiku veselības problēmu dēļ bija jāpaņem pauze, taču šobrīd viņa atkal ir apritē – strādā slimnīcā par radiologa asistenti un jūtas novērtēta.

Lai arī Anglijā Vineta pavadījusi gandrīz divas desmitgades, viņa atzīst – tā nekad nav bijusi viņas īstā vieta.

“Es tur nejutos kā mājās,” viņa saka. “Anglija nekad nav bijusi man tuva. Vienā brīdī sapratu – jākāpj ārā no vietas, kur nejūties labi, un jādodas tur, kur jūties piederīgs. Man tā vienmēr ir bijusi Latvija.”

Kad bērni sasniedza pilngadību, Vineta jau bija izlēmusi atgriezties, taču tolaik liktenis lēma citādi – viņa sastapa savu dzīvesbiedru Māri Pūli un palika Anglijā. Tomēr domu par savām mājām Latvijā viņa neatmeta.

“Tā laikam ir bērnības ‘trauma’ – sajūta, ka tev nekas nepieder, ka esi tikai uz laiku,” viņa piebilst. “Tāpēc man vienmēr bija sapnis par savām mājām laukos.”

Atrast vietu, ko saukt par savām mājām, nebija viegli. Tas prasīja trīs gadus. Gnēžas ir mazs, bet dzīvs ciems ar senatnīgu noskaņu un cilvēkiem, kuri pazīst viens otru.

“Piecas mājas blakus manējai – kopā sešas. Šeit dzīvo tikai 12 cilvēku. Taču, kā senos laikos bija pieņemts, to var saukt par ciemu,” viņa saka.

Vineta ne tikai iepazīst apkārtni, bet arī apzina vietas vēsturi, veido attiecības ar kaimiņiem un sapņo par to, kā ar savām zināšanām un enerģiju var palīdzēt šo vietu atdzīvināt. Viņa vēlas attīstīt mazo uzņēmējdarbību, piedāvājot cilvēkiem iespēju uz brīdi apstāties no ikdienas skrējiena – atpūsties brīvdienu mājiņās, meditēt, nūjot, būt dabā.

“Kāds tu esi pats – tādi cilvēki būs arī apkārt,” viņa saka pārliecināti.

Šobrīd Vineta vēl dzīvo un strādā Anglijā, bet ikreiz, kad ir Latvijā, viņa dodas uz Gnēžām. Meita jau sāk interesēties par iespēju pārcelties, bet dēls vēl vēro no attāluma.

“Meita jau ar vienu kāju ir šeit,” Vineta pasmaida. “Bet puika – lai vēl izvērtē, iepazīst pasauli. Viņam vēl viss priekšā. Es uzskatu, ka bērniem jādod brīvība – pašiem saprast, ko viņi vēlas darīt dzīvē. Bet tagad viņiem būs, kur atgriezties, ja vēlēsies. Galvenais ir vienam sākt rakt – tad tranšeja kļūs garāka un būs vieta visiem,” viņa nosmej.

Vineta daudzus gadus bija aktīva latviešu diasporā. Viņa dejoja tautas deju kopā “Kamoliņš”, kas ir viens no vecākajiem latviešu deju kolektīviem Anglijā. Viņa piedalījās kultūras un sabiedrisko pasākumu rīkošanā, uzņēma viesus – gan mūziķus, gan politiķus, bija atbalsts tautiešiem, kas vēl tikai meklēja savu vietu svešumā, un cieši sadarbojās ar organizāciju “Daugavas Vanagi”.

2011. gadā Lielbritānijas latviešu brīvprātīgo grupa, kurā piedalījās arī Vineta, aizsāka Vasaras saulgriežu svinības “Straumēnos” – “Daugavas Vanagu” īpašumā Anglijā. Tieši šis pasākums kļuva par pamatu tam, ko šodien pazīst kā “Bērzes Strazdu Jāņu festivālu” – plašāko Jāņu svinēšanu ārpus Latvijas. Vēlāk svētku rīkošanu pārņēma jauna komanda, taču sākotnējo tradīciju iedzīvināja tieši šī brīvprātīgo grupa, kuras sastāvā bija arī Vineta. Brīvprātīgais darbs un laika ziedošana Latvijai vienmēr bijusi arī viņas dzīves sastāvdaļa.

Piedaloties “Daugavas Vanagu fonda” veidotās dokumentālā filmas “Latvieši Apvienotajā Karalistē” tapšanā, Vineta uzklausīja pēckara trimdinieku personīgas liecības – par bēgļu nometnēm, par klusēšanu par savu izcelsmi un par ilgi glabātu sapni kādreiz atgriezties. Tagad šo ceļu uz Latviju turpina viņu bērni un mazbērni.

“Latvieši ir superīga, sīksta tauta. Mums ir jāturas kopā,” saka Vineta.

Viņa arī atzīst, ka tikai ārpus Latvijas sākusi dziļāk apzināties, ko nozīmē būt latvietei. “Izaugot Padomju Savienībā, mēs daudz ko nezinājām. Tagad es to visu no jauna atklāju. Un gribu, lai arī bērni izjūt šo saikni.”

Šobrīd Vineta aktīvi sadarbojas ar Meņģeles pagasta kopienu un Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori, lai soli pa solim sagatavotu pamatus mājupceļam un uzņēmējdarbības uzsākšanai. Viņa apsver iespēju iesniegt projektu grantu konkursā uzņēmējdarbības atbalstam remigrantiem un izmantot šo finansējumu, lai īstenotu savu ieceri par brīvdienu mājiņām Gnēžās – vietu, kur cilvēki varētu atbraukt, atpūsties un vienkārši pabūt mierā un klusumā.

“Tāpēc mēs – koordinatori – esam,” saka Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Inga Madžule. “Lai cilvēkiem, kuri ilgi dzīvojuši ārvalstīs, palīdzētu saprast, kā soli pa solim tuvoties atgriešanās procesam. Mēs informējam, atbildam uz praktiskiem jautājumiem, palīdzam sazināties ar pašvaldībām un citām organizācijām, informējam par atbalsta programmām. Vinetas gadījumā mēs runājām par uzņēmējdarbības iespējām laukos un pieejamo grantu programmu. Svarīgākais ir uzdrošināties sākt.”

“Es esmu kā Sprīdītis,” piebilst Vineta. “Bet vajag kādu, kas iedod sparu atgriezties. Paldies jums par atbalstu!”

Un viņa patiešām atgriežas – pamazām, bet pārliecinoši. Ar cieņu pret pagātni, ar enerģiju tagadnei un ar ticību, ka Latvijā var dzīvot labi. Vineta Zālīte ir ceļā mājup – un šis ceļš sākas tieši no sirds.

The post Vineta Zālīte: “Latvieši ir ‘superīga’, sīksta tauta. Mums ir jāturas kopā!” appeared first on Vidzemes plānošanas reģions.

Pieredze Kiprā un Norvēģijā – pamats uzņēmējdarbībai Latvijā

Saimons pirmo reizi devās uz ārzemēm divdesmit gadu vecumā, kad ar paziņu palīdzību radās iespēja strādāt Kiprā. Gadu viņš tīrīja logus un mīkstās mēbeles – darīja darbu, kas tobrīd šķita nejaušs dzīves pavērsiens. Taču gadu gaitā izrādījās, ka tieši šī pieredze noderēs vēlāk – vispirms Norvēģijā, kur viņš strādāja uzņēmumā, kas sagatavoja automašīnas pārdošanai, un vēlāk arī uzsākot savu biznesu Latvijā. “Es nebiju iedomājies, ka tas man kādreiz dzīvē noderēs,” viņš atzīst, runājot par mīksto mēbeļu tīrīšanu, kas šodien ir daļa no viņa pakalpojumu klāsta.

Norvēģijā Saimons nostrādāja gadu. Viņš izvēlējās darbu uzņēmumā, kas sadarbojās ar auto dīleriem – automašīnas tika tīrītas un sagatavotas pārdošanai. Darbs notika dažādās vietās, dodoties komandējumos. Kolēģu vidū pārsvarā bija latvieši, tāpēc valodas barjeras nebija, un darba vide bija atbalstoša. Tieši tur Saimons sāka apzināties, ka vēlas ko vairāk – ne tikai strādāt citu labā, bet īstenot savu ideju. “Man bija sajūta – cik ilgi vēl strādāšu kādam citam? Gribējās beidzot mēģināt pašam izveidot biznesu,” viņš saka.

Lēmums par atgriešanos un sava ceļa sākums

Atgriežoties Latvijā 2024. gada vasarā, Saimons jau bija apņēmies rīkoties – bija uzkrāts neliels kapitāls, iegādāts pirmais inventārs un prātā skaidrs virziens. Lai gan sākotnēji nebija pārliecības, vai viss izdosies, viņš izvēlējās riskēt un sāka strādāt kā pašnodarbinātais.

Saimons sākotnēji noīrēja garāžu Cēsīs – pilsētā, kas viņu vienmēr bija interesējusi un kurā viņš saskatīja potenciālu. “Valmierā šī joma jau bija diezgan piesātināta, pazinu arī kādu, kas tur jau darbojas, tāpēc izvēlējos Cēsis,” viņš stāsta. Sākums bija pieticīgs – pirmie klienti bija draugi un ģimenes locekļi, pakalpojuma cenas vēl tika izzinātas. Taču jau pēc dažiem mēnešiem viņš atrada piemērotākas telpas pilsētas centrā, kur uzsāka darbu ar pilnu jaudu.

Pirmie klienti un pirmie secinājumi

Saimona darbnīcā tiek tīrīti auto saloni, sēdekļi, paklājiņi, plastmasas un tekstila detaļas, kā arī mīkstās mēbeles – dīvāni un krēsli. Tiek izmantoti profesionāli tīrīšanas līdzekļi un iekārtas, kuras viņš iepazinis Norvēģijā. “Protams, var izmantot lētākus līdzekļus, bet tie nespēj nodrošināt tik labu rezultātu,” viņš saka.

Lai gan klientu loks vēl tikai veidojas, interese pieaug, un pamazām kļūst skaidrāk ne vien tas, kuros mēnešos pieprasījums ir vislielākais, bet arī, kādus pakalpojumus klienti izvēlas visbiežāk, kā efektīvāk plānot darbu un kur labāk izvietot reklāmu.

Nākotnes ieceres un domas par Cēsīm kā mājām

Saimons šobrīd vēl dzīvo Valmierā, taču atzīst, ka nākotnē plāno pārcelties uz Cēsīm, kur atrodas viņa darbnīca. “Man vienmēr Cēsis ir likušās kā neizpētīta teritorija – tagad pamazām sāku tās iepazīt,” viņš saka. Viens no viņa nākotnes mērķiem ir attīstīt uzņēmumu līdz līmenim, kad viņam pašam vairs nebūtu jāiesaistās katrā ikdienas darbībā, bet būtu iespēja vadīt no malas un nodarbināt citus.

Viņš arī apsver iespēju paplašināt piedāvāto pakalpojumu klāstu un uzlabot klientu apkalpošanu, lai izceltos starp konkurentiem un piesaistītu arvien plašāku klientu loku.

Atbalsts un pieredzes nodošana citiem

Lai gan Saimons nekvalificējās grantu atbalstam, jo ārzemēs pavadījis vien gadu, viņš tomēr novērtē iespēju sazināties ar Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori Ingu Madžuli. “Viņa mani uzaicināja uz remigrantu pēcpusdienu. Bija interesanti dzirdēt dažādus atgriešanās stāstus. Pats gan jūtos kā pēc garāka ceļojuma, ne gluži kā pēc emigrācijas, bet tāpat bija vērtīgi satikt cilvēkus ar līdzīgu pieredzi,” viņš saka.

“Es ieteiktu remigrantiem pirms atgriešanās visu rūpīgi pārdomāt un noskaidrot, kādi atbalsta veidi ir pieejami,” saka Saimons, piebilstot, ka vērtīgākās atbildes viņš guva tieši sarunās ar cilvēkiem, kuri paši bija izgājuši līdzīgu ceļu.

Dzīvo tagadnē un būvē pamatus nākotnei

Saimons atzīst, ka šobrīd jūtas diezgan droši Latvijā. Lai arī nākotnē viss var mainīties, viņš necenšas uztraukties par lietām, kas vēl nav notikušas. “Es dzīvoju tagad. Ja kas notiks, tad domāšu, ko darīt. Bet doties uz palikšanu kādā citā valstī – tas nav man,” viņš saka. “Es vēlos šeit izveidot stabilu pamatu nākotnei, un šobrīd ir īstais laiks to darīt.”

The post Saimona Burvja atgriešanās stāsts: no darba ārzemēs līdz savam biznesam Cēsīs appeared first on Vidzemes plānošanas reģions.

Pusaudzes gadi svešumā: māksla, darbs un pieredze

Uz Angliju Sandija devās uzreiz pēc pamatskolas beigšanas. Sākumā viņa mācījās koledžā mākslas jomā, bet drīz vien sāka strādāt. Pirmie darbi bija kafejnīcās un veikalos, kā arī kā brīvprātīgajai, bet līdztekus Sandija vienmēr aizrāvās ar fotogrāfiju. Viņa fotografēja gan pasākumus, gan cilvēkus, un pamazām aizraušanās kļuva par viņas īsto aicinājumu.

Lai iegūtu pieredzi, Sandija piedāvāja kāzu pāriem bezmaksas fotosesijas, atklāti sakot, ka vēl tikai mācās. Daudzi piekrita, un labās atsauksmes drīz vien izplatījās no cilvēka uz cilvēku. Šis drosmīgais solis kļuva par viņas profesionālās karjeras sākumpunktu.

Dzīvojot Anglijā, Sandija iemācījās būt atvērtāka, pozitīvāka un labāk komunicēt ar cilvēkiem. “Tur tu iemācies smaidīt, uzsākt sarunu ar svešiniekiem un justies ērti. Latvijā ar to dažkārt ir grūtāk,” stāsta Sandija.

No sapņa par māju līdz dzīvei Latvijā

Lai gan dzīve Anglijā ritēja pilnvērtīgi, doma par atgriešanos Latvijā viņai nekad nepazuda. Covid-19 pandēmija un meitas piedzimšana paātrināja lēmuma pieņemšanu. “Man bija skaidrs – ja mums būs bērns, tad viņš augs Latvijā. Mēs ar vīru zinājām, ka gribam dzīvot laukos, tuvāk Valmierai,” saka Sandija.

Vēl pirms pārcelšanās viņi jau bija nopirkuši zemes gabalu un sapņoja par savu māju. Atgriežoties Latvijā, Sandijai nevajadzēja sākt visu no jauna. Viņa jau bija sakārtojusi dokumentus, uzturējusi kontaktus ar ģimeni un draugiem, un varēja uzreiz turpināt savu darbu. “Man patīk, ka šeit viss ir tuvāk, cilvēki pazīst viens otru, un daba ir visapkārt,” atzīst Sandija.

Arī Sandijas vīram Artūram atgriešanās bija sen gaidīts brīdis. Abi kopā viņi priecājas, ka viņu meitai ir iespēja augt tuvu dabai un latviskā vidē.

Radošā darbnīca Mūrmuižā

Fotogrāfēšana ir Sandijas galvenā nodarbošanās un sirdslieta. Ar pieredzi, ko guvusi Anglijā, viņa Latvijā jūtas droša, veidojot savu biznesu. Kopā ar domubiedri Lieni Poguli Sandija izveidoja “Ami Creative Studio” – fotostudiju Mūrmuižā.

“Mūsu studija ir kā maza radošā telpa – ar dabisko gaismu, gaišām sienām un patīkamu gaisotni darbam. Prieks, ka to novērtē arī citi kolēģi,” stāsta Sandija. Studijā notiek ne tikai fotosesijas, bet arī video un reklāmas materiālu uzņemšana. Telpa kļuvusi par vietu, kur sadarbojas radoši cilvēki no tuvākas un tālākas apkārtnes – Cēsīm, Gulbenes un citām pilsētām. Ziemā Sandija vairāk strādā iekštelpās, bet siltajā laikā aicina klientus uz fotosesijām dabā – starp ābeļziediem, pļavās, mežos.

Savas uzņēmējdarbības attīstībai Sandija izmantoja iespēju pieteikties Valmieras novada pašvaldības grantu konkursā remigrantiem. Atbalsts palīdzēs spert nākamos soļus, iekārtojot studiju un iegādājoties jaunu tehniku.

Pārliecība un iedrošinājums citiem

Sandija atzīst, ka atgriezties nebija grūti – viņai bija skaidra vīzija par to, ko vēlas darīt un kur būs viņas vieta.  “Galvenais ir pamēģināt. Ja nesanāks, vismaz būsi mēģinājis, nevis tikai prātojis par to, kas būtu, ja būtu,” saka Sandija.  Viņa ir pārliecināta, ka Latvijā var izveidot labu un piepildītu dzīvi, ja ir apņēmība, vēlme darboties un atvērtība jauniem izaicinājumiem.

Atgriežoties Latvijā, Sandijai ļoti palīdzēja ģimenes un draugu atbalsts, kas atviegloja iekļaušanos vietējā sabiedrībā. “Es citiem, kas domā par atgriešanos, noteikti ieteiktu meklēt atbalstu visos iespējamajos veidos – gan pie ģimenes un draugiem, gan uzzinot par iespējām, ko piedāvā pašvaldības un valsts iestādes,” iesaka Sandija. “Sarunājoties ar cilvēkiem un daloties pieredzē, var uzzināt daudz noderīgas informācijas un saprast, kā rīkoties tālāk.”

Sandija ne tikai pati uzdrošinājās atgriezties, bet arī iedrošina citus: “Latvijā var dzīvot labi. Šeit ir mūsu mājas. Un es ticu, ka atgriezīsies arī mana māsa, mamma, draugi – visi tie, kas ilgojas pēc dzimtenes.” 

The post Sandijas Kutilas atgriešanās stāsts: no Anglijas uz mierīgu dzīvi Latvijas laukos appeared first on Vidzemes plānošanas reģions.

The post Laine Bāliņa: pēc divdesmit gadiem Īrijā – atgriešanās un jaunais sākums Valmierā appeared first on Vidzemes plānošanas reģions.

Šī pieredze mudināja viņu palīdzēt citiem, kas iziet līdzīgu ceļu. Inga organizē pārgājienus un stāstu pēcpusdienas, kur remigranti var satikties, dalīties pieredzē un veidot jaunas draudzības. “Cilvēkiem ir svarīgi saprast, ka viņi nav vieni un ka viņu stāsts nav unikāls. Tas sniedz drošību un atbalstu,” viņa saka. Tāpat Inga ikdienā palīdz remigrantiem ar praktiskiem jautājumiem, kas var šķist nenozīmīgi, bet nesen atbraukušajiem ir būtiski. “Dažreiz cilvēki jautā, kur nopirkt matraci, kleitas darbam vai atrast frizieri. Es ar lielāko prieku dalos informācijā un sniedzu palīdzību, jo tas palīdz viņiem ātrāk iejusties Latvijā,” viņa piebilst.

Remigrantu stāsti – pieredze un atziņas

Ruta ar savu ģimeni pēc 13 gadiem Beļģijā nolēma atgriezties Latvijā, lai bērni varētu piedzīvot Latvijas dzīvi un tradīcijas. “Mēs ilgi plānojām šo soli, jo gribējām, lai bērni iepazīst Latvijas ziemu un kultūru,” saka Ruta. Lai gan sākums nebija viegls, ģimene nu jūtas laimīga par savu izvēli. “Mēs dziedam latviešu dziesmas, bērni ir atraduši draugus skolā, bet reizēm, protams, pietrūkst ģimenes Beļģijā,” viņa stāsta. Ģimene aktīvi piedalās vietējos pasākumos, un Rūtas vīrs un bērni ar prieku apgūst Latvijas tradīcijas.

Zobārsti Ilze, kura ar vīru Serdžio atgriezusies no Čīles, savā stāstā dalās ar to, kā viņi apvieno profesionālo darbību ar jaunu dzīvi Cēsīs. Serdžio kā zobārsts-radiologs un Ilze kā zobārste strādā gan Latvijā, gan citās valstīs, taču viņu ģimenei Latvija kļuvusi par mājvietu. “Mēs esam atraduši savu vietu šeit, un bērniem ir lieliska iespēja dzīvot tuvāk dabai. Šeit ir mierīgi un skaisti,” viņi saka, norādot, ka Latvijas vide ir ideāla vieta ģimenes dzīvei un profesionālajai izaugsmei.

Alise, kas atgriezusies Latvijā pēc 13 gadiem Anglijā, raidījumā stāsta par savu atgriešanās pieredzi un sajūtām. “Ir pagājuši septiņi mēneši, bet šķiet, ka laiks skrien un vienlaikus stāv uz vietas,” viņa saka. Alise atklāj, ka adaptācijas process joprojām turpinās. “Man vēl arvien ir grūti pierast – sajūta, ka esmu starp divām valstīm,” viņa dalās. Viņa stāsta, ka sākumā bija bažas par to, vai izdosies veiksmīgi pielāgoties dzīvei Latvijā, taču tagad Alise priecājas par savu izvēli. “Mēs ļoti gribējām atgriezties, un tagad es katru dienu izjūtu prieku, ka esam mājās,” viņa saka, piebilstot, ka Latvija pēdējo gadu laikā ir ievērojami mainījusies un piedāvā daudz iespēju.

Ingas darbs – atbalsts ikdienā un emocionāls stiprinājums

Inga Madžule uzskata, ka atgriešanās dzimtenē ir ne tikai praktisks, bet arī emocionāls process, kam nepieciešama rūpīga sagatavošanās. “Es vienmēr iesaku cilvēkiem plānot savu atgriešanos vismaz pusgadu vai gadu iepriekš,” viņa saka. Inga piebilst, ka remigranti bieži ir ļoti uzņēmīgi un motivēti cilvēki, un viņas darbs ir palīdzēt viņiem atrast savas iespējas Latvijā. “Šis ir mans sirds darbs. Man ir svarīgi, lai cilvēki justos pieņemti un spētu veidot savu dzīvi šeit.”

Plašāk par Ingas Madžules pieredzi darbā ar remigrantiem Vidzemē skaties ReTV raidījumā “Latvijas stāsti”!

The post VIDEO: ReTV raidījums “Latvijas stāsti” par Vidzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatori Ingu Madžuli appeared first on Vidzemes plānošanas reģions.