8. jūlijā Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) mācību un demonstrējumu centrā “Lielozoli” notikušajā zemkopju saietā “3 ZĪLES” viena no centrālajām sarunām bija diskusija “No lauka līdz ēkai. Agrobūvniecība”, kurā eksperti, pētnieki un praktiķi diskutēja par bioekonomikas iespējām, lauksaimniecības un būvniecības nozaru sadarbību un ilgtspējīgiem risinājumiem lauku telpas attīstībai.
Šī gada zemkopju saieta tēma bija “Mantojums: lauku sēta. Ēkas. Ainava. Augsne. Kopiena.” Pasākums rosināja domāt par lauku sētu ne tikai kā ēku kopumu, bet kā dzīvu sistēmu, kurā savstarpēji saistīti cilvēki, vide, ainava un zeme. Līdzās sarunām par arhitektūru, ainavu un kopienu īpaša uzmanība tika pievērsta arī tam, kā lauksaimniecības resursi var kļūt par ilgtspējīgas būvniecības pamatu un radīt jaunu pievienoto vērtību lauku teritorijās.
Diskusiju “No lauka līdz ēkai. Agrobūvniecība” vadīja Gunita Ķiesnere, Vidzemes Augstskolas Jaunās Būvniecības skolas vadītāja. Tajā piedalījās LLKC Stratēģiskās attīstības direktore Agnese Radzēle-Šulce, Vidzemes Augstskolas Jaunās Būvniecības skolas agrobūvniecības pētnieks Uldis Grīnfelds, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas valdes priekšsēdētājs un bioloģiskās zemnieku saimniecības “Gaiķēni” saimnieks Mārtiņš Gaiķēns, RB&B ilgtspējīgu ēku projektu vadītājs Hardijs Tučs, kā arī arhitekte un Latvijas Arhitektu savienības padomes locekle Brigita Bula.
Diskusijas ievadā tās moderatore Gunita Ķiesnere uzsvēra, ka sarunas mērķis nav tikai runāt par lauksaimniecību vai būvniecību atsevišķi, bet gan par iespēju veidot pilnīgi jaunu bioekonomikas virzienu, kurā lauksaimniecība kļūst par pilntiesīgu būvniecības nozares partneri. Viņa aicināja paskatīties uz lauksaimnieku ne tikai kā pārtikas vai enerģijas izejvielu ražotāju, bet arī kā būvmateriālu piegādātāju, kura audzētie augi spēj piesaistīt oglekli un kalpot ilgtspējīgu ēku būvniecībā. Vienlaikus tika uzsvērts, ka ceļš “no lauka līdz ēkai” nav vienkāršs – tas ietver audzēšanu, pārstrādi, loģistiku, sertificēšanu, projektēšanu, finansējumu un tirgus pieprasījumu. Tieši šo posmu savstarpējā sasaistīšana ir viens no lielākajiem nozares izaicinājumiem.
Runājot par Latvijas iespējām, diskusijas dalībnieki vairākkārt uzsvēra, ka valstij nevajadzētu aprobežoties ar izejvielu eksportu. Mārtiņš Gaiķēns norādīja, ka nākotne ir augstākas pievienotās vērtības produktu radīšanā. Viņaprāt, daudz lielāks ieguvums būtu nevis eksportēt graudus vai citus lauksaimniecības produktus, bet izmantot tos būvniecības produktu un pat gatavu ēku ražošanā. Tas ļautu būtiski palielināt ienākumus no viena hektāra un vienlaikus veicinātu Latvijas ekonomikas attīstību. Viņš arī atzina, ka daudzi lauksaimnieki ir spiesti meklēt jaunus virzienus, jo tradicionālo kultūraugu audzēšana un neapstrādātas produkcijas eksports vairs nenodrošina pietiekamu konkurētspēju.
“Pirmais solis vienmēr ir pētniecība – mums vispirms ir jāsaprot materiāla īpašības, jāpārbauda, vai tas atbilst cerētajam, un tikai tad var sekot testēšana, sertificēšana un ceļš uz tirgu. Ja vēlamies, lai agrobūvniecība kļūtu par nozari, tai nepieciešami ne tikai materiāli, bet arī pierādījumi, ka tie strādā,” uzsvēra pētnieks Uldis Grīnfelds.
Nozīmīga diskusijas daļa bija veltīta domāšanas maiņai. Dalībnieki uzsvēra, ka ilgtspējīgus risinājumus nevar vērtēt tikai pēc būvniecības sākotnējām izmaksām. “Lauku sēta māca ne tikai izmantot vietējos materiālus, bet arī domāt saimnieciski – racionāli izmantot pieejamos resursus un plānot ilgtermiņā,” uzsvēra Hardijs Tučs. Arhitekte Brigita Bula norādīja, ka arhitekta uzdevums ir būt sava veida tulkam starp pasūtītāja vajadzībām, vietējiem resursiem, kultūras mantojumu, pieejamajiem materiāliem un ilgtermiņa attīstības mērķiem. Savukārt Agnese Radžele-Šulce akcentēja, ka katrs lēmums – gan par pārtiku, gan būvniecību – rada ilgtermiņa sekas. Izvēloties lētākos risinājumus, bieži vien netiek ņemtas vērā ekspluatācijas izmaksas, ietekme uz veselību, vidi un vietējo ekonomiku. Tāpēc būtiski ir vērtēt ēku visā tās dzīves ciklā, nevis tikai būvniecības brīdī.
Diskusijā tika analizēti arī šķēršļi, kas kavē bioizcelsmes būvmateriālu plašāku izmantošanu. Dalībnieki atzina, ka Latvijā netrūkst ne zināšanu, ne izejvielu, tomēr bieži pietrūkst praktisku piemēru, drosmes izmēģināt jaunus risinājumus un skaidru pierādījumu par to efektivitāti.
Tika uzsvērts, ka būtiska loma ir pētniecībai, materiālu testēšanai un sertificēšanai, taču vienlaikus nepieciešami arī pilotprojekti un demonstrācijas objekti, kas ļautu gan profesionāļiem, gan pasūtītājiem pārliecināties par bioizcelsmes materiālu kvalitāti praksē. “Ar likumdošanas izmaiņām vien nepietiks. Vispirms ir vajadzīgi labi piemēri. Ja praksē varam parādīt, ka bioizcelsmes materiāli darbojas, tad nākamais solis būs daudz vieglāks gan projektētājiem, gan pasūtītājiem,” diskusijā norādīja Uldis Grīnfelds. Vairāki diskusijas dalībnieki uzsvēra, ka tieši piemēri spēj pārliecināt daudz labāk nekā teorētiskas prezentācijas vai normatīvie dokumenti.
Noslēgumā eksperti tika aicināti formulēt, kur viņi ieguldītu resursus, lai veicinātu agrobūvniecības attīstību Latvijā. Lai arī izskanēja dažādi priekšlikumi – sākot no infrastruktūras uzlabošanas līdz zināšanu pārnesei –, kopīga bija pārliecība, ka vislielāko ieguldījumu dotu praktiski demonstrācijas projekti. Tika rosināts veidot pilotbūves, demonstrācijas saimniecības un pat nelielus ciematus, kuros cilvēki varētu ne tikai apskatīt, bet arī izjust bioizcelsmes materiālu priekšrocības ikdienā. Dalībnieki bija vienisprātis, ka tieši praktiski piemēri, kas balstīti Latvijas pieredzē, ir labākais veids, kā veidot uzticēšanos jaunajiem risinājumiem un sekmēt to plašāku ieviešanu būvniecības nozarē.
Diskusija pulcēja plašu interesentu loku – lauksaimniekus, arhitektus, būvniecības un kokrūpniecības nozares pārstāvjus, pētniekus un citus saieta “3 ZĪLES” apmeklētājus. Aktīvā diskusija apliecināja, ka interese par agrobūvniecību un bioizcelsmes būvmateriālu izmantošanu Latvijā pieaug un starp dažādu nozaru pārstāvjiem ir vēlme meklēt kopīgus risinājumus.
Par projektu
Diskusija tika organizēta INTERREG EUROPE programmas 2021-2027 projekta “Lauksaimniecības izcelsmes būvmateriālu oglekļa piesaistes kvantificēšana (Agro Building Carbon/ABC)” ietvaros, ko Latvijā īsteno Vidzemes plānošanas reģions sadarbībā ar Vidzemes Augstskolu. Projekta mērķis ir uzlabot reģionālās politikas instrumentus, lai radītu ekonomiskās iespējas bioloģiskas izcelsmes būvmateriālu ražošanai un ar tiem saistītajai vērtību ķēdei. Šo mērķi plānots sasniegt, apgūstot labas prakses piemērus attiecībā uz šiem materiāliem un ar tiem saistītajām atbalsta politikām, jo īpaši oglekļa piesaistes sertifikāciju.
