Savā ceturtajā sezonā, koncertzāle “Cēsis” aizsāk jaunu festivālu, kas veltīts izcilā latviešu komponista Pētera Vaska radītajai mūzikai, par ko šodien sasauktajā preses konferencē informēja koncertzāle. Atklājot dažādās Vaska daiļrades šķautnes, klausītāji aicināti uz trīs koncertiem – 7. aprīlī skanēs Vaska sarakstītā instrumentālā kamermūzika, 12. aprīlī – kormūzika, bet festivālu vainagos simfoniskās mūzikas koncerts 28. aprīlī.

Pētera Vaska mūzika koncertzāles “Cēsis” veidotajās programmās skanējusi bieži, un tā šai zālei ļoti piestāv. Pēteris ir dabas, ne bruģa cilvēks. Viņš māk priecāties par visiem gadalaikiem, bet pavasara atgriešanās brīnumu svin īpaši. Komponists dzimis 16. aprīlī, un viņa mūzikas pirmais festivāls norit īsi pirms un neilgi pēc šī datuma.

“Pēteris Vasks ir visvairāk atskaņotais latviešu komponists ārvalstīs. Viņa radītā mūzika skan lielākajās koncertzālēs, labāko mūziķu izpildījumā visā pasaulē. Mēs vēlamies, lai Latvijā par Vaska mūzikas mājvietu kļūtu koncertzāle “Cēsis”, un viņa mūzikas cienītāji ik gadu aprīlī var pulcēties šeit, lai atkal un atkal baudīto pārpasaulīgo skaņdarbu burvību. Pirmā festivāla koncertos skanēs tikai un vienīgi Pētera Vaska mūzika. Turpmākajās programmās iecerēts iekļaut arī Vaskam radniecīgu un nozīmīgu komponistu skaņdarbus,” festivāla ideju atklāj koncertzāles “Cēsis” mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska.

Pirmā festivāla “Pētera Vaska mūzikas aprīlis” koncertprogrammās iekļauti senāk rakstīti populāri Pētera Vaska darbi un jaunāku laiku kompozīcijas. Te pārstāvēti visi komponista daiļrades posmi, un festivāla laikā ar mums caur mūziku sarunāsies gan savulaik apbrīnotais, jauneklis brīvdomātājs, gan tas briedušais vīrs, kurš, jau palielus gadskaitļus nesdams, joprojām ir mundrs un sparīgs, pret pasauli dzirdīgs, pret mūziku bijīgs.

“Satraukumā un nepacietībā gaidu mūsu satikšanos! Latvija man ir mīļa, bet ir dažas vietas, kas ir īpaši tuvas, un viena no tādām ir Cēsis. Tepat netālu - Ķempju pagastā, ir manas mātes dzimtā vieta, bet Amatciemā jau vairākus gadus izdzīvoju skaistās vasaras un bieži varu baudīt augstvērtīgus koncertus Cēsu koncertzālē. Un piedāvājums sadarbībai, veidojot jaunu festivālu, mani ļoti iepriecināja. Kuram gan komponistam nepatīk, ja viņa mūziku atskaņo. Mūziku mēs radām klausītājam, un, ja tā netiek spēlēta, tad ir mirusi. Tai jāskan, tai jābūt iespējai uzrunāt klausītājus. Mans galvenais iedvesmas avots vienmēr ir bijusi mūsu zeme, tauta, arī tās vēsture. Priecāšos, ja manā mīlestībā un ticībā radītie skaņdarbi uzrunās arī jūs,” komponists Pēteris Vasks.

Festivāla programmu veidojis pats komponists. Viņš būs klātesošs arī visos koncertos, un klausītājiem būs iespēja Pēteri Vasku sastapt, ar viņu runāt Pirmskoncerta sarunās.

Koncertos skanēs 70. gadu vidū tapusī staltā kordziesma “Māte Saule” un noslēpumainais hepenings “Trīs skatieni”, būs 80. gadu trakā “Zīles ziņa” un emocionāli aizraujošais trio Episodi a canto perpetuo, būs 90. gadu šedevri “Mūsu Tēvs”, Dona nobis pacem un Gidonam Krēmeram rakstītais Vijolkoncerts “Tālā gaisma”, ko festivālā spēlēs Zviedrijā dzīvojošais britu vijolnieks Hugo Tičati, kas labi zina Vaska darbus. Baudīsim dabasskatus ar “Līdzenuma ainavām” gan klaviertrio, gan kora versijā, būs arī “Zaļā ainava” un Mātes Terēzes godinājums.

Festivālu vainagos Pētera Vaska skaņdarbi stīgu orķestrim, ko klausīsimies Sinfonietta Rīga un Pētera Vaska, iespējams, garīgi tuvākā domubiedra somu diriģenta Juhas Kangasa lasījumā. Valsts kamerorķestris un Juha Kangass atskaņos Vijolkoncertu un simfoniju “Balsis”

Instrumentālās kamermūzikas programmu festivālā atskaņos koncertzāles “Cēsis” 2018. gada rezidējošais ansamblis Trio Palladio, kurā spēlē trīs Lielās mūzikas balvas laureāti – vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš.

Savukārt kormūzikas koncertā klausīsimies daudzām starptautiskām konkursu uzvarām vīto jauniešu kori “Kamēr...”, kas sava vadoņa Jāņa Liepiņa vadībā muzicēs kopā ar Pētera Vaska mūzikas atskaņošanā rūdīto Spīķeru kvartetu.

Biļetes nopērkamas koncertzāles “Cēsis” kasē, “Biļešu paradīze” tirdzniecības vietās un internetā www.bilesuparadize.lv.

KONCERTZĀLES “CĒSIS” FESTIVĀLS

PĒTERA VASKA MŪZIKAS APRĪLIS

Programma

7. aprīlis, 19.00

VASKS UN TRIO PALLADIO

Eva Bindere (vijole)

Kristīne Blaumane (čells)

Reinis Zariņš (klavieres)

Programmā: Castillo interior, Zaļā ainava, Līdzenuma ainavas, Episodi e canto perpetuo

12. aprīlis, 19.00

DEBESIS UN ZEME 

Koris “Kamēr...”

Spīķeru kvartets

Diriģents: Jānis Liepiņš 

Programmā: Mūsu Tēvs Debesīs, Dona nobis pacem, Zīles ziņa, The Fruit of Silence, Savā tautā, 3 skatieni, Māte saule, Līdzenuma ainavas, Lūgšana Latvijai

28. aprīlis, 19.00

TĀLĀ GAISMA 

Hugo Tičati, vijole

Kameroŗkestris Sinfonietta Rīga

Diriģents: Juha Kangas 

Programmā: Vijolkoncerts, simfonija Balsis

FOTO: Anrijs Požarskis

Egija Saļņikova
Vidzemes koncertzāle "Cēsis"
Mārketinga un komunikācijas vadītāja
Tālr.: +371 26171151

Līdz 15. februārim ikviens Latvijas iedzīvotājs tiek aicināts “izvētīt” savas mājas bēniņu krājumus, kā arī caurlūkot savus albumus, lai papildinātu 50 Latvijas ainavu dārgumus ar savām personiskajām atmiņām un foto fiksācijām. Tādējādi nākamajām paaudzēm tiks atstātas uzskatāmas liecības par to, kā laika gaitā ainavas mainās un cik būtiski ir domāt par to saglabāšanu, lai nepienāk brīdis, kad tās izzūd pavisam no zemes virsas.

Īpaši vērtīgi rosināt šajā aktivitātē piedalīties būtu tos, kuru dzimtā bijuši fotogrāfi, kuru krājumos ir vērtīgas veco laiku fotogrāfijas, kuri aizrāvušies ar fotogrāfiju kolekcionēšanu, tai skaitā arī muzeju pārstāvjus un novadpētniekus.

Aktivitātes laikā iepazināmies ar Andi Āboltiņu, kura tēvs savulaik bijis Mazsalacas puses zināmākais fotogrāfs – ar savu darbnīcu un mīlestību uz fotogrāfiju.

Jānis (Žanis) Āboltiņš (1904-1971) fotolietās savulaik ievadījis arī kinorežisoru Ansi Epneru un kinooperatoru Kalvi Zalcmani, kuri tad vēl bijuši vidusskolēni un sākuši izrādīt interesi par fotogrāfiju.

Andis smejoties atzīst, ka mantojumā palikuši fotogrāfiju krājumi, kas mērāmi teju kartupeļu kastēs. Daļa jau nodota Valmieras muzejam arhīvā, tomēr ļoti daudz interesantu laikmeta liecību joprojām ir pašam Andim, un, aktivitātes “Latvijas ainavu dārgumi – vakar, šodien un rīt” rosināts, Andis ar mums piekrita tikties, lai izrādītu savus dārgumus un lemtu, kuras būtu visvērtīgākās fotogrāfijas, ar kurām aktivitātē iesaistīties. Turklāt tās rādot, teju katrai bildei līdzi ceļo stāsts – par vietu, par fotogrāfijas uzņemšanas brīdi, par līdzcilvēkiem un tā laika iezīmēm.

Sarunu iesākot par to, ka mūsdienās ikvienam ir vismaz pa vienam fotoaparātam, ja ne pat vairāki, un nav diži liela bēda, ja fotogrāfija nav izdevusies, Andis uzsāk savu stāstu: “Kāda veca Rūjienas fotogrāfe reiz bija teikusi: fotogrāfam ir jābūt ar asu skatu, ja skatiens nebūs, tad nekad nekļūsi par labu arodmeistaru. Ar savu aso skatienu fotogrāfs iemūžina mirkli un to nodod tālāk kā laikmeta redzējumu, turklāt – fotogrāfs iznes šo vietu pasaulē. Un tāds skatījums ir viens vienīgs, otra tāda nav. No bērna dienām esmu šim visam bijis blakus, baudījis fotogrāfiju - nu jau man tūlīt būs 60 gadi. 1960tajos mūsu mājā  Avotu ielā bija fotodarbnīca – padomju laikos vienīgā oficiālā Mazsalacā. Tajā darbojās mani vecāki. Es piedzimu 1958. gadā,  2-3 gadu vecumā piecēlos no rīta un atrados jau fotodarbnīcā. Nāca klienti uz salonu, fotografējās pasēm, pasūtīja portretus. Sestdienās, svētdienās nāca kāzinieki – un mazais puika visiem pa vidu, mazo Andiņu zināja visi. Bet, redz kā sanāk – tāpat kā ar banāniem, ja tos saēdas kilogramiem, tad atēdas. Tāpat ar to foto padarīšanu – šodien es pats vairs nefotografēju, varbūt kādreiz ko interesantu noķeru ar mobilo telefonu. Ko tur vairs fotografēt akmentiņu no simts skatupunktiem, es jau to 60 gadus atpakaļ izdarīju.. Taču man patīk skatīties fotogrāfijas, un neviens man nav to skaidrojis, kā gaismai jākrīt, kāda proporcija jāievēro, tomēr es tam vienmēr esmu bijis klāt, tas viss palicis atmiņā. Šodienas fotografēšana man šķiet kā tāda spēlīte – spiedz slēdzīti, fiksē, nepatīk – izdzēs.”

Āboltiņi Mazsalacā ienes galvaspilsētas vēsmas

Lūdzam pastāstīt Andi kaut ko vairāk par savu tēvu, kurš bijis viens no zināmākajiem tā laika Mazsalacas puses fotogrāfiem, un esam interesanta fotogrāfa un viņa ģimenes dzīvesstāsta klausītāji.

 Andis par savu tēvu stāsta:  “Tētis (Jānis Āboltiņš) dzimis 1904. gadā, Latvijas laikā ap 1930tajiem parādīja sevi kā dikti šiverīgu jaunieti. Tētis Mazsalacā atvēra grāmatu veikalu, tirgoja gan grāmatas, gan skaņuplates, gan foto piederumus, dažādas sīkas rotaslietas dāmām – dzintara krellītes, sudraba krustiņus. Pie reizes veikals pildīja arī bibliotēkas funkciju – grāmatas deva arī uz mājām lasīt. Lai visu šo bagātību sagādātu, tētis devās uz Rīgu, tā viņam galīgi nebija sveša. Tētis Rīgā bija dzimis, tā kā vectēvs savulaik bija turp devies darba meklējumos. Lai arī viņi drīz atgriezās Mazsalacas pusē,  tētim bija sūra bērnība -  no 15 gadu vecuma viņš palika viens, jo vectēvu, viņa tēvu, par brīvības cīnītāju atbalstīšanu nošāva. Skolas laiku Jānis pavadīja Mazsalacā, bet jaunības gadus Rīgā pie tēva radiem, apgūstot fotomākslu. Pavadītie gadi Rīgā  lieti noderēja, kad veikalam vajadzēja sagādāt dažādas preces – tētis zināja, kur tie labumi meklējami.

Reizi nedēļā viņš brauca uz Rīgu, lai sagādātu veikalam visu nepieciešamo. Toreiz Mazsalacā bija vien divas smagās automašīnas, tās tad arī kaut ko pieveda. Katrā ziņā, pārvietošanās bija izaicinājums, toreiz arī velosipēds bija milzīgs retums, tas maksāja lielu naudu, un ne katrs varēja to nopirkt. Vēlāk, kad 1937. gadā Mazsalacā atvēra dzelzceļa līniju Rīga-Limbaži-Mazsalaca-Rūjiena, tas krietni atviegloja preču piegādi, saimnieciskā dzīve uzplauka. Tā nu viņš tirgojās, bet vienlaicīgi arī fotografēja, kā nu bija Rīgā samācījies – un nu to modi nesa uz laukiem. Reizēm mode bija meklējama fotokartītes maliņu noformējumā – attēls tas pats, taču malas ar tādiem vai šādiem robiņiem. Mūsdienās to laikam sauc par mārketinga trikiem. Salona fotogrāfijās meitenes tika sēdinātas modernās pozās, laukos jau tā nebija pieņemts – Jānis Mazsalacā ienesa Rīgas modes vēsmas.

Tētim vārds bija Jānis, bet kāpēc parādījās arī otrs vārds – Žanītis, tā arī nesapratu. Sākotnēji fotoizstādēs viņš figurēja kā Ž.Āboltiņš un tikai ap 1940to parādās logo ar Jānis Āboltiņš. Mamma aizgāja mūžībā 2015. gada nogalē, bet tā arī līdz tam nepaguvu viņai pajautāt. Tās ir tās lietas, kas paliek neizzinātas, kas nepaliek vēsturē – jo stāsti aiziet mūžībā līdzi cilvēkiem. Par to vajag atcerēties!”

Otrās mājas Jānim un viņa dēlam Andim bija Skaņais kalns. Klinti apraudzīt un fotografēt abi brauca gan no rītiem, gan vakaros.

Šiverēšana pa Mazsalacas Skaņo kalnu

Šis ir stāsts par peļņu. Mēs visi zinām, ka agrākos laikos izdeva pastkartīšu komplektus, taču Mazsalacas objekti tajos pārāk bieži nebija atrodami. Tas Jānim Āboltiņam savulaik bija labs robs. Viņš šiverēja pa Skaņokalnu un tirgoja savus gatavotos kartīšu komplektus tūristiem. Pārdošanas niķis viņam bija un naudiņa nāca.

Andis stāsta, ko pats pieredzējis, tēvam līdzi braucot, ko no citiem dzirdējis: “Skaņā kalnā Jānis Āboltiņš bija saimnieks – tur viņš gan fotografēja, gan gleznoja, jo talants patiešām viņam bija.  Savā laikā tēvs turēja rūpi par Skaņā kalna norādēm, brīdinājuma zīmēm, piemēram, ka aizliegts peldēties, vai ka atrodamies dabas liegumā  - visas šīs zīmes viņš zīmēja, grieza un uzstādīja. Pie reizes pastāstīja ko vairāk par vietu arī tūristiem, kas tur ieradās un satika tēvu. Ar to pašu atbalsi – nebija jau gluži tā, ka pieej klāt pie klints un tik ūjini. 1960tajos, kad apkārtnē vēl koki nebija izauguši tik kupli kā tagad, bija jānostājas 90 grādu leņķī konkrētos punktos, un tad arī skaņa labi atbalsojās – vietas bija jāzina. Nerakstīta liecība ir arī fakts, ka Skaņā kalnā, klints pakājē, šaipus upei savulaik notikuši arī Dziesmusvētki. Tas taču ir tik interesanti! Aukstos ziemas vakaros es rakstu savus atmiņu stāstus, bet tad atkal mani pārņem šaubas - dzīve iet uz priekšu tik straujiem soļiem, vai tas kādam būs vajadzīgs? It kā jau jā, vēsturi pierakstām, stāstnieku kustības taisām, dabas ainavas krājam un digitalizējam, un saglabājam, pat kapus tagad digitalizējam, lai saglabātu nākošajām paaudzēm, bet, ja tev nav pilnīgi nekādas intereses par savu vectēvu, un nemaz nezini, kur viņš ir apglabāts, tad kāda nozīme šādai valstiskai digitalizēšanai, ja tev personīgi nav nekādas intereses par saviem senčiem?! Un tad sanāk tādas pretrunas, it kā darām kaut ko valsts līmenī, bet nav jau tās intereses pašiem cilvēkiem.”

Uz medībām ar fotoaparātu

Tēvs bija šiverīgs ne tikai darba ziņā, bet labprāt pilnvērtīgi arī atpūtās, bija labi zināms sabiedriskās dzīves organizators Mazsalacā. Jāņa Āboltiņa vārds zināms arī saistībā ar ūdens motosporta aizsākumiem Latvijā un Mazsalacā. No 1958.- 1962. gadam Jānis būvēja laivas, pats piedalījās sacensībās, savukārt 1970tajos gados dažāda mēroga sacensībās Mazsalacas vārdu nesa jau ap 40 aktīvu ūdens motosportistu.  

Jānim patika doties arī medībās. Un kas tad bija līdzi, ja ne bise un fotoaparāts. Taču vecie mednieki zināja teikt, ka Žanis nemaz medībās netēmē – piemet bisi pie pleca un nekavējoties atskan šāviens, tieši mērķī. Visticamāk, ka palīdzēja fotogrāfa asais skatiens.

Ainavas maiņa  - cilvēka un dabas roku darbs

Andis rāda vairākas fotogrāfijas, kurās redzams Burtnieku novada Tūteres ozols, kas uzskatāms par vienu no pēdējiem upurozoliem Latvijā. Anda tēvam izdevies iemūžināt ozolu dažādos laikos, gan tad, kad tas bijis pašā plaukumā, gan tad, kad no ozola vairs nekā nav palicis pāri. 1967. gadā vētrā ozols nolūza – palika tikai sakne un blakus tika iestādīts jauns ozols. Šīs fotogrāfijas ļoti uzskatāmi parāda, kā laika gaitā ainava mainās. Nebūtu šo liecību – fotogrāfiju, ozola varenību varētu tikai iztēloties.

Andis rāda Mazsalacas novada pašvaldības izdevumu, kur uz vāka redzams kāds Salacas upes līkums un no krājumiem izvelk fotogrāfiju, kurā skaidri redzams, ka tagadējā meža vietā upes līkumā ticis vākts siens un, fotogrāfijas uzņemšanas brīdī, tas žāvējas, glīti sakrauts gubās. Ainavas izmaiņas ir pārsteidzošas. Un pagājuši apmēram tikai 70 – 80 gadi, taču viss izskatās pavisam savādāk. Diez, kā tas būs pēc vēl 100 gadiem?

Katram ainavu dārgumam Latvijā ir savs stāsts

Amizants stāsts Andim ir par Velnalu Mazsalacā un velniem, kas ik pa laikam tikuši iegravēti klintīs. Andis stāstus ir gatavs nodot tautas krātuvē, nepaturot tikai sev. Andis rāda fotogrāfijas un stāsta: “Kartiņa ar Velnalu tapusi 1968. gadā, pirmo velnu iegravēja mans tēvs – es zinu, pats biju klāt. Mums ir arī pierādījumi – fotoplate ar kādiem 15 kadriem, kuros iemūžināts velna tapšanas process. Un gadu gaitā velns mainījās.

Vispār, mums jākāpjas tad vēl atpakaļ laikā. Mūsu pusē dzīvoja tāds slavens koktēlnieks Hirte, tēvam viņš bija labs paziņa. Nāca bieži ciemos, bet daudzi uzskatīja, ka viņš  ir nedaudz tāds dīvains, ne visi īsti saprata viņa domu gaitu. Bija viņam tāds teiciens – Varbūts Nebijs. Es -sešgadīgs puika šito nesapratu, kas tas ir, kaut kas ēdams, vai kas? Izrādās, koktēlniekam iztēle strādā, izdomājis, ka varētu radīt kaut ko tādu, kā nemaz nav un nosaucis to par Varbūts Nebijs.  Nu lūk, šis pats kolorītais Hirte no nolūzušā ozola gatavoja koka tēlus, jo tolaik velni nāca modē. Tomēr padomju varai velns kā tēls nebija pieņemams. Hirte 1960to gadu beigās izlēja betonā velna statuju, vesela brigāde to uzstādīja pie Velnalas. Tiesa, tikpat ātri to nācās aizvākt – to nolika pie kādas privātmājas Mazsalacā, kur tā vēl šobaltdien stāv. Bet vienalga, Hirtem nebija miera. Viņš atnāca pie mana tēva un saka, ka kaut ko vajag pasākt ar tiem velniem. Nu, Jānis tad brauc uz Skaņo kalnu, jo jūtas jau tur kā savējais, un iegravē klintī velnu – par godu visām padomju varām. Saprotams, ka kādā brīdī velns no klints izdzisa, tomēr atradās vēl pāris aktīvistu, kas zīmējumu atjaunoja pa savam, pēdējais pašrocīgi gravētais velns klintī bija redzams vēl 1970tajos.”

Andis sarunā atzīst, ka šie arī ir tie stāsti, kurus zina tikai vietējie, kas paši “stāvējuši klāt” vai no savas ģimenes dzirdējuši. Un tie ir interesanti ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī jebkuram vietu izzinātājam, vai tas būtu tūrists vai vienkārši stāstu mīļotājs, kurš grib zināt, kā toreiz bija. Ja stāstnieks pieprot savu darbu, to klausīties ir saistoši gan vietējiem, gan arī tiem, kas nāk no otra Latvijas gala. Jo tā ir mūsu vēsture, mūsu cilvēki, mūsu atmiņas.

Atmiņu glabāšana – vai tikai muzejos?

“Kad mamma aizgāja pirms neilga laika mūžībā, tad arī pieķēros klāt šai lietai, drusku tomēr lietas jāsakārto, jāsaliek viss pa plauktiņiem. Izvētīju bēniņus, grāmatplauktus, lai saliktu visu kopā, kaut kā par to agrāk nebiju iedomājies. 1980tajos Valmieras muzejs bija šīs puses galvenais lietu glabātājs, tad Mazsalacā vēl muzeja nebija. Zinu, ka daudz fotogrāfiju mamma nodevusi Valmieras muzejā, taču nezinu, ko tieši.

Manā skatījumā, ja muzeji krāj un krāj, bet neko nerāda, tad tam nav īsti jēgas. Un nav jau arī muzejiem tāda funkcija – kļūt par izstāžu zālēm. Un tomēr, ja es vēlos kaut vai paskatīties, ko tad mamma savulaik ir nodevusi muzejam glabāšanā, tas taču ir vesels process. Tas tomēr nav tā kā bibliotēkā – pieeju pie attiecīgā plaukta un paņemu to, kas interesē. Zināmā mērā digitalizācijai ir jēga, jo tad tam var piekļūt ikviens interesents. Un vēl, visās šinīs “padarīšanās” liela nozīme ir kolekcionāriem, jo arī viņi ir gluži kā muzeji. Mums arī Mazsalacas pusē tādi ir. Ja tēvam par šo pusi paša darbi apkopoti kādos 4 albumos, tad kolekcionāram noteikti ir vēl savi 5 albumi par Mazsalacas apkārtnes vēsturi. Ja Valmieras muzejam ir kādi 100 attēli, tad mūsu Dainim noteikti vismaz savi 500. Taču kolekcionāra bagātībai arī tā vienkārši klāt netiksi – viņi savu mantu kuram katram neizrāda. Laikam jau labāk tomēr glabāt pašam pie sevis, tikai vajag ar citiem arī padalīties tajā, kas Tev ir.”

Visbeidzot, Andis atzīst, ka būtiski fotogrāfiju ir atstāt kopā ar stāstu, jo bez stāsta informācija ir nepilnīga. Tāpēc svarīgi ir veikt pierakstus, kaut vai uz fotogrāfijas aizmugures, lai var nojaust tās uzņemšanas laiku, personas, kas tajā redzamas – tad tā “bilde” ir pilnīga, tad var kaut ko sazīmēt. Tikai tad, kad fotogrāfija tiek savienota ar stāstu, tā var kalpot par laikmeta liecinieku.

Foto: Anda Āboltiņa personīgais arhīvs

***

Paldies Andim Āboltiņam par atsaucību un nedzirdētajiem stāstiem, kā arī sava tēva fotokrājumu izrādīšanu!

Aicinām ikvienu vēl līdz 15. februārim dalīties ar saviem dārgumiem, lai kopīgi veidotu dāvanu Latvijai tās simtgadē!

www.ainavudargumi.lv

Vairāk informācijas: Dace Laiva, aktivitātes koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, mob.t. +371 26566680, dace.laiva PIE vidzeme PUNKTS lv .

15.februārī plkst.18.00, Valkas pilsētas kultūras namā notiks Rīgas Franču liceja kora “Mēs lidosim!” (diriģenti Liene Batņa, Toms Kazimirisaņecs, koncertmeistars Anatolijs Livča), Rīgas Valsts 2.ģimnāzijas jauniešu kora (diriģents Edgars Vītols) un Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas jauniešu kora (diriģente Inese Niklaviča, koncertmeistars Andris Niklavičs) koncerts “… un gaisā lido pavasar’s”.

Koncertā dzirdēsim Ērika Ešenvalda dziesmu ciklu “Septiņi brīnumi”, skanēs arī citu komponistu dziesmas. Uzstāsies Latvijas Mūzikas akadēmijas jaunie vokālisti. “… Un gaisā lido pavasar’s” ir ieskaņas koncerts IV Jāzepa Vītola skolu koru un vokālo ansambļu konkursa atvērtajam konkursam J.Vītola Mūzikas akadēmijas Lielajā aulā, kas notiks martā.

“Latvijā zināmie diriģenti un Latvijas Mūzikas akadēmijas mācībspēki Liene Batņa un Edgars Vītols ir ļoti ieinteresēti dot savu artavu kopā ar koriem un kolēģiem kormūzikai tik ļoti nozīmīgā vietā – Valkā, ieskandinot pavasari skaistā dziesmotā pasākumā”, atklāj pasākuma organizatori.

Laipni gaidīts ikviens kora mūzikas cienītājs un mīļotājs!

Informāciju sagatavoja:

Valkas novada domes

Sabiedrisko attiecību speciāliste

Zane Brūvere - Kvēpa

Tālr.:64707486

Mob.tālr. 26444002

www.valka.lv

www.facebook.com/Valkasnovads

Svētdien, 4. martā, plkst. 12.00, koncertzālē “Cēsis “ notiks jau otrais bērniem un ģimenēm veltītā cikla “Svētdienas rīta muzikālās pasakas” koncertuzvedums. Šoreiz tā centrālā tēma būs pavasaris, kas atklāsies gan Kārļa Skalbes pasaku motīvos, gan stīgu kvarteta ReDo atskaņotajā, īpaši šim pasākumam sarakstītajā mūzikā.

Pavasaris – ilgi gaidīts un skaists dabas atdzimšanas brīdis. Sāk zaļot zāle, saulei uzsmaida pirmie sniegpulksteņi, čivina putni un no ziemas miega sāk mosties visa pasaule! Arī Milzis, kurš visu savu dzīvi uz pleciem turējis kalnu, kurā rosās meža zvēri, aug smaržīgi ziedi un rasā rotājas varavīksne. Bet, kad rodas vēlēšanās no malas ieraudzīt to, kas ir tepat līdzās, bet liekas nesasniedzams, tad jāpošas ceļā. Un kā jau ceļā – notiek visādi atgadījumi, Milzis iekuļas nepatikšanās, bet beigās iegūst to, ko visvairāk kārojis – redzēt tuvumā brīnišķīgo pasauli un Latvijas dabu, ko ik dienas sev turējis uz muguras.

Koncertuzvedums “Svētdienas rīta muzikālās pasakas. Pavasaris” būs veidots kā pasaule pasaulē. Stāstnieks, aktieris Arturs Putniņš, pasaku ainas “iekustinās” īpaši veidotā scenogrāfijā – mazā pasaulītē. Savukārt pavasara un dabas ainas mūzikā mazajiem klausītājiem uzburs komponista Edgara Raginska īpaši radītie skaņdarbi.

Pirms koncertuzveduma, plkst. 11.00, ikviens ir aicināts uz radošo darbnīcu “Mazais dekorāciju meistars”, kurā pats varēs izveidot savu dekorācijas elementu, kas tūlīt pat tiks izmantots un ieraugāms koncertā.

Koncertu cikls "Svētdienas rīta muzikālās pasakas" notiek Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu un šis ir jau otrais cikla koncertuzvedums mazākajiem koncertzāles “Cēsis” apmeklētājiem.

Biļetes nopērkamas koncertzāles “Cēsis” kasē, “Biļešu paradīze” tirdzniecības vietās un internetā www.bilesuparadize.lv. Biļetes ar atsevišķu sēdvietu jāiegādājas bērniem no 2 gadu vecuma.

Daudzbērnu ģimenēm, uzrādot “Goda ģimene 3+” karti biļetes pieejamas ar 30% atlaidi.

Mediju kontaktiem:
Egija Saļņikova
Koncertzāles “Cēsis”
Mārketinga un komunikācijas vadītāja
E-pasts: egija.salnikova PIE cesukoncertzale PUNKTS lv
Tālr.: +371 26171151

Cēsu iedzīvotāju un pilsētas viesu ērtībām kopš 15.ferbuāra darbojas jauna vietne http://pasakumi.cesis.lv/, kur turpmāk varēs atrast informāciju par koncertiem, festivāliem, izstādēm, konferencēm, sporta norisēm un visa cita veida pasākumiem, kas notiek Cēsu novadā.

Vietnē ikviens interesents var atlasīt notikumus pēc datuma, vietas un kategorijas, uzzināt cenas, kā arī iegūt saiti biļešu iegādei pasākumiem, kuriem tās tiek piedāvātas iepriekšpārdošanā. Vietnē iegūstama konkrētā pasākuma rīkotāja kontaktinformācija, kas nereti ir svarīga apmeklētājiem, lai precizētu informāciju par biļešu cenām un pasākuma norisi, un arī tiem, kas vēlas sadarboties pasākuma tapšanā.

Kā norāda Cēsu Tūrisma informācijas centra vadītāja Andra Magone: “Līdzšinējā vieta, kur bija pieejama informācija par pasākumiem Cēsīs un apkārtnē, tika izstrādāta 2009.gadā un integrēta iepriekšējā tūrisma lapā. Pašsaprotami, ka attīstoties tehnoloģijām un mainoties informācijas lietošanas paradumiem un pieprasījumam, līdzšinējā sistēma nebija ērta. Tā nedarbojās mobilajās ierīcēs, to neatpazina meklētājprogrammas. Tagad mājaslapa veidota balstoties uz lietotāju vajadzībām, ir ērta, vienkārša savā dizainā, sasaistīta ar sociālajām platformām un Cēsu novada pašvaldības mājas lapu. Pateicoties jaunajai vietnei, informācija par lielākajiem pilsētas pasākumiem būs pieejama arī krievu un angļu valodā, tādejādi piesaistot arī ārzemju tūristu uzmanību”.

Pasākumu rīkotāji tāpat kā līdz šim aicināti iesūtīt savus pasākumus Cēsu novada pašvaldības Komunikācijas nodaļai, kas rūpējas par to ievietošanu vietnē. Tam nepieciešams norādīt rīkotāju, kontaktinformāciju, pasākuma laiku, īsu aprakstu, biļešu cenas, kā arī, ja iespējams, pievienot ilustratīvus materiālus – horizontālas fotogrāfijas, afišas un īsus video. Tas palīdzēs lapas saturu veidot interesantu, kvalitatīvu un lietotājiem pievilcīgu.

Vietni izstrādājusi un uztur pašvaldības aģentūra “Cēsu Kultūras un Tūrisma centrs”, kuras darbības mērķis ir rūpēties par kultūras un vēsturisko vērtību saglabāšanu un to izmantošanu sabiedrības izglītošanai, tādējādi veicinot tūrisma un kultūras nozaru attīstību Cēsu novadā.

Informāciju sagatavoja:
Zane Bulmeistare
Valmieras pilsētas pašvaldības
Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja
Mob. tālr.:26443410

2018. gadā ERAF projekta "Kultūras mantojuma satura digitalizācija (1. kārta)" ietvaros tiek uzsākta apjomīga Latvijas Nacionālā arhīva kinodokumentu digitalizācija, lai nodrošinātu to saglabāšanu un izmantošanu. 2. martā Latvijas Nacionālais arhīvs aicina uz publisku projekta atklāšanu arhīvā, lai detalizēti iepazīstinātu ar šābrīža norisēm un nākotnes plāniem.

2017. gadā Latvijas Nacionālā bibliotēka kopā ar sadarbības partneriem – Latvijas Nacionālo arhīvu, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju un Kultūras informācijas sistēmu centru uzsāka īstenot Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) projektu "Kultūras mantojuma satura digitalizācija (1. kārta)". ERAF projektā līdz 2021. gadam digitalizēs teksta dokumentus, kartes, fotogrāfijas, skaņas ierakstus, kino un video dokumentus, muzeju priekšmetus, kultūras pieminekļus utml.

Latvijas Nacionālā arhīva (LNA) Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvs (LVKFFDA) ir viens no lielākajiem Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma glabātājiem, tur glabājas vairāk nekā 90 000 kinolenšu ruļļi. ERAF projekta ietvaros pirmo reizi tiks digitalizēts tik liels kinodokumentu apjoms – kopumā 38 420 minūtes (tai skaitā kinožurnāli, hronikas, dokumentālie materiāli un dokumentālās filmas, kopā 37 500 minūtes), kā arī veiks 15 Latvijas filmu (kopā 920 minūtes) digitalizāciju un restaurāciju.

Latvijas Nacionālais arhīvs sadarbībā ar Nacionālo kino centru veica digitalizējamo kinodokumentu satura atlasi un ERAF projektā iekļāva divas nozīmīgas LNA kinodokumentu kolekcijas: kinožurnālu, hroniku un dokumentālo materiālu kolekciju (1910-1996) un Latvijas dokumentālo filmu kolekciju (1919-1991). Tāpat kopā ar Nacionālā kino centra ekspertiem izveidota Latvijas kino vēsturē nozīmīgu 15 Latvijas filmu izlase (starp tām arī trīs Kultūras kanona filmas), kam ERAF projekta ietvaros veiks digitalizāciju ar pilnu restaurāciju.

2017. gadā Latvijas Nacionālais arhīvs izsludināja Kinodokumentu digitalizācijas iepirkuma konkursu, kurā piedalījās arī ārvalstu pārstāvji, bet tiesības veikt kinodokumentu digitalizāciju un restaurāciju ieguva Latvijas pretendents.

ERAF projekta ietvaros izgatavotās kinodokumentu digitālo kopiju datnes glabāsies Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Latvijas Nacionālā arhīva datu serveros un būs publiski pieejamas dažāda veida izmantošanai gan arhīvu tīklā, gan citās vietnēs, tai skaitā Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv.

Par visām šeit iezīmētajām tēmām plašāks stāstījums būs pieejams 2. martā pulksten 15:00, kad Latvijas Nacionālais arhīvs rīko publisku kinodokumentu digitalizācijas projekta atklāšanu arhīvā Šmerļa ielā 5. Pasākuma laikā pastāstīsim par plānoto digitalizācijas apjomu, saturu un rezultātiem projekta 1. kārtā, par nākotnes plāniem projekta 2. kārtā. Būs iespēja iepazīties ar digitalizācijas un restaurācijas procesa veicējiem, apskatīt arhīva glabātavas un ieskatīties kinodokumentu digitalizācijas procesā. Pasākuma ietvaros demonstrēsim vienu no projektā restaurētajām dokumentālajām filmām.

Informāciju sagatavoja:
Dace Bušante,
Latvijas Nacionālā arhīva
Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīva direktore
Tālr. 29794545
E-pasts: dace.busante PIE arhivi.gov PUNKTS lv

15. februārī ar fotogrāfiju un stāstu iesūtīšanu noslēdzās Latvijas simtgades pasākuma “Reģionu dienas” aktivitātes “Dāvana Latvijai  elektroniska ainavu dārgumu krātuve “Latvijas ainavu dārgumi vakar, šodien, rīt” pirmais posms.

Kopš pagājušā gada vasaras kopīgi esam nosaukuši katrs savu ainavu dārgumu, visos Latvijas reģionos piesakot gandrīz 1000 sev nozīmīgas un īpašas Latvijas ainavas. Ainavu ekspertu padome 243 ainavas izvirzīja balsošanas sarakstam, par kuriem savukārt savu viedokli pauda iedzīvotāji atdodot savu balsi, kā rezultātā rudens pusē tika nosaukti 50 Latvijas ainavu dārgumi.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas (turpmāk – LNB)  ainavu dārgumu krātuve, kas turpmāk glabāsies krājumā “Zudusī Latvija” ir papildināta ar lieliskiem un iepriekš nepublicētiem 918 fotoattēliem un 72 atmiņu stāstiem. Par Vidzemes 10 ainavu dārgumiem Latvijas iedzīvotāji iesūtījuši visvairāk liecību– esam saņēmusi 431 fotoattēlu un 42 stāstus.

Vēlamies atgādināt, ka LNB krātuvi www.zudusilatvija.lv iespējams neierobežoti  papildināt ar vēsturiskajiem fotoattēliem, ne tikai par ainavām, bet visu, kas Latvijai svarīgs un būtisks.

Foto: Rotanda Alūksnē 1910tie gadi un 2017.gadā (Alūksnes muzejs)

Šobrīd aktivitātes “Latvijas ainavu dārgumi vakar, šodien, rīt” komanda strādā pie ainavu dārgumu krātuves izveides. Notiek iesūtītās informācijas apkopošana, rediģēšana un materiālu gatavošana izstādei.  Profesionāli fotogrāfi iemūžina nosauktos Latvijas ainavu dārgumus mūsu simtgades gadā. Līdz vasaras beigām tiks sagatavoti izstāžu stendi, kas būs apskatāmi katrā reģionā, un no 26.oktobra izstāde būs skatāma LNB telpās, bet 2019. gadā izstādi plānots eksponēt arī citur Latvijā. 

Svarīgs notikums, kam pieteikšanās sāksies jau marta sākumā, ir Eiropas padomes Ainavas balvas nacionālā atlase. 

Foto: Vidzemes lielceļi. Autoceļš P3 Garkalne - Alauksts. Vecpiebalgā. Tālumā Ģibuļu dižozols, 2017 (Muntis Rāvietis) 

Esam saņēmuši gan vēsturiskus attēlus no muzeju krājumiem, gan izteiksmīgus, mūsdienu fotogrāfu acīm ieraudzītus ainavu sižetus, tāpat arī emocionālus atmiņu stāstus. Vēlamies pateikt lielu paldies Vidzemes reģiona muzeju un bibliotēku darbiniekiem, vēsturisko fotogrāfiju kolekcionāriem, fotogrāfiem un ikvienam, kurš atrada laiku, iespēju un vēlēšanos papildināt Vidzemes un visas Latvijas ainavu dārgumu krātuvi.

Aktivitātes noslēguma posmā plānots sagatavot priekšlikumus par ainavu dārgumu iekļaušanu Latvijas kultūras kanonā. 

Aicinām arī turpmāk sekot Ainavu dārgumu krātuves tapšanai, apmeklējot Vidzemes plānošanas reģiona mājaslapu vai arī tīmekļa vietnes  www.ainavudargumi.lv sadaļu Aktualitātes!

Ziņas titulfotogrāfijā: Braku rijas tapšana, 1961.gads (R.Blaumaņa memoriālais muzejs "Braki")

Informāciju sagatavoja: Dace Laiva, aktivitātes koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, mob.t. 26566680, dace.laiva PIE vidzeme PUNKTS lv