Arhīva kalendārs
Koncertzālei “Cēsis” jaunais, 2018. gads iesācies īpaši – pirmo reizi tai būs pašai savs rezidences ansamblis. Uz gadu noslēgts līgums ar Trio Palladio, kurā muzicē trīs izcili latviešu mūziķi, Lielās mūzikas balvas laureāti – vijolniece Eva Bindere, čelliste Kristīne Blaumane un pianists Reinis Zariņš. Sadarbības ietvaros koncertzāle piedāvās saviem klausītājiem baudīt vairākas jaunas, īpaši koncertzālei veidotas programmas, kā arī pārstāvēs trio ārpus Latvijas robežām. “Mēs esam patiesi gandarīti, ka pēc triju gadu darbības, koncertzāle ar savu vārdu var Latvijā un Eiropā prezentēt šo augsti profesionālo mūziķu ansambli, Trio Palladio, kuru raksturo spilgtus solistus, spēcīgas personības, un es gribētu teikt, ka šie mūziķi, atspoguļo šī laika Latvijas kultūras un mūzikas dzīves augstos standartus visplašākajā nozīmē. Mūsu koncertzāle būs trio koncertu platfoma, vieta, kurā klausītāji šogad varēs iepazīt jaunās, trio veidotās programmas. Vēl lielāks prieks, ka bez koncertiem Cēsu koncertzālē, Trio Palladio rudenī uzaicināti sniegt koncertu slavenajā Vigmora zālē Londonā,” prieku par rezidences ansambli pauž koncertzāles “Cēsis” mākslinieciskā vadītāja Inese Zagorska. Gada pirmajā koncertā, 13. janvārī, Trio Palladio koncertprogrammā dzirdēsim franču komponistu Morisa Ravela un Ernesta Šošona klavieru trio, kā arī Kristapa Pētersona opusu “Nakts”. "Es atminos, ka jau mūsu trio pašā pirmajā repertuāra prātošanas sesijā Kristīne minēja Ravēla Trio. Vēlāk arī Eva reiz sapņaini noteica, ka Ravēlu gan gribētu reiz spēlēt… Un es klusēju, jo manā prātā Ravēla trio asociējās ar kaut ko ļoti sarežģītu un grūtu. Bet tagad, dziļi iemīlējies šai darbā, es pat nespēju vārdus atrast, cik perfekts, cik smalks un noslēpumains tas ir. Savukārt, meklējot otru lielizmēra trio šai programmai, nolēmām uz savas ādas izjust dažādus piegājienus franciskajam pasaules skatījumam, un Šosona agrīnais, bet perfekti izsvērtais un krāšņais trio tur ir tieši vietā," par programmas izvēli stāsta pianists Reinis Zariņš. Trio dalībnieki atklāj, ka katrā koncertā vēlas atskaņot arī kādu latviešu autora darbu, un pēdējā laikā no vēl nespēlētajiem viņus visvairāk ir uzrunājis Kristapa Pētersona noslēpumainais, rituālistiskais skaņdarbs “Nakts”. Pirms koncerta, plkst. 17.00 koncerta noskaņu uzburs INSIGNA mākslas galerijas jaunās izstādes “Pasaules pilsētas” atklāšana. Gleznotāja Alekseja Naumova darbi koncertzālē būs apskatāmi līdz 4. martam. “Naumova glezniecība ļoti pārliecinoši apliecina ainavas žanra aktualitāti arī 21. gadsimtā. Mākslinieka vitalitāte dzīvē atspoguļojas arī viņa gleznieciskajā valodā - triepienā, kompozīcijā un krāsu kolorītā. Ar apbrīnojamu talantu, tonāli smalku krāsu izjūtu, gaismu, telpu un atmosfērisku vieglumu mākslinieks atklāj pilsētu burvību. Autoram ir svarīga katra konkrētā vieta, laiks un sajūtas, kas pārtop gleznā, tāpēc kā piezīmes mirklim gleznas apakšējā malā līdzās parakstam var lasīt arī vietas nosaukumu un laiku,” izstādi raksturo tās kuratore, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeja vadītāja Inese Baranovska. Biļetes uz koncertu “Francijas impresijas” nopērkamas koncertzāles “Cēsis” kasē, “Biļešu paradīze” tirdzniecības vietās un internetā www.bilesuparadize.lv.
Informāciju sagatavoja: Egija Saļņikova Koncertzāles “Cēsis” Mārketinga un komunikācijas vadītāja E-pasts: egija.salnikova PIE cesukoncertzale PUNKTS lv Tālr.: +371 26171151
Piektdien, 27. aprīlī, plkst. 19.30, koncertzālē “Cēsis”, ciklā Ambiente skatuve uzstāsies klavieru virtuoze Vikija Čova, kas ar savām ekspresīvajām un niansētajām laikmetīgo skaņdarbu interpretācijām iekarojusi klausītāju simpātijas visā pasaulē.
Vikija tiek dēvēta par “jaunās mūzikas jauno zvaigzni” (Los Angeles Times) un “vienu no mūsu ēras spožākajām pianistēm” (Pitchfork), kas izceļas ar izcilu tehniku un pārsteidzošu muzikalitāti. Viņa guvusi popularitāti arī kā ansambļa Bang on a Can All-Stars pianiste. Koncertā Cēsīs dzirdēsim Latvijā līdz šim neskanējušu mūsdienu klaviermūziku, ko sarakstījuši zināmākie un atzītākie mūsdienu amerikāņu komponisti. Daļa skaņdarbu, kas iekļauti koncertprogrammā, tikuši rakstīti tieši Vikijai Čovai un ir no viņas nesen iznākušā albuma “Aorta”. Dzirdēsim arī Stīva Reiha skaņdarbu “Klavieru kontrapunkts”, ko ASV pirmatskaņoja tieši Vikija, un tā ieraksts viņas izpildījumā tika iekļauts prestižo mūzikas izdevumu The Rolling Stone Magazine un Rhapsody gada labāko albumu sarakstā. Programmai īpašus akcentus piešķirs skaņdarbi klavierēm un elektronikai. Koncertzālē “Cēsis” šis būs trešais koncertsērijas Ambiente skatuve koncerts. Ciklu raksturo neordināri muzikāli meklējumi, īpaša, pat maģiska noskaņa jaunu un harizmātisku mūziķu izpildījumā. Atmosfēru šajos koncertos papildus rada arī neierastais iekārtojums ar skatuvi zāles vidū, kas klausītājus tuvina izpildītājmāksliniekiem. Pirmās 50 biļetes uz Vikijas Čovas koncertu pieejamas par 12 EUR. Pārējo biļešu cena 15 EUR. Biļetes nopērkamas koncertzāles “Cēsis” kasē, “Biļešu paradīze” tirdzniecības vietās un internetā www.bilesuparadize.lv.
Informāciju sagatavoja: Egija Saļņikova Koncertzāles “Cēsis” Mārketinga un komunikācijas vadītāja E-pasts: egija.salnikova PIE cesukoncertzale PUNKTS lv Tālr.: +371 26171151
Līdz 4. martam INSIGNIA mākslas galerijā koncertzālē “Cēsis” apskatāma izcilā latviešu gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Alekseja Naumova izstāde “Pasaules pilsētas”. Izstādes atklāšana notika 13. janvārī, klātesot pašam meistaram, izstādes kuratorei Inesei Baranovskai un mākslinieka viesiem.
Koncertzāle “Cēsis” 2018. gada mākslas izstāžu sezonu aizsāk ar dzīvi apliecinošu un impresijām bagātu izstādi – Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Alekseja Naumova iespaidu fiksācijām, kas veidojušās, ceļojot un gleznojot daudzās pasaules malās. Šo izstādi var uzskatīt par intermēdiju vai eksperimentu pirms vērienīgās retrospekcijas “Nebeidzamā ainava”, ko no 2018. gada 24. februāra līdz 8. aprīlim varēs skatīt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas Lielajā zālē.
Alekseja Naumova glezniecība pārliecinoši apliecina ainavas žanra ilgtspēju arī 21. gadsimtā. Pēdējos gados mākslinieka darbi lielāko tiesu top plenērā, izvēloties konkrētas vietas un gleznojot tikai dabā. Ar apbrīnojamu talantu viņš spēj uztvert mirkļa burvību, atklājot katras vietas tonāli smalkos krāsu rakstus, atmosfēriskumu, gaismu un telpu: tirkīza spožumu Francijas Vidusjūras piekrastēs, vibrējošos Parīzes bulvārus un parkus, Venēcijas noslēpumaino sidrabaino mirdzumu, Burano romantisko ieliņu krāsainās namu sienas. Ikvienam pazīstama prieka un laimes sajūta ieraugot skaistu ainavu, ir cilvēki, kas to centīgi fiksē ar foto kameras palīdzību, bet neviens uzņēmums nespēj restaurēt dzīvā mirkļa sajūtu. Tikai mākslinieks savas ainavu sajūtas spēj transformēt uz audekla, lai arī mums – skatītājiem, būtu iespēja līdzdarboties šajā pasaules apbrīnā. Aleksejam Naumovam ir svarīga katra konkrētā vieta, ko viņš ir iemūžinājis savos audeklos, viņam ieraudzītais, apbrīnotais, piedzīvotais un pieredzētais pārtop gleznās, tās ir kā liela un vērienīga ceļojumu dienasgrāmata.
Aleksejs Naumovs dzimis 1955. gadā, absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu, Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļu profesora Induļa Zariņa vadībā un radošo aspirantūru profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā. Bijis Francijas valdības stipendiāts (Université Paris I Sorbonne – Arts Plastiques, Cinéma et Sciences de l' Art, École nationale supérieure des beaux-arts de Paris), studējot glezniecību Parīzē. Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, rektors (2007–2017). Aktīvs Latvijas kultūras darbinieks, daudzu žūrijas komisiju loceklis, bijis LR Kultūras vēstnieks Francijā un viesprofesors vairākās Eiropas mākslas augstskolās. Bijis iniciators, vadītājs, apmaiņas programmu un izstāžu kurators dažādos sadarbības projektos mākslā Itālijā, Francijā, Japānā, Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Spānijā, Grieķijā, Krievijā, ASV un citviet. Izstāde INSIGNIA mākslas galerijā notiek ar autoražotāja OPEL atbalstu.
Informāciju sagatavoja: Egija Saļņikova Koncertzāles “Cēsis” Mārketinga un komunikācijas vadītāja E-pasts: egija.salnikova PIE cesukoncertzale PUNKTS lv Tālr.: +371 26171151
22. janvārī plkst.14.00 Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izstāžu zālēs ar Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa piedalīšanos tiks atklāts Latvijas 100 gades pasākumu gads un virtuālā ekspozīcija “100 Madonas novada personības”. Par muzikālo noskaņojumu pasākumā rūpēsies J.Norviļa Madonas Mūzikas skolas audzēkņi. Virtuālā ekspozīcija “100 Madonas novada personības” ir ceļojums laikā, kas iepazīstina un atgādina par ievērojamām un radošām Madonas novada personībām. Tās ir personas, kas laikā no 1918. – 2018.gadam dzimušas, dzīvojušas vai darbojušās Madonas novadā, nesušas Madonas vārdu Latvijā un ārpus valsts robežām, tie ir mākslinieki, politiskie un sabiedriskie darbinieki, zinātnieki, skolotāji un literāti, mūziķi un aktieri, sportisti u.c. jomu pārstāvji. Pie ekspozīcijā ietverto personību dzīvesgājumu materiālu atlases, izpētes un apkopošanas strādāja Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja vēsturnieki un speciālisti, bet ekspozīcijas stendu un tehniskos risinājumus izstrādāja projekta sadarbības partneri SIA ASPIRED. Virtuālā ekspozīcija “100 Madonas novada personības” realizēta pateicoties VKFF projekta “Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja ekspozīcijas “Madonas novada vēsture” – pirmā posma izveide” un Madonas novada pašvaldības finansiālajam atbalstam. Iepazīsim viņu stāstus un leposimies ar saviem novadniekiem!
Informāciju sagatavoja: Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja Izglītojošā darba nodaļas vadītāja Zane Grīnvalde Tālrunis: +371 64823844, 26102225
Baltijas Akadēmiju orķestrī (BAO) apvienojušies talantīgākie jaunie mūziķi no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas, Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas un Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmijas. Orķestra māksliniecisko vadību uzņēmies pasaulslavenais un jauno mūziķu vidū populārais igauņu diriģents Kristians Jervi (Kristjan Järvi) sadarbībā ar kolēģiem no kaimiņvalstīm - Gunti Kuzmu no Latvijas un Modestu Barkauski (Modestas Barkauskas) no Lietuvas. 2018. gadā BAO ar īpaši Baltijas valstu simtgadei veltītu simfoniskās mūzikas programmu koncertēs visās trīs Baltijas valstīs, kā arī ārpus to robežām – Polijā un Vācijā, demonstrējot Baltijas valstu mūzikas unikalitāti, krāsainību, daudzšķautnainību un jauno mūziķu izcilību. Pirms koncertturnejas nedēļas garumā notiks meistarklases Tartu, kurās topošie orķestra mūziķi pilnveidos prasmes izcilu pedagogu vadībā. "Joprojām aktuāla ir vīzija par Baltijas jūras Filharmoniju, kurā apvienotos visa reģiona mūziķi. Baltijas Akadēmiju orķestris ir kā šīs vīzijas laboratorija, kurā aug un attīstās nākotnes profesionāļi. Darbā ar studentiem galvenais ir iedvesmot un stiprināt jauno mūziķu iekšējo pārliecību par nepieciešamību mācīties un apgūt jaunu pieredzi. BAO ir brīnišķīgu mūziķu apvienība, kurā viņi iedvesmojas viens no otra. Baltijas jūras reģions ir maģisks – gan cilvēki, kas te dzīvo, gan mūzika, kas te top,” stāsta projekta muzikālais vadītājs Kristians Jervi. 10. februārī plkst.19:00 Vidzemes koncertzālē Cēsis Kristiana Jervi vadībā skanēs Arvo Perta Pirmā simfonija, Pētera Vaska Lauda, Modesta Musorgska simfoniskais tēlojums Nakts kailajā kalnā un Edvarda Elgara Variācijas par paša tēmu (Enigma). 11. februārī plkst.16:00 Latgales vēstniecībā Gors diriģenta Gunta Kuzmas vadībā izskanēs Mikaloja Konstantīna Čurļoņa simfoniskā poēma Mežā, Pētera Vaska Lauda, Pētera Čaikovska fantāzijuvertīra Romeo un Džuljeta un Edvarda Elgara Variācijas par paša tēmu (Enigma). Biļetes – visas “Biļešu Paradīzes” kasēs un internetā www.bilesuparadize.lv. Koncertus rada un dara Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmija, Lietuvas Mūzikas un teātra akadēmija un aģentūra GMF La Nota sadarbībā ar Baltijas jūras jauniešu simfonisko orķestri. BAO atbalsta Baltijas valstu Kultūras ministrijas, fonds EAS Enterprise Estonia un Tartu pilsētas pašvaldība. Koncerti citās valstīs: 2018. gada 8. februāris – koncertzāle Estonia, Tallina, Igaunija 2018. gada 9. februāris – Vanemuine koncertzāle, Tartu, Igaunija 2018. gada 13. februāris – Lietuvas Nacionālais drāmas teātris, Viļņa, Lietuva 2018. gada 14. februāris – Kauņas Filharmonija, Kauņa, Lietuva 2018. gada 16. februāris – Gdaņskas Mūzikas akadēmijas koncertzāle, Gdaņska, Polija 2018. gada 18. februāris – Berlīnes Mākslu universitātes koncertzāle, Berlīne, Vācija
Informāciju sagatavoja:
Kad fotogrāfija parādās Vidzemē? Par pašiem aizsākumiem varētu uzskatīt apmēram 1855. gadu. Saprotams, ka sākotnēji fotografēties nebija lēti, taču, salīdzinot ar gleznotu portretu – krietni lētāk. Tiem, kas tās varēja atļauties, kādas 10 fotogrāfijas visas dzīves laikā varbūt arī sanāca. Un kā ar ainavu iemūžināšanu? Fotogrāfiem obligāti bija jāprot arī meistarīgi pietušēt bildes – kaut ko izcelt, kaut ko nomaskēt, tāpēc liela daļa tā laika fotogrāfu prata arī ļoti skaisti zīmēt. Ja portreti bija bizness, tad pieņemu, ka ainavas šiem meistariem tomēr bija vairāk viņu pašu māksliniecisko interešu apliecinājums. Un nedomāju, ka šobrīd ir savādāk – arī tagad ainavu fotogrāfi jūtas kā gleznotāji. Jo fotogrāfijā, ja vien tā tiek profesionāli uzņemta, redzamas mākslinieciskas ambīcijas, valda tie paši principi, kas jāievēro arī gleznojot. Šobrīd knipsē katrs, kam nav slinkums, tomēr bieži vien nesanāk tāpat kā profesionālim, kaut arī uzņem kadru no tās pašas vietas. Viena lieta ir fotoaparāts, pavisam cita – mācēt ar to darboties un šo to saprast.
Bet kas, Jūsuprāt, ir tas, kas aicina fotografēt tieši ainavas? Tā ir fiksācija, tas paliek. Arī šī brīža fotogrāfi sarunās atklāj, ka fotografēt ainavu, tas ir kas vairāk. Tā nav tikai konkrētas vietas nofotografēšana, sak` – es te biju! Kaut kas tajā ainavā ir savādāks, var atstāt ko paliekošu citiem un var arī ko netveramu paņemt sev. Tad sanāk, ka fotogrāfijai tomēr varam piešķirt kultūrvēsturisku nozīmi? Gribot, negribot – jā! Vai toreiz tie, kas uzņēma fotogrāfiju tā domāja, mēs nekad neuzzināsim, bet man šķiet, ka jā. Vēl jau jāatgādina, ka fotogrāfija ienāca 19.gs vidū, taču pirms tam bija ne mazums zīmējumu, kuros tika atspoguļotas šīs pašas ainavas. Diemžēl ļoti maz kas no tā visa ir saglabājies, taču noteikti bija vietas, kuras tika uzgleznotas neskaitāmas reizes. Smalkajām jaunkundzēm bija jāmācās zīmēt un gleznot. Protams, kurai sanāca labāk, kurai sliktāk. Latvijā izcils ainavu fiksētājs ir Johans Kristofs Broce (18.gs.) – viņu patiešām interesēja tieši ainava, cilvēki nē. Viņa darbi ir izcili! Bagātības glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Vidzemes pusē ir ļoti daudz vietu, ko iemūžinājusi viņa roka.
Johans Kristofs Broce, Skats uz Amatas ieleju pie Kārļa muižas, akvarelis, 1795 LU Akadēmiskā bibliotēka Taču pienāca brīdis, kad fotoaparāti arvien vairāk nonāca iedzīvotāju rokās, vai ne? Tomēr tas notika salīdzinoši vēlu. Man gribētos teikt, kādi 20.gadsimta 20.-30.gadi. Tad parādās mazi, ērti pārnēsājami fotoaparāti, ar kuriem tiek uzņemtas nu jau arī sadzīviskas fotogrāfijas. Un tomēr, tas joprojām nav lēti. Lielākoties ar šo vaļasprieku nodarbojas vīriešu kārtas pārstāvji un nereti tie skolojas kā mācekļi pie fotomeistariem. Strādā, mācās fotografēt, retušēt – sakrāj naudu, lai var nopirkt paši savu aparātu un sākt uzņemt savus kadrus. Bieži vien arī šie cilvēki vēlāk atver paši savas darbnīcas. Pakāpeniski fotogrāfija arvien vairāk kļūst ierasta lieta. Gribētos ticēt, ka kaut kur visi šie uzņemtie attēli glabājas. Nav noslēpums, ka nereti tie ir māju bēniņi, klētis. Kā pārliecināt cilvēkus, lai nemet to visu ārā? Ka tā ir patiesa vērtība? Un, ja patiešām, nevajag – ko labāk ar to visu darīt, tā vietā, lai vienkārši sadedzinātu? Es gribētu teikt, ka albumi un fotogrāfijas neaizņem diez ko daudz vietas, nav jau kuļmašīna – kāpēc gan nepaglabāt. Tā noteikti ir vērtība, un to noteikti vajag glabāt – un nekad tas nav pārlieku lielos apjomos, tik viena kā neliela kastīte vai mazs albums. Toreiz nefotografēja kā tagad – kur vajag un kur nevajag. Kāpēc aicinu pašiem glabāt? Muzejos daudz kas jau ir, daudz kā vēl nav, tomēr man šķiet, ka cilvēkiem vajadzētu pašiem vairāk iesaistīties kopējas nācijas informācijas uzkrāšanā un glabāšanā. Nav visu glabāšanas darbu jāuzkrauj valsts iestādēm - arhīviem, muzejiem, bibliotēkām. Protams, mūsu pienākumos ir šīs vērtības glabāt, tomēr arī mūsu iespējas ir ierobežotas. Ja ikviens savas vērtības glabātu pie sevis, savās mājās – mēs noteikti saglabātu vairāk. Ja vien mēs apzinātos, ka tā patiešām ir vērtība. Būtībā tā taču ir kāda noteikta laika fiksācija.
Jā, bieži vien daudz kas patiešām ir mainījies. Piemēram, mums ir attēli, kuros redzama Salacas upe ar koka laivām tās krastos – visa upe pilna, tā arī stāvēja, nebija jāuztraucas, ka rīt atnāksi un laivas vairs nebūs. Vai arī slitas, pie kurām piesiet zirgu, braucot uz krogu, pienotavu, baznīcu. Tagad tās aizvieto automašīnu stāvlaukumi. Neko tādu mēs nekur vairs neredzēsim. Bet kāpēc mums jāzina, kā bija agrāk? Tagad taču ir moderni nekavēties pagātnē, bet koncentrēties uz tagadni vai nākotni! Zinu, bet man ir sajūta, ka mēs visu gribam noplicināt. Mēs visu vienkāršojam, degradējam, aizvācam. Un pēc tam paši tajā vienkāršotajā vidē izjūtam diskomfortu. Kaut kas trūkst. Mums laikam izpratne par ainavu ir jau ģenētikā nostiprināta. Vecrīga - tas ir skaisti, pareizi? Purvciems ir īpašs ar ēku izvietojumu – no putna lidojuma arī skaista ģeometrija. Tomēr uz zemes kaut kā starp šīm mājām jūtams diskomforts. Skatoties uz ainavu, jābūt zināmam romantikas piesitienam. Streiča “Limuzīns Jāņu nakts krāsās” mums lieliska parāda ainavas, kas mūs aizkustina kā latviešus, tajās ielikts kods – ar tām mēs identificējam Latviju un sevi. Mēs sevi neidentificējam ar karti. Ko tad mēs visi asociējam ar vārdu dzimtene? Gar acīm taču nozib kāds ainavas skats, vai tad nē? Ērgļu un Piebalgas pusē ir daudz līkumainu, putekļainu Vidzemes balto ceļu – tie noteikti ir ļoti tipiski un daudziem asociējas ar Vidzemi! Kas tiem trakajiem līkumiem par iemeslu? Ceļi iet kā zvēru taka, līkločiem, ievērojot āderu tīklus. Tos uzreiz neņēma un nebūvēja, sākumā tos iestaigāja un iebrauca. Braukšanai, preču pārvadāšanai un karaspēka pārvietošanai pamazām sāka ceļus uzlabot. Taču bija jārespektē zemes īpašumi. Bet kaut kāds kodiņš tajos līkumainajos ceļos ir – patīk mums tie līkumi. Zaubes pusē ir ļoti skaists ceļš, kur brauc uz Annas muižu – elpa aizraujas apkārt esošās ainavas dēļ. Un nekas dabā nav taisns, ja nu vienīgi horizonts. Bet ainava mainās, kā lai saglabā to, kas ir kultūrvēsturiski nozīmīgs? Kāpēc ainavas izzūd? Cilvēks vainīgs. Cilvēkiem patīk izcirst masveidā kokus – skaidrs, ka tas izmaina ainavu. Mūsu domāšana ir īstermiņa. Cilvēkiem vajag automašīnu, māju, dažādas lietas un tas viņiem šķiet ārkārtīgi svarīgi – bet tie visi ir īstermiņa mērķi. Pat māja var būt īstermiņa mērķis. Taču tajā pašā laikā mēs redzam, ka ainava zudusi tieši tāpēc, ka tā aizaugusi ar krūmiem un kokiem. Daba ņēmusi virsroku, jo cilvēks nav pielicis savu roku. Vai nav tā, ka ainavu cilvēks arī veido? Arī taisnība. Daudz kas patiešām ir aizaudzis, pazudušas pļavas, palikuši vien krūmi un brikšņi. Laikam jau nevar tā, ka pirkstu neliekam klāt – tomēr, kad to darām, tad vajadzētu zināt, kā to darīt pareizi. Daudz augi izzūd tikai tāpēc, ka mums vairs nav mazo mājsaimniecību ar lopiņiem, kuri ganās pļavās, kurās sienu nenovāc mehanizēti. Lielās saimniecības sēj zālājus, kuros vispār ir tikai atsevišķi augi - kāda tur daudzveidība. Un pēc nopļaušanas pat pļavas krāsa ir atšķirīga. Arī valsts līmenī rūpīgi jāizvērtē, ko mēs definējam par aizsargājamu, kam statusu atceļam. Piemēram, kādu laiku atpakaļ aizsargājamo statusu noņēma stādītajām koku alejām. Lai arī savulaik stādītas, taču tās tagad ir raksturīgas mūsu ainavai! Nekas vairs nekavē tās iznīcināt. Neprātīgo jau netrūkst. Droši vien ļoti svarīgi būtu vērtības nodot jaunajai paaudzei, bet kā lai ieinteresē šo tehnoloģiju pārņemto paaudzi? Nezinu, kā tikt ar šo galā. Viņi būtībā ir ļoti informēti, it kā visu zina, visu prot atrast. Heopsa piramīdas, grieķu tempļus zina un apbrīno, taču Latvijā nesaredz neko vērtīgu. Agrāk Latvijas ainavas bija uz izdotajiem žurnālu vākiem - gan fotografēti dabas skati, gan Purvīša un citu mākslinieku darbi. Iespējams, tā bija sava veida tautas masu izglītošana. Varbūt mums vajag ko līdzīgu atkal atkārtot?! Ielikt katrā jaunietī ainavu kodu.
UZMANĪBU! Atgādinām, ka vēl līdz 2018. gada 14. februārim interneta vietnē www.ainavudargumi.lv ikviens aicināts piedalīties informācijas papildināšanā par kādu no 50 Latvijas ainavu dārgumiem. Iedzīvotāji aicināti pārlūkot savus fotogrāfiju albumus, kā arī iztaujāt savus radiniekus vai dokumentēt pašu stāstus par piedzīvoto konkrētajā vietā. Ja savus atmiņu stāstus par notikumiem un zīmīgām personībām iedzīvotāji vēlas gatavot rokrakstā, lūgums tos ieskenēt un sūtīt uz elektroniskā pasta adresi ainavudargumi PIE varam.gov PUNKTS lv. Vairāk informācijas: http://www.vidzeme.lv/lv/vpr_jaunumi/47/131398/ Foto: Valmieras muzeja arhīvs Informāciju sagatavoja: Anita Āboliņa, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, anita.abolina PIE vidzeme PUNKTS lv, mob.t. 29454752
|
|
|||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Sestdien, 13. janvārī, koncertzālē “Cēsis” gaidāmi divi krāšņi notikumi – šī gada koncertzāles rezidences ansambļa Trio Palladio koncerts “Francijas impresijas” un spilgtā, neatkārtojamā gleznotāja Alekseja Naumova izstādes “Pasaules pilsētas” atklāšana. Mūzikā baudīsim franču komponistu-impresionistu skaņdarbus.
10. februārī Vidzemes koncertzālē Cēsis un 11. februārī Latgales vēstniecībā GORS, atzīmējot Baltijas valstu simtgades, muzicēs Baltijas Mūzikas akadēmiju simfoniskais orķestris (Baltic Academies’ Orchestra jeb BAO) - trīs Baltijas valstu mūzikas augstskolu iniciēts projekts. Projekts aizsākās 2017. gada pavasarī un turpināsies līdz 2019. gadam, ietverot ne vien Latviju, Lietuvu un Igauniju, bet arī Poliju, Vāciju, Somiju un Krieviju.
Bieži vien, lai cik dažādos laika posmos iemūžināta viena un tā pati ainava, tā ļoti bieži tiek fotografēta līdzīgā rakursā. Klasiskie skati ir gan Turaidai, gan Mazsalacai un Valmierai – mums uzreiz nāk prātā kāda konkrēta ainava. Vienmēr ir kāds marķieris – māja, konkrēts ceļa līkums, dižkoki, ļoti bieži - baznīcas torņi. Un tādus pašus skatus uzņem vēl joprojām, arī mūsdienās. Par fotogrāfiju aizsākumiem Vidzemē, bēniņos atrodamo dārgumu kultūrvēsturisko vērtību un filmas “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” ieliktajiem latvieša ainavu kodiem stāsta Valmieras muzeja Krājuma nodaļas vadītāja Indra Vīlistere.
Un nekad vairs nebūs tieši tā.