Arhīva kalendārs

« August 2019 »
MonTueWedThuFriSatSun
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728293031 

2019. gada 10. augustā Sēļu muižā apmeklētājus jau sesto gadu priecēs Mazie Opermūzikas un Mākslas svētki. Šoreiz pasākumā, pateicoties Latvijas valsts mežu un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) Vidzemes kultūras programmai, skanēs opermūzikas nakts koncerts “Figaro Sēļu muižā”.

Svētki sāksies plkst.21.00. Muižas izstāžu zālē notiks jaunās mākslinieces Elīzas Jaunzemes pirmās personālizstādes “Meklējot…” atklāšana. Stallī būs apskatāma keramiķes Sanitas Mickus jubilejas personālizstāde “Māla varā” un tradicionālā izstāde “Ziedi manā dārzā”. Pasākuma laikā apskatāmas vēl četras izstādes: mākslinieces Ingas Pērkons personālizstāde “VasarOTAS ainavas”, porcelāna figūriņu kolekcija (Zviedrija), Muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” veidotā tekstilmozaīka “Stāstu sega – Latvijai 100” un Sniedzes Sproģes privātkolekcijas Alus kausu izstāde.

Plkst.22.00 muižas estrādē opermūzikas nakts koncerts “Figaro Sēļu Muižā”. Koncertprogrammā īpaši akcentēts izcilā austriešu komponista Volfganga Amadeja Mocarta komiskās operas jeb “operas buffa” “Figaro kāzas” jautrais stāsts, kas savu popularitāti un skatītāju mīlestību nav zaudējis arī mūsdienās. Koncertā piedalīsies Rihards Mačanovskis (bass), Rihards Millers (baritons), Perīna Madefa (Francija, soprāns), Inga Šļubovska-Kancēviča (soprāns), Ilona Bagele (mecosoprāns), Laura Grecka (mecosoprāns) un Svētku kamerorķestris diriģenta Andra Veismaņa vadībā.

Projekta “Figaro Sēļu muižā” mērķis ir aktualizēt Sēļu muižas kultūrvēsturiskā mantojuma nozīmību, rīkojot opermūzikas nakts koncertu senās muižas un parka teritorijā, ļaujot klātienē baudīt augstvērtīgu un profesionālu mākslinieku sniegumu, nodrošinot kvalitatīvu kultūras produkta pieejamību Vidzemes laukos, attīstot un saglabājot muižas vēsturiskās tradīcijas. Pasākuma laikā var tikt fotografēts un filmēts. Fotogrāfijas un video materiāli var tikt izmantoti pasākuma organizatora publicitātes materiālos.  

Aicinām izbaudīt Sēļu muižas senatnīgo auru, dabas krāšņumu un romantisko noskaņu Mazajos Opermūzikas un Mākslas svētkos 10. augustā!

Informāciju sagatavojusi: Anete Gluha, Mazsalacas novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste.

 

Sestdien, 3.augustā, Valmieras muzejs aicina uz 60.jubilejas sagaidīšanu, plkst.13.00 Valmieras muzeja Izstāžu nama 2.stāvā atklājot izstādi “Uzmanību – ekspedīcija”.

Ekspedīcija ir ceļojums zinātniskā nolūkā, un izstāde stāsta par muzeja pamatuzdevumu – vākt, saglabāt un atspoguļot uzkrāto kultūrvēsturisko mantojumu. Valmieras muzejs glabā ap 70 000 krājuma materiālu, no kuriem ceturtā daļa iegūta zinātniskajās krājuma komplektēšanas ekspedīcijās. No 1969. līdz 1997.gadam Valmieras muzeja darbinieki devušies 28 ekspedīcijās. Katrai ir īpašs stāsts, ļaujot piekļūt tuvāk un pētīt konkrētā laika liecības. 

Pirmā ekspedīcija, kas norisinājās 1969.gada vasarā Kocēnos, V. I. Ļeņina vārdā nosauktajā kolhozā, bija veltīta V. I. Ļeņina 100.dzimšanas dienai. Arī 1970.–80.gados krājuma komplektēšanas stratēģiju noteica tā laika politiskais režīms, un Valmieras muzejam (tolaik Valmieras novadpētniecības muzejs) bija jāvāc materiāli un priekšmeti par 1905.–1907.gada revolūcijas notikumiem, 1917.–1919.gadu laika posmu Latvijā, 1940.–1941.gadu, Lielo Tēvijas karu un tā dalībniekiem, par sociālisma celtniecības periodu. No 1972. gada Valmieras muzejs organizējis ekspedīcijas, kuru laikā tika apsekoti ne vien rajona teritorijā esošie ciemi, bet arī abas pilsētas – Rūjiena (1982) un Mazsalaca (1987, 1988).

Šodien nozīmīgas laika liecības ir arī ekspedīcijas laikā rakstītās dienasgrāmatas. Liels atbalsts bija vietējie iedzīvotāji un novadpētnieki. Neskatoties uz ideoloģisko ievirzi, vienlaikus tika savākta bagātīga Ziemeļvidzemes tekstiliju, sadzīves priekšmetu un darba rīku kolekcija. Tas ir padarījis Valmieras muzeju par nozīmīgu Ziemeļvidzemes etnogrāfiskā materiāla glabātāju.

Līdz ar atmodas laiku un neatkarīgas Latvijas valsts atjaunošanu būtiski mainījās Valmieras muzeja organizēto ekspedīciju tēmas, pierakstot arī padomju varas represijās cietušo likteņstāstus. No 1991. līdz 1995.gadam kompleksās zinātniski pētnieciskās materiālu vākšanas ekspedīcijas organizētas arī Valmierā, lai padziļināti pētītu pilsētas pašvaldības, saimniecisko un kultūras dzīvi, izglītību un sportu, amatniecību un tirdzniecību, iedzīvotāju sadzīvi. 

Šobrīd muzeji reti dodas lielās kompleksās ekspedīcijās. Krājumu papildināšana lielākoties notiek, pie cilvēkiem dodoties individuāli vai vēsturiskās liecības saņemot kā privātpersonu dāvinājumu.

“Aicinot uz izstādi “Uzmanību – ekspedīcija”, Valmieras muzejs izsaka pateicību visiem ekspedīciju atbalstītājiem un palīgiem: iedzīvotājiem, pašvaldībām, klubu vadītājiem, bibliotekāriem, skolotājiem un ieinteresētiem cilvēkiem, ar kuriem kopā apzinātais vēsturiskais mantojums tiek saglabāts nākamajām paaudzēm. Tas ir paldies un sveiciens no esošajiem muzeja darbiniekiem arī visiem, kuri savulaik strādājuši muzejā,” pateicību izsaka Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma.

Pasākuma laikā var tikt fotografēts un filmēts. Fotogrāfijas un videomateriāli var tikt izmantoti Valmieras pilsētas pašvaldības publicitātes vajadzībām.

Informāciju sagatavoja:
Zane Bulmeistare
Valmieras pilsētas pašvaldības
Zīmolvedības un sabiedrisko attiecību nodaļas 
vadītājas vietniece
Mob. tālr.:26443410

2019. gadā aprit 100 gadi kopš Cēsu bibliotēkas dibināšanas. Šim zīmīgajam notikumam veltīts izstāžu cikls “Cēsu bibliotēkai 100”, kas atspoguļo bibliotēkas vēsturi Cēsu pilsētas un Latvijas vēstures kontekstā.

No 5. augusta līdz 14. septembrim bibliotēkas 1. stāvā un starpstāvā izvietota izstāžu cikla kārtējā informatīvā ekspozīcija “Bibliotēkas vēsture laikposmā no 1969. līdz 1994. gadam”, kas aptver bibliotēkas darbības trešo ceturksni.

Piedāvājam iespēju noklausīties stāstījumu novadpētniecības speciālistu vadībā par bibliotēkā izvietoto informatīvo ekspozīciju. Pieteikšanās iepriekš, zvanot pa tālruni 64123644 vai 26411177.

Izstāžu cikla iepriekšējās informatīvās ekspozīcijas – “Pirmie 25 (1919–1944)” un “Cēsu bibliotēka laikposmā no 1944. līdz 1969. gadam” – elektroniskā formātā pieejamas bibliotēkas tīmekļa vietnē. Skatīt šeit!

Cēsu bibliotēkas simtgades izstāžu cikla sagatavošana notiek “Latvijas valsts mežu un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītās Vidzemes kultūras programmas 2019” ietvaros. Bibliotēkas simtgades aktivitātes atbalsta Cēsu novada pašvaldība.

Lūkojoties uz Vidzemes stāstnieku veikumu šajā vasarā, spilgtākais un nozīmīgākais notikums ir biedrība TKIC "KasTe" un Vidzemes stāstnieku kopīgi rīkotā stāstu un stāstītprasmes attīstīšanas darbnīca skolēniem un pedagogiem “Burtnieku Divdienis”, kas norisinājās 8. jūnijā Burtniekos.

Darbnīcas pedagogiem vadīja stāstniecības eksperti Māra Mellēna un Guntis Pakalns, bet skolēni darbojās kopā ar Vidzemes stāstniekiem. Īpašu ietvaru apmācību procesam piešķīra Burtnieku ezera tuvums, muižas dārzs, kas bagāti ar kultūrvēsturiskām, estētiskām un dabas vērtībām.

Darbnīcas pirmā nodarbība, kas vienlaikus bija arī savstarpējās iepazīšanās laiks, bija veltīta balss iespēju apzināšanai un izmantošanai, runas ritma un melodiskuma vingrinājumiem. Tajā tika izmantoti dažādi ritma un sitamie instrumenti, rotaļu un sasaukšanās elementi, kas plaši atrodami skautu repertuārā.

Nākošajā nodarbībā Burtnieka krastā tika iezīmēta visas dienas tēma - “Zilā”. Ar stāstu par Zilo jūras govi, bērni tika aicināti radīt savu stāstu par ZILO krāsu. Darbs pie šīs tēmas, darbojoties pāros un nelielās grupās, norisinājās visu dienu. Kopīgi radītie stāsti tika nostiprināti ar vairākkārtīgu stāstīšanu dažādām klausītāju grupām un atšķirīgās situācijās. Stāsti tika analizēti, līdz beidzot, kā priekšnesumi stāstu vakarā celti priekšā klausītājiem.

Dienas gaitā darbnīcas dalībnieki devās izbraukumā ar kuģīti "MadeMarija" un klausījās kapteiņa stāstus par Burtnieku ezera bagātībām, no dabas materiāliem veidoja stāstnieka amuletus un rokassprādzes. Darbošanās Burtnieku muižas parkā un Vīsraga takā, iepazīstināja bērnus un pedagogus ar dabas daudzveidību un apkaimes kultūrvēsturi un nemateriālo kultūras mantojumu. Te tika apgūtas teikas un nostāsti, un katram dalībniekam bija iespēja uzklausīt stāstnieku padomus, atrast savu klausītāju un vairākkārtīgi vingrināties stāstīšanā.
Stāstu klausīšanās un stāstīšana neformālos apstākļos, ārpus ierastās mācību vides, kalpo par vienu no daudzveidīgām mācīšanas formām, kas ne tikai paplašina skolēnu zināšanas, bet arī spēj radīt emocionālo fonu – līdzpārdzīvojumu stāstam, prieku par savu uzdrīkstēšanos, par iegūtu interešu draugu. Šeit notika mācīšanas un savstarpējas mācīšanās process. Ikviena dalībnieka vērtīgs ieguvums ir atgriezeniskā saikne, kad katram dalībniekam ir iespēja uzstāties un demonstrēt savas jauniegūtās zināšanas un prasmes.

Darbnīca noslēgumā pedagogi un skolēni kopīgi sanāca Burtnieku kultūras centrā uz atvērtu stāstu un danču vakaru “Stāstus BURT man NIEKS!”. Te kuplā skaitā bija ieradušies bērnu vecāki un ģimenes locekļi, tāpat arī interesenti. Muzikālo ietvaru bija sagatavojusi un dančus ierādīja folkloras kopa “ORE” no Amatas novada.

Darbnīcu noslēdzot, pedagogi saņēma apliecību par 8 stundu profesionālās pilnveides programmas apguvi “Stāsti un stāstītprasme - palīgs caurviju kompetenču veidošanai mācību un audzināšanas procesā”, bet skolēni – apliecinājumu par dalību stāstītprasmes apguves darbnīcā.

Fotoieskats darbnīcas norisēs: ŠEIT.

Dažas atziņas, kas izskanēja projekta norises izvērtēšanā:

  • Bērni darbnīcas laikā uzrādīja ļoti labas radošā stāstīšanas prasmes. Latvijas izglītības kopainā jaunajai paaudzei tā ir liela problēma.
  • Pedagogi ļoti labi uztvēra, precīzi izpildīja un saprata ieteikumus. Bija sanākuši īstie cilvēki, kas gatavi darboties stāstniecības jomā.
  • Bija kompakta koncerta programma, kas demonstrē prasmīgu darbu ar dalībnieku sagatavotiem priekšnesumiem.
  • Latvijas stāstniecības jomā tā ir pirmā darbnīca, kur apmācības procesā kopā darbojas skolēni un pedagogi. Iemesls lepoties un dalīties pieredzē.
  • Bija maza fetivāla sajūta.

Bērnu atziņas:

  • patika, ka jāizdomā pašiem savi stāsti, uzdevumi,
  • patika radīt stāstu, gribētu vēl pievienot arī pašu veidotas ilustrācijas,
  • gribētu vairāk gatavot ar rokām, radīt lietas,
  • vēlas, lai stāstnieki palīdz slīpēt priekšnesumus, grib dzirdēt vairāk ieteikumus un padomus,
  • vēlas darboties aktiermeistarības darbnīcā,
  • patika saldējums, vēlētos vēl vairāk,
  • nākošgad grib turpināt atkal, bet divas dienas, grib stāstīšanu vakarā – to sajūsmināti atbalstīja visi dalībnieki,
  • grib peldēties.

Projekta norises veiksmīgi tika realizētas pateicoties daudzu iesaistīto pušu kopīgai sadarbībai. Paldies Mārai Mellēnai un Guntim Pakalnam par pedagogu nodarbību sagatavošanu un vadīšanu, kā arī projekta konsultēšanu;  un Burtnieku novada MJIC vadītājai Daigai Kīnai un Burtnieku pagasta k/c vadītājai Ingūnai Vinterei par darbnīcas un stāstu vakara norises telpu nodrošināšanu, lielisko atmosfēru, kuru baudījām; Sarmītei Dūkulei par gardajām matītēm; kruīza laivas “MadeMarija” kapteinim Ojāram Beķerim par ceļojumu Burtniekā; Lāsmai Mednei par Burtnieku Divdieņa vizuālā tēla izveidošanu; folkloras kopai ORE par muzikālo sniegumu.

Projektu “Burtnieka Divdienis: stāstu un stāstītprasmes apguves darbnīcas skolēniem un pedagogiem” ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts Kultūrkapitāla fonda un Latvijas Valsts meži fonda finansiālu atbalstu realizē biedrība TKIC "KasTe" un Vidzemes stāstnieku kopa.

Notikumu atbalsta Burtnieku novada dome un Latvijas stāstnieku asociācija.

Sagatavoja projekta koordinatore Agita Lapsa. 

No 7. augusta līdz 10. augustam Ērgļos "Pārsteigumkalnā" notiek radošo jauniešu mākslu festivāls. Tiks veidoti betona tēlniecības objekti, instalācijas, un performances.

10. augustā aicinām uz noslēguma vakaru, kurā mākslinieki rādīs savas performances un īsizrādes no pulksten 18.00.

Pasākums tapis ar Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.

Izdevniecība "Latvijas Mediji" laidusi klajā Maijas Krekles biogrāfisko romānu "Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību". Tā ir versija par izcilā latviešu komponista Emīla Dārziņa likteni un nelaimīgo mīlestību, kas balstīta uz draugu un laikabiedru atmiņām, vēstulēm, piezīmēm.

1901. gadā Rīgā ierodas Pēterburgas konservatoriju nepabeidzis mūziķis un iemīl jaunu skolotāju. Diemžēl viņas sirds ir atdota citam. Cik parasts stāsts... 

Tikai tā varoņi ir neparasti - komponists Emīls Dārziņš, tulkotāja Marija Stalbova-Eglīte, rakstnieks, latviešu dekadentu vadonis Viktors Eglītis.

Romāns ataino latviešu inteliģences dzīvi pagājušā gadsimta sākumā, tā lappusēs sastapsiet Raini un Aspaziju, Poruku, Blaumani, Virzu... Tomēr stāstījuma centrā ir Emīla Dārziņa dzīves ceļš, kurā tiek zaudēta gan mīlestība, gan draudzība, gan arī sacerētā mūzika.

Maija Krekle: "Visi aprakstītie notikumi ir patiesi, ja nav melojusi Emīla māte, tāpat viņa draugi un paziņas, uz kuru atmiņām esmu balstījusies. Izlasot grāmatu, varbūt no Dārziņa tēla nobirs zelta putekļi, bet es ļoti vēlētos, lai viņš kļūtu lasītājiem par mīļu un tuvu cilvēku, kura traģiskās dvēseles neremdināmā sāpe būtu sajūtama aiz nebēdnīgā vieglprāša maskas."

Maija Krekle līdz šim sarakstījusi sešus romānus un trīs kultūrvēsturisku eseju grāmatas.

Grāmata izdota, pateicoties Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālam atbalstam.

Informāciju sagatavojusi:

Inese Rone

T. 29244011

 e-pasts: inese.rone PIE latvijasmediji PUNKTS lv

2019. gada 21. septembrī Vidzemes vienā no skaistākajiem pagastiem – Drustos (tautā dēvētiem arī par Visuma centru) – visi aicināti iepazīt Drustu pagasta kultūrvēstures pērles un vietējās mūzikas apvienības pasākumā „Drustu bagātības meklējot”. Pasākums notiks, pateicoties Latvijas valsts mežu un Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) Vidzemes kultūras programmai un Raunas novada domei.

Drustos pie Vecdrustu muižas no plkst. 15.00 pasākuma apmeklētājus sagaidīs vēsturiskās personības brāļi Heinrihs un Augusts fon Hāgemeisteri – nepelnīti piemirstie Gatartas, Jaundrustu un Vecdrustu muižnieki no 19. gadsimta pirmās puses. Viņu ieguldījums Drustu pagasta kultūrvēsturē ir iespaidīgs, īpaši jāizceļ Heinriha un Augusta ietekme uz dzimtbūšanas atcelšanu Vidzemē un latviešu garīgo izaugsmi. Fon Hāgemeisteri veicinājuši skolu dibināšanu un atbalstījuši progresīvi domājošās brāļu draudzes. 

Pasākumā aicinās uzzināt vairāk par muižnieku un zemnieku dzīvi 19. gadsimta Vidzemē, to darot caur interaktīvām spēlēm, nodarbībām un jautrām izdarībām. Būs iespēja tikt pie dzimtas uzvārda, piedalīties muižas saimnieciskajos darbos, izpirkt sev īpašumus no muižniekiem, gūt ieskatu tiem laikiem raksturīgā mūzikā un mākslā. Neizpaliks arī cienasts vācbaltu gaumē! 

Dziļāku izpratni par tā laika norisēm sniegs izstāde ar vēstures liecībām no 19.gadsimta pirmās puses Drustu pagastā. 

No pulksten 18.00 uzstāsies mūsdienu Drustu bagātības, vietējo iedzīvotāju oriģinālmūzikas un tautas mūzikas apvienības – "Trīs gaisi" (folkmūzika) un grandža un indīroka grupa "Dārgoļi". Īpašu noskaņu vakara koncertam piešķirs „Pasaka par veco kalēju”, kurā klausītājus aizraus vietējie stāstnieki, Inita un MikUs.

 

Informāciju sagatavojusi:

Agnese Ērkšķe

agnese.zebolde PIE gmail PUNKTS com

Broņislavas Martuževas fonds RAKSTĪTĀJA sadarbībā ar Lubānas novada pašvaldību jau ceturto gadu rīko Lubānas novada Dzejas dienu. Šogad šī diena ir arī Broņislavas Martuževas dzejas klēts pirmā gadadiena.

 

Pasākumu atbalsta Vidzemes plānošanas reģions un Valsts Kultūrkapitāla fonds.

Eiropas Kultūras mantojuma dienās no 13. līdz 15. septembrim Alūksnē šogad aicina visus interesentus iepazīt un izbaudīt gleznaino Alūksnes Muižas parku un tā izcilās arhitektūras vērtības.

Eiropas Kultūras mantojuma dienas 2019. gadā veltītas restaurācijas nozares sasniegumiem, lai popularizētu labās prakses piemērus – objektus, kuros veikta pētījumos balstīta, kvalitatīva, mūsdienu mantojuma saglabāšanas filozofijai atbilstoša restaurācija. Atsaucoties Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes aicinājumam, Alūksnē kā nozīmīgs piemērs restaurācijā izvirzīts Alūksnes Muižas parks ar tā arhitektūru.

Alūksnes Muižas parks ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tas kā vienots kultūras pieminekļu ansamblis ir autentisks 18. gadsimta ainavu parka paraugs. Tas ir vēsturiskām mazās arhitektūras formām bagātākais parks Latvijā. Alūksnes novada pašvaldība lielu uzmanību ir pievērsusi parka vēsturisko objektu restaurācijai un atjaunošanai, saskatot to par neatliekamu nepieciešamību kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai nākamajām paaudzēm. Parkā pēdējo gadu laikā notikuši ievērojami atjaunošanas darbi – restaurēts Aleksandra paviljons, barona Fītinghofa Obelisks, atjaunoti vairāki vēsturiski objekti, kas līdz mūsdienām nebija saglabājušies – Pomonas templis, Putnu paviljons, Apaļā un Ovālā strūklaka.

Eiropas Kultūras mantojuma dienu laikā Alūksnes novada pašvaldība uzņems viesos starptautiskā pārrobežu projekta “630 verstis pilnas sajūtām/ Sajūtu verstis”/ “630 Versts Full of Feelings/Versts of Feelings” partnerus seminārā “Iepazīsti sajūtas Alūksnē Eiropas Kultūras mantojuma dienās – labās prakses piemēri”. Projektā piedalās Pavlovskas muzejs un Izborskas muzejrezervāts (Krievija), kā arī Latvijas Piļu un muižu asociācija kopā ar tās biedriem – Litenes muižu, Varakļānu muižas pili, Krāslavas muižu, Lūznavas muižu, Preiļu muižas pils kompleksu un parku un Arendoles muižu. Projekta mērķis ir uzlabot esošo un radīt jaunu tūrisma piedāvājumu maršrutā no Krāslavas līdz Alūksnei Latvijā, kas tālāk turpināsies Krievijas Federācijā līdz Pavlovskai Sanktpēterburgā.

Eiropas Kultūras mantojuma dienu programma Alūksnē

 Piektdiena, 13. septembris

 9:30 – 11:30 Rudens pārgājiens pirmsskolas vecuma bērniem Alūksnes Muižas parkā - mazo arhitektūras formu un augu daudzveidības iepazīšana, materiālu vākšana izpētes darbnīcai “Barona laboratorija”. Pēc nodarbības baronese aicinās uz tējas baudīšanu smalko aprindu gaumē Aleksandra paviljonā.

 10:00 – 12:00 Lekcija skolēniem “Alūksnes Muižas parka mazo arhitektūras formu restaurācija” un ekskursija pa parku, izmēģinot restaurēšanas procesu kopā ar restauratoru Juri Pavlovu.

 14:00 – 16:00 Ekskursija - lekcija “Izaicinājums sabiedriski publisko objektu restaurācijā” Alūksnes Muižas parkā restauratora Jura Pavlova un Alūksnes muzeja speciālista vadībā (aktivitāte notiks krievu valodā starptautiskā projekta “630 verstis pilnas sajūtām” ietvaros).

Sestdiena, 14. septembris

 15:00 – 17:00 Lekcijas Alūksnes Jaunajā pilī:

“Alūksnes Jaunā pils arhitekta skatījumā”, arhitekte Ināra Caunīte,

“Atklājumi Fortepiano istabas un kāpņu telpas sienu gleznojumu restaurācijas gaitā”, monumentālās glezniecības restauratore - meistare Lolita Hermsa,

 “Alūksnes Jaunās pils Vējtvera un Muižas parka Aleksandra paviljona dekoratīvās apdares restaurācija”, monumentāli dekoratīvās tēlniecības un polihromijas restauratore - vecmeistare Zinaida Grīnfelde,

 “Alūksnes Muižas parks un tā mazo arhitektūras formu kultūrvēsturiskā izpēte, restaurācija un atjaunošana”, mg. arch. Laimonis Šmits.

17:00 – 21:00 Vakara gaitā Alūksnes Muižas parkā apmeklētājus priecēs izgaismoti parka objekti. Putnu paviljonā ar saviem krāšņajiem baložiem pārsteigs novadniece, cirka māksliniece Aija Balode. Aleksandra paviljonā varēs baudīt SIA “JM GRUPA” restorāna sarūpētos karstos dzērienus, uzkodas un Barona kūciņas. Pie Pomonas tempļa floristi veidos rudenīgo ziedu kompozīcijas.

17:30   Ekskursija Alūksnes Muižas parkā gida pavadībā par parka kultūrvēsturisko mantojumu un tur veiktajiem mazo arhitektūras formu atjaunošanas un restaurācijas darbiem. Ekskursijas sākums pie Alūksnes Jaunās pils.

 19:00   Koncertprogrammā “Visa pasaule ziedos” pie Pomonas tempļa skanēs skaistākās pasaules un latviešu komponistu melodijas jaunās, krāšņās aranžijās. Muzicēs Sabīne Krilova (mecosoprāns), Madara Kalniņa (klavieres), Zane Pakalne (vijole), Aija Linde (alts), Elīza Sestule (čells).

Aicinām ņemt līdzi spilvenus, sedziņas sēdēšanai, kā arī pledus, siltu apģērbu, lai rudens vakara stundā būtu patīkama koncerta baudīšana.

Vakara gaitā Alūksnes Muižas parkā apmeklētājus priecēs izgaismoti parka objekti. Putnu paviljonā ar saviem krāšņajiem baložiem pārsteigs novadniece, cirka māksliniece Aija Balode. Aleksandra paviljonā varēs baudīt SIA “JM GRUPA” restorāna sarūpētos karstos dzērienus, uzkodas un Barona kūciņas. Pie Pomonas tempļa floristi veidos rudenīgo ziedu kompozīcijas.

Svētdiena, 15. septembris

Bezmaksas izbraucieni ar plostu “Kaija” un kuģīti “Marienburg”, sniedzot iespēju izzināt Alūksnes kultūrvēsturisko mantojumu no gleznainā Alūksnes ezera puses. Pieteikšanās braucienam Alūksnes muzejā vai pa tālr. 25665538.

11:00 un 13:00   Izbrauciens ar plostu “Kaija”

12:00 un 15:00   Izbrauciens ar kuģīti “Marienburg”

ATTĒLĀ: Putnu paviljons Alūksnes Muižas parkā, Janas Rāgas foto.

 

Informāciju sagatavojusi: Evita Aploka,

Alūksnes novada pašvaldības

sabiedrisko attiecību speciāliste

Tālruņi: 64381502; 26646749

evita.aploka PIE aluksne PUNKTS lv
www.aluksne.lv

Maiju Krekli lasītāji labi pazīst, – viņai līdz šim iznākuši seši romāni un trīs kultūrvēsturisku eseju grāmatas. “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību” ir desmitā publicētā grāmata un uzrunās gan mūzikas un mīlas stāstu cienītājus, gan visus, kurus interesē Latvijas kultūrvēsture. Tik cieši jaunajā darbā savijies Emīla Dārziņa dzīvesstāsts ar viņa mūža lielākās mīlestības  – Marijas Stalbovas, Viktora Eglīša sievas, mūžu, turklāt plašajā 20. gadsimta sākuma Latvijas panorāmā ienāk arī citas tā laika kultūras personības – Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Krūza, Edvards Virza, pat Rainis un Aspazija pavīd fonā.

Ar Maiju Krekli sarunājās “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce.

Kā saprotu, Emīla Dārziņa traģisko likteni zināt jau kopš bērnības?

Es taču dzīvoju viņam blakus – vai, precīzāk, blakus Mārtiņa kapiem, kur komponists apglabāts, bērnībā tur daudz gāju garām. Emīls Dārziņš bija pirmais latviešu komponists, kuru pazinu, viņa traģiskais liktenis mani fascinēja jau kopš bērna kājas, gribējās zināt par viņu visu. Pirms gadiem trim Eva Mārtuža teica, ka man vajadzētu uzrakstīt par Dārziņu. Toreiz domāju – kāpēc es? Kāpēc man? Bet, tā kā tas ārkārtīgi skaists mīlestības stāsts, un tā kā es rakstu mīlestības stāstus, ļoti mīlu Dārziņu, bet viņa mūža mīlestība Marija Eglīte turklāt man vēl ir ļoti, ļoti attāla radiniece, nolēmu – kāpēc ne?

Vai darbs pie romāna lika paskatīties uz Dārziņu citām acīm?

Tas notika vēl agrāk, jau kad 2002. gadā lasīju Marijas Eglītes un Viktora Eglīša saraksti, tur Emīls Dārziņš pēkšņi atklājas pavisam citā, ne romantiskajā veidolā, kādā mēs esam pieraduši un gribētu viņu redzēt. Īpaši Marijas līnija viņa dzīvē, Marijas un Viktora Eglīša mīlestības stāsts – es tik ļoti biju iedzīvojusies Marijas lomā, ka nākot ārā no pils pēc pusdienas pārtraukuma, kas pavadīts pie viņu vēstulēm, brīžam pati nesapratu, vai esmu Maija vai Marija.

Marija Eglīte jūsu romānā tiešām spēlē ļoti lielu lomu, droši vien arī pateicoties plašajai sarakstei. Vai paša Dārziņa vēstules maz saglabājušās?

Bija karš, daudz kas aizgāja bojā. Atmiņu un vēstuļu kopojumos, gan senākajā, 1925. gadā izdotajā, gan tagad Zanes Gailītes sakārtotajā vēstuļu un kompozīciju kopojumā “Mēness meti, saules stīga”, ir ļoti maz. Sievai gan viņš rakstījis daudz vairāk, bet tās kara laikā zudušas. Var jau būt, ka viņš vairāk arī tuviniekiem nav rakstījis, pārējās sūtītas darba biedriem, un tās, protams, arī interesanti lasīt. Jāsaka, savos varoņos es ļoti daudz atrodu no sevis pašas. Man arī patīk pazoboties, ne ļauni, bet gadās, ka to ņem par ļaunu. Dārziņam tā bija ar kolēģiem mūziķiem – viņš tikai pazobojās, bet citi ņēma ļaunā, pat atriebās. Saruna ar Malvīni Vīgneri manā grāmatā ir, protams, izdomāta, es nezinu, vai tāda bija vai ne, bet droši vien viņa nebija priecīga pēc tam, kad Dārziņš tādu kritiku avīzē uzrakstīja – tomēr viņš pie viņiem viesojās, viņi savā starpā draudzējās.

 Lasot ļoti interesanti šķita, kā esat risinājusi “Melanholiskā valša” it kā plaģiātisma tēmu – ka arī visa šī skandāla pamatā faktiski bija kolēģa aizvainojums. Emīls Dārziņš tiešām vērsās pēc aizstāvības pie Aleksandra Glazunova?

Jā, vērsās pie Jāzepa Vītola un caur viņu pie Glazunova, viņš meklēja aizstāvību pret apsūdzību plaģiātismā –notis galu galā ir tikai septiņas... Mani ļoti aizrauj tas, ka tad, kad sāc kaut ko darīt, visa pasaule tiešām sadodas rokās, kā to rakstīja Koelju. Pavisam nejauši atradu ziņu par to, ka Sibeliuss tajā laikā, kad Jurjāns pie viņa griezās, apsūdzot Dārziņu plaģiātismā, bija smagi slimojis, pārcietis operāciju, nīgrs, un tādā brīdī viņam parāda notis, kurās kaut kāda līdzība ar viņa “Tuonelas gulbi” ir, turklāt vēl to uzrakstījis, kā viņam to pasniedz, diletants, kas nav pat augstskolu beidzis...

Ne jau viņš aiz ļauna prāta to visu rakstīja, ticu, ka Sibeliuss nedomāja, ka iznīcina cilvēku, ne to viņš gribēja. Vienkārši viņam uzstājīgi jautāja, un noguris cilvēks pateica, ko domā. Ja vēl Sibeliusam pateica, ka tas, kas “Melanholisko valsi” sarakstījis, ir mūzikas kritiķis, mūzikas skolotājs, kurš tikai dažus mūzikas gabalus sacerējis – skaidrs, ka nozadzis...

Protams, Dārziņš rakstīja tā saucamo salonmūziku, viņš jau arī nepretendēja uz nopietno mūziku – operu gan rakstīja, rakstīja, bet tā gājusi bojā. No viņa palikušas tikai solo dziesmas, kora dziesmas. Bet iedomājieties, ja to nebūtu? Varam iztēloties, cik tad tukša, kaila būtu latviešu mūzikas ainava, jo, tikko domā par dziesmām, uzreiz nāk prātā Dārziņa sacerētās. Un “Melanholiskais valsis”, tā taču ir īsta nacionālā bagātība!

Reizēm, sevišķi, ja palasa mūsdienu tikumības aizstāvju komentārus, rodas priekšstats, ka agrāk seksa nebija nemaz, un, ja bija, tad tikai svētītā laulībā un tumsā. Un tad palasi un saproti – viss vienmēr ir bijis...

Es jau biju diezgan cienījamā vecumā, kad lasīju Viktora un Marijas vēstules. Man tas bija diezgan smags trieciens, kad uzzināju par viņu abu attiecībām un arī par Marijas attiecībām ar Virzu, ar Jēkabsonu. Tāpat pats Viktors Eglītis, tur vari tikai lasīt un brīnīties, cik viņam bijis ievērojamu sieviešu un arī neievērojamu, protams. Dzīvs, vitāls cilvēks ar savām izteiktām vajadzībām. Nabaga Marija, iedomājieties, – viņa aizbrauc uz Kijevu, kur vīrs tobrīd dzīvo, un priekšā tā otra sieviete...

Bet tas viņiem netraucēja vienam otru dziļi un patiesi mīlēt.

Jā, vēstulēs Marija raksta, ka zemojas, un mīl, un mīl, un mīl. Kas zina, kā būtu, ja viņa būtu ar Emīlu Dārziņu apprecējusies? Viņa bija laimīga, ka apprecējās ar Viktoru Eglīti, jo viņš bija viņas liktenis. Cik grūti pēc tam bija Hildai Vīkai ar Marijas kultu Eglīšu ģimenē... Postmodernismā mēs varētu visu uzlabot, uztaisīt tā, kā nebija, bet man labāk patīk rakstīt tā, kā bija.

Jā, laiku pa laikam, kad lasu par vēsturiskām personībām, es vienmēr domāju – ciktāl varu uzticēties rakstītajam. Skaidrs, ka dialogi nevar būt saglabājušies...

Protams, es pati reizēm neatceros, ko esmu dienu iepriekš teikusi. (Smejas). Bet tā doma, ideja no atmiņām un vēstulēm ir nojaušama. Marijas pēdējo skūpstu gan es Dārziņam uzdā­vināju  – tas, ka viņš nāca atvadīties, ir zināms, un Marija pēc tam vēstulēs tik ļoti pārdzīvoja viņa nāvi, ka savam Emīlam es ļāvu šim sapnim piepildīties. Arī par viņa nāvi jau nekādas īstas skaidrības nav. Jaunībā romantiski šķita – pašnāvība un tikai, traģiskais varonis taču! Bet tagad es šaubos, jo viņš no saviem liktenīgajiem 35 gadiem tik ļoti baidījās.

Tiešām ticēja pareģojumiem?

Jā, liktenīgie 35 gadi viņam ausīs esot skanējuši. Domāju – cik dīvaini, arī manai mīļajai Austrai Skujiņai kāds bija 23 gadus ilgu mūžu izzīlējis, Dārziņam 35 un tā arī notika, ka tajā vecumā aizgāja. Vai viņiem tiešām tā bija lemts, vai arī viņi bija sevī to kaut kā ieprogrammējuši? Jo Dārziņš jau nemaz tik ļoti nāves neilgojās. Viņam skaidri un gaiši bija teikts, ka jāuzmanās no transportlīdzekļiem, un Dārziņš arī mežonīgi baidījās no tramvajiem, vilcieniem, mašīnām. Tāpēc grāmatā uzrakstīju, ka Dārziņam vilcienā šķita – kāds viņu sauc, tāpēc viņš arī pagrieza galvu atpakaļ un izkrita...

Grāmata “Melanholiskais valsis. Emīla dārziņa sapnis par mīlestību” izdota, pateicoties Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālam atbalstam.

 

Intervija tapusi sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas Mediji”.