Sadarbības virzīta nākotnes politika lauku reģioniem un iedzīvotājiem (PoliRural)

PoliRural: Jaunienācēji laukos – Elīna un Aldis Oldermaņi

Turpinot iepazīstināt ar akcijas “Meklējam kaimiņu, kurš iedvesmo!” dalībniekiem, aicinām ko vairāk uzzināt par Oldermaņu ģimeni, kas uz lauku pusi sākuši skatīties pirms vairāk kā pieciem gadiem, kad pieteicies trešais bērniņš. Toreizējais Cēsu dzīvoklis tūlīt būs par šauru, tas bijis pilnīgi skaidrs. Varbūt meklēt lielāku dzīvokli? Arī visas pilsētas takas ar ratiem krustu – šķērsu izbraukātas, gribas plašumu un dabu. Dzīvoklī karsti, maz vietas, un tāpat bieži gribas izbraukt uz laukiem, atpūsties mežos vai pie kāda ezera.

Elīna sevi sauc par brīvdomātāju: „Ai, labi, iešu uz laukiem. Nebija gan 100% pārliecības, jo Cēsīs jutos pa īstam droši, tā bija mana vide. Un tad uzreiz sevi te, Druvienā, iemest! Bez maniem draugiem, radiem, palīdzīgām rokām. Nebija gan īstas drošības sajūtas, bet, nodomāju –  ja netiksim galā, iesim atpakaļ!”.

Sākumā mājvieta meklēta tuvu Cēsīm. Elīnas vīrs Aldis strādā „Latvijas valsts mežos”, un, kad viņa atbildībā nonākusi Gulbenes puse, ģimene sākusi skatīties nekustamo īpašumu pārdošanas sludinājumus jau plašākā teritorijā. Iepazinušies ar mājas saimnieci un atbraukuši māju apskatīt. Laimīgas sakritības rezultātā mājas īpašniece atļāvusi Oldermaņiem „testa braucienu” – palikt uz nedēļas nogali kā saimniekiem. „Tas bija tik ideāli! Nevis nopirkt, sākt dzīvot un tad saprast – nē, tas nav manējais. Tieši tad mēs sapratām, ka esam šeit mājās”, stāsta Elīna.

Izvēle par labu tieši šai vietai izdarīta arī citu, praktiskāku apsvērumu dēļ: lai ir ūdens, tualete, elektrība, bet, pats galvenais, lai jau uzreiz var ievākties un sākt dzīvot.

Dokumentus kārtojuši veselu gadu, taču, kamēr oficiālās procedūras gājušas savu gaitu, Oldermaņi noslēguši līgumu, ka dzīvo šeit bez īres maksas, uztur īpašumu kārtībā un pēc tam to nopērk.

Ģimene Druvienā dzīvo jau trīsarpus gadus, arī visas kredītsaistības izdevies dzēst ļoti laicīgi, un tagad var uzelpot pavisam brīvi. „Kad ienācām, pirmajā gadā atrakām visus pamatus, visu pārtaisījām, kā jau vecai mājai … No ārpuses tagad izskatās forši, uztaisīts vizuālais remontiņš. Pērkot jau neteiksi “atļauj man noplēst, paskatīties, kas tur aiz sienas””, stāsta Aldis.

Bišu ganībām ir vesels hektārs saulespuķu. Arī zemes un meža platībai izvēlē ir bijusi sava nozīme: lai ir, kur bitēm izganīties, kur savu dārziņu ierīkot, lai ir dīķis, kur savu zivi noķert. Saimniecībā dzīvo arī vistas, pīles, zosis, truši, tiem visiem vajag savas „ganības”.

Jautāti par izaicinājumiem, ienākot laukos, Oldermaņi stāsta, ka sākumā bijis grūti pierast pie lauku ceļiem un attālumiem, jo visi taču zina, ka ir „pilsētnieka kilometrs” un „laucinieka kilometrs”. Par braukšanu uz tuvējo Lizumu, kur skola ārsts, veikali, aptieka, pasts un bērnudārzs, Elīna saka: „Pirmās reizes likās – ārprāts, cik tālu. Un katru rītu, un katru vakaru. Tas jau vēl bija rudens, kad ceļi bija galīgi čābīgi… varbūt jutāt to sākumu, kur riktīgi grumbuļainais, mēs tur esam uzbēruši pamatu, bet vēl vienu kārtu vajag bērt. Kaimiņš ar savu mašīnu vairākkārt ir tajā ceļā palicis. Izpratne par attālumu ļoti mainās. Nu, piemēram, es uz Cēsīm ik pa laikam braucu. 80 kilometri – kas tad tur ir?”

Aldim nekas ļoti jūtami neesot mainījies: „Kā jāstrādā, tā jāstrādā. Pilsētā jau arī bija traki. Visu dienu nošancē pa mežu, atbrauc mājās, sieva saka: “Aizejam pastaigāties!”.  Bet te viņa iziet pati, var aiziet līdz upītei lejā, palasa sēnītes rudenī. Man medības arī ir.”

Sākumā gan esot bijis diezgan grūti iedzīvoties,  jo vieta pilnīgi sveša un nevar zināt, kas kurš ir, cik tālu var uzticēties, un ienākšana laukos nepadara pašsaprotamu arī visu lauku dzīves prasmju apgūšanu. „Mēs esam auguši laukos, aptuveni zinām, lauku dzīvošanu, taču nav uzreiz tādu finanšu, lai sapirktu visu vajadzīgo tehniku. Piemēram, zemes frēzēšana mauriņam, tas nav tāpat kā lauku frēzēšana. Un tad atbrauc ar nepareizo aparātu… Pamazām iepazīsties ar vienu kaimiņu, zini, ka viņam ir traktors. Tad jāprot sarunāt – varbūt Tu vari atbraukt un nopļaut zāli vai iesēt, vai uzart, varbūt tu zini, kam ir cita tehnika? Druvienā ir ļoti daudz lauksaimnieku, bet, ja vienam pie traktora ir pielikts arkls, tad tavas vajadzības dēļ viņš nemainīs agregātu, ir jāmeklē cits, parunā ar vienu, ar otru… Mums pašiem nekā no lielās tehnikas nav, ir stumjamais zāles pļāvējs,” saka Elīna.

Dzīve laukos tāda ir – izej pa durvīm un darbs tevi atplestām rokām jau gaida uz lieveņa. Un reizēm uznāk tādi „rudeņu laiki”, depresijas, īpaši šajā, pandēmijas laikā, neziņa un nevarēšana socializēties, satikties ne ar draugiem, ne radiniekiem, taču, pilsētā šādus brīžus pārdzīvot esot vēl grūtāk. Kā saka Aldis: „Uzmet plintīti, aizej uz medībām. Mums upe ir lejā, dīķis, var makšķerēt.”

Elīnai ātri vien kļūt par savējo Druvienā palīdzējušas biedrības „Pērļu zvejnieki” sievietes, kas uzaicinājušas Elīnu biedrībā kā projektu asistentu: “Klau, vai tu esi bezdarbniekos? Tagad ir projekts bezdarbniekiem – subsidētās darbavietas jauniešiem.”. Es beidzu tajā pavasarī strādāt, un man bija vēl 29 gadi. Līgums uz pusgadu. Tur ir latviskās dzīvesziņas centrs, pašvaldība, bibliotēka, kultūras nams un arī  “Pērļu zvejnieku” biedrība. Un tā es pusgadu caur “Pērļu zvejnieku” biedrību darbojos latviskās dzīvesziņas centrā, jo viņi visi kopā visu dara. Tā sākās mana dzīve šeit. Laikam esmu sapņotāja, man visu ko gribas!”

Darbojoties biedrībā, Elīna iemācījusies rakstīt projektus, un tās mūsdienu laukos ir ļoti vajadzīgas un praktiski pielietojamas zināšanas.

Aldis ir mednieku biedrībā, arī tur viegli kļūt par savējo, lai gan atzīst, ka tik labi iedzīvojies kā sieva, vēl nejūtas.

Ģimene sevi apgādā ar daudziem pašaudzētiem produktiem – savi dārzeņi, ogas, olas, putni, truši un Alda atnestie medījumi, bet trūkstošos produktus var iegādāties pie vietējiem lauksaimniekiem. Elīna veikalā pārtiku pērk ļoti maz: Es tagad nespēju iztēloties, kā es veikalā nopērku kartupeli vai bietiArī pagrabs pilns ar pašas gatavoto. Pagājušogad beidzās sīrupi, aizbraucu uz veikalu, domāju, nopirkšu sīrupu bērniem, palasu sastāvu un negribu vairs pirkt.”

Visi kopā ravē dārzu, Aldis ņemas ar savām bitēm un medībām, arī putni, galvenokārt, ir Alda aprūpē. Elīna smaida: „Kad vīrs bija aizbraucis ar kursabiedriem no Jelgavas uz Dagdu, tad četras dienas man bija jāpieskata zvēri. Man bija noteiktas dozas, cik daudz bērt barības. Es tā vairāk ar bērniem, pa māju, pa pagalmu, ap puķēm…”

Katru gadu bērniem notiek vasaras nometnes, kas vecākiem par visu nometni izmaksā tik, cik lielajās pilsētās par 1 dienu – arī tas ir viens no papildus labumiem, dzīvojot laukos.

Jautāti, vai dažubrīd nav bijusi nožēla vai vilšanās par dzīvošanu laukos, Oldermaņi saka, ka uz pilsētu atpakaļ negrasās doties. „Darba iespējas te nav tik plašas. Ja man nebūtu darba, tad gan nezinu, ko darītu. Tādā ziņā pilsētā ir vieglāk. Ja gribi dzīvot laukos – galvenais, lai var kaut ko nopelnīt. Ja esi galīgi bez naudas un tikai tik, cik dārzā izaudzē, tad arī ir grūti. Ja tu vari kaut ko puslīdz atļauties, kaut ko ieguldīt, pieremontēt, padarboties, tad jau ir labāk. Bet nē, es vairs nekad atpakaļ!”, saka Aldis.

Savukārt, Elīnai šī ir kā atgriešanās laukos: „Nē, man ir sajūta, ka es te vēl senāk dzīvoju. Te jūtos kā Dieva ausī, ir klusums un miers”.

Ģimenei vēl ir nepiepildīts sapnis par dažiem zirgiem. Skaistumam, izjādēm. Ar zirgiem gan diezgan liela noņemšanās un zirgu audzēšana ir dārgs prieks, bet plānot un sapņot vēl neviens nav aizliedzis. Bet, kamēr ap māju vēl neganās zirgi, saulespuķu laukā ganās bites, nes mājās medu un sargā savu stropu, sanēdamas.


Par PoliRural

Stāstu sagatavoja “Latvijas Lauku forums” sadarbībā ar Vidzemes plānošanas reģionu, stāsts tapis “Apvārsnis 2020” projekta “PoliRural” ietvaros.

***

Jaunienācēji Vidzemes lauku telpā ir viena no prioritārajām kopienas grupām, kurām šobrīd pievērsta pastiprināta uzmanība.  Latvijas lauki iztukšojas un nepieciešamas rīcības, lai ne tikai stiprinātu tās iedzīvotāju grupas, kas tur joprojām mīt, bet radītu labvēlīgu vidi arī jauniem iedzīvotājiem. 

***

Par projekta aktivitātēm lasiet VPR mājaslapā http://www.vidzeme.lv, sadaļā “Projekti”. Vairāk par projektu angļu valodā uzziniet https://polirural.eu/.

 

Foto: Ginta Zīverte


28.03.2022

Notikumi

«Oktobris 2022»
POTCPSSv
 12
3456789
10111213141516
17181920212223
24252627282930
31