.png)
|
Arhīva kalendārs
Eiropas Kultūras mantojuma dienas 2019. gadā veltītas restaurācijas nozares sasniegumiem, lai popularizētu labās prakses piemērus – objektus, kuros veikta pētījumos balstīta, kvalitatīva, mūsdienu mantojuma saglabāšanas filozofijai atbilstoša restaurācija. Atsaucoties Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes aicinājumam, Alūksnē kā nozīmīgs piemērs restaurācijā izvirzīts Alūksnes Muižas parks ar tā arhitektūru. Alūksnes Muižas parks ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Tas kā vienots kultūras pieminekļu ansamblis ir autentisks 18. gadsimta ainavu parka paraugs. Tas ir vēsturiskām mazās arhitektūras formām bagātākais parks Latvijā. Alūksnes novada pašvaldība lielu uzmanību ir pievērsusi parka vēsturisko objektu restaurācijai un atjaunošanai, saskatot to par neatliekamu nepieciešamību kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai nākamajām paaudzēm. Parkā pēdējo gadu laikā notikuši ievērojami atjaunošanas darbi – restaurēts Aleksandra paviljons, barona Fītinghofa Obelisks, atjaunoti vairāki vēsturiski objekti, kas līdz mūsdienām nebija saglabājušies – Pomonas templis, Putnu paviljons, Apaļā un Ovālā strūklaka. Eiropas Kultūras mantojuma dienu laikā Alūksnes novada pašvaldība uzņems viesos starptautiskā pārrobežu projekta “630 verstis pilnas sajūtām/ Sajūtu verstis”/ “630 Versts Full of Feelings/Versts of Feelings” partnerus seminārā “Iepazīsti sajūtas Alūksnē Eiropas Kultūras mantojuma dienās – labās prakses piemēri”. Projektā piedalās Pavlovskas muzejs un Izborskas muzejrezervāts (Krievija), kā arī Latvijas Piļu un muižu asociācija kopā ar tās biedriem – Litenes muižu, Varakļānu muižas pili, Krāslavas muižu, Lūznavas muižu, Preiļu muižas pils kompleksu un parku un Arendoles muižu. Projekta mērķis ir uzlabot esošo un radīt jaunu tūrisma piedāvājumu maršrutā no Krāslavas līdz Alūksnei Latvijā, kas tālāk turpināsies Krievijas Federācijā līdz Pavlovskai Sanktpēterburgā. Eiropas Kultūras mantojuma dienu programma Alūksnē Piektdiena, 13. septembris 9:30 – 11:30 Rudens pārgājiens pirmsskolas vecuma bērniem Alūksnes Muižas parkā - mazo arhitektūras formu un augu daudzveidības iepazīšana, materiālu vākšana izpētes darbnīcai “Barona laboratorija”. Pēc nodarbības baronese aicinās uz tējas baudīšanu smalko aprindu gaumē Aleksandra paviljonā. 10:00 – 12:00 Lekcija skolēniem “Alūksnes Muižas parka mazo arhitektūras formu restaurācija” un ekskursija pa parku, izmēģinot restaurēšanas procesu kopā ar restauratoru Juri Pavlovu. 14:00 – 16:00 Ekskursija - lekcija “Izaicinājums sabiedriski publisko objektu restaurācijā” Alūksnes Muižas parkā restauratora Jura Pavlova un Alūksnes muzeja speciālista vadībā (aktivitāte notiks krievu valodā starptautiskā projekta “630 verstis pilnas sajūtām” ietvaros). Sestdiena, 14. septembris 15:00 – 17:00 Lekcijas Alūksnes Jaunajā pilī: “Alūksnes Jaunā pils arhitekta skatījumā”, arhitekte Ināra Caunīte, “Atklājumi Fortepiano istabas un kāpņu telpas sienu gleznojumu restaurācijas gaitā”, monumentālās glezniecības restauratore - meistare Lolita Hermsa, “Alūksnes Jaunās pils Vējtvera un Muižas parka Aleksandra paviljona dekoratīvās apdares restaurācija”, monumentāli dekoratīvās tēlniecības un polihromijas restauratore - vecmeistare Zinaida Grīnfelde, “Alūksnes Muižas parks un tā mazo arhitektūras formu kultūrvēsturiskā izpēte, restaurācija un atjaunošana”, mg. arch. Laimonis Šmits. 17:00 – 21:00 Vakara gaitā Alūksnes Muižas parkā apmeklētājus priecēs izgaismoti parka objekti. Putnu paviljonā ar saviem krāšņajiem baložiem pārsteigs novadniece, cirka māksliniece Aija Balode. Aleksandra paviljonā varēs baudīt SIA “JM GRUPA” restorāna sarūpētos karstos dzērienus, uzkodas un Barona kūciņas. Pie Pomonas tempļa floristi veidos rudenīgo ziedu kompozīcijas. 17:30 Ekskursija Alūksnes Muižas parkā gida pavadībā par parka kultūrvēsturisko mantojumu un tur veiktajiem mazo arhitektūras formu atjaunošanas un restaurācijas darbiem. Ekskursijas sākums pie Alūksnes Jaunās pils. 19:00 Koncertprogrammā “Visa pasaule ziedos” pie Pomonas tempļa skanēs skaistākās pasaules un latviešu komponistu melodijas jaunās, krāšņās aranžijās. Muzicēs Sabīne Krilova (mecosoprāns), Madara Kalniņa (klavieres), Zane Pakalne (vijole), Aija Linde (alts), Elīza Sestule (čells). Aicinām ņemt līdzi spilvenus, sedziņas sēdēšanai, kā arī pledus, siltu apģērbu, lai rudens vakara stundā būtu patīkama koncerta baudīšana. Vakara gaitā Alūksnes Muižas parkā apmeklētājus priecēs izgaismoti parka objekti. Putnu paviljonā ar saviem krāšņajiem baložiem pārsteigs novadniece, cirka māksliniece Aija Balode. Aleksandra paviljonā varēs baudīt SIA “JM GRUPA” restorāna sarūpētos karstos dzērienus, uzkodas un Barona kūciņas. Pie Pomonas tempļa floristi veidos rudenīgo ziedu kompozīcijas. Svētdiena, 15. septembris Bezmaksas izbraucieni ar plostu “Kaija” un kuģīti “Marienburg”, sniedzot iespēju izzināt Alūksnes kultūrvēsturisko mantojumu no gleznainā Alūksnes ezera puses. Pieteikšanās braucienam Alūksnes muzejā vai pa tālr. 25665538. 11:00 un 13:00 Izbrauciens ar plostu “Kaija” 12:00 un 15:00 Izbrauciens ar kuģīti “Marienburg”
ATTĒLĀ: Putnu paviljons Alūksnes Muižas parkā, Janas Rāgas foto.
Informāciju sagatavojusi: Evita Aploka, Alūksnes novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Tālruņi: 64381502; 26646749 evita.aploka PIE aluksne PUNKTS lv
Ar Maiju Krekli sarunājās “Latvijas Avīzes” kultūras žurnāliste Linda Kusiņa-Šulce. Kā saprotu, Emīla Dārziņa traģisko likteni zināt jau kopš bērnības? Es taču dzīvoju viņam blakus – vai, precīzāk, blakus Mārtiņa kapiem, kur komponists apglabāts, bērnībā tur daudz gāju garām. Emīls Dārziņš bija pirmais latviešu komponists, kuru pazinu, viņa traģiskais liktenis mani fascinēja jau kopš bērna kājas, gribējās zināt par viņu visu. Pirms gadiem trim Eva Mārtuža teica, ka man vajadzētu uzrakstīt par Dārziņu. Toreiz domāju – kāpēc es? Kāpēc man? Bet, tā kā tas ārkārtīgi skaists mīlestības stāsts, un tā kā es rakstu mīlestības stāstus, ļoti mīlu Dārziņu, bet viņa mūža mīlestība Marija Eglīte turklāt man vēl ir ļoti, ļoti attāla radiniece, nolēmu – kāpēc ne? Vai darbs pie romāna lika paskatīties uz Dārziņu citām acīm? Tas notika vēl agrāk, jau kad 2002. gadā lasīju Marijas Eglītes un Viktora Eglīša saraksti, tur Emīls Dārziņš pēkšņi atklājas pavisam citā, ne romantiskajā veidolā, kādā mēs esam pieraduši un gribētu viņu redzēt. Īpaši Marijas līnija viņa dzīvē, Marijas un Viktora Eglīša mīlestības stāsts – es tik ļoti biju iedzīvojusies Marijas lomā, ka nākot ārā no pils pēc pusdienas pārtraukuma, kas pavadīts pie viņu vēstulēm, brīžam pati nesapratu, vai esmu Maija vai Marija. Marija Eglīte jūsu romānā tiešām spēlē ļoti lielu lomu, droši vien arī pateicoties plašajai sarakstei. Vai paša Dārziņa vēstules maz saglabājušās? Bija karš, daudz kas aizgāja bojā. Atmiņu un vēstuļu kopojumos, gan senākajā, 1925. gadā izdotajā, gan tagad Zanes Gailītes sakārtotajā vēstuļu un kompozīciju kopojumā “Mēness meti, saules stīga”, ir ļoti maz. Sievai gan viņš rakstījis daudz vairāk, bet tās kara laikā zudušas. Var jau būt, ka viņš vairāk arī tuviniekiem nav rakstījis, pārējās sūtītas darba biedriem, un tās, protams, arī interesanti lasīt. Jāsaka, savos varoņos es ļoti daudz atrodu no sevis pašas. Man arī patīk pazoboties, ne ļauni, bet gadās, ka to ņem par ļaunu. Dārziņam tā bija ar kolēģiem mūziķiem – viņš tikai pazobojās, bet citi ņēma ļaunā, pat atriebās. Saruna ar Malvīni Vīgneri manā grāmatā ir, protams, izdomāta, es nezinu, vai tāda bija vai ne, bet droši vien viņa nebija priecīga pēc tam, kad Dārziņš tādu kritiku avīzē uzrakstīja – tomēr viņš pie viņiem viesojās, viņi savā starpā draudzējās. Lasot ļoti interesanti šķita, kā esat risinājusi “Melanholiskā valša” it kā plaģiātisma tēmu – ka arī visa šī skandāla pamatā faktiski bija kolēģa aizvainojums. Emīls Dārziņš tiešām vērsās pēc aizstāvības pie Aleksandra Glazunova? Jā, vērsās pie Jāzepa Vītola un caur viņu pie Glazunova, viņš meklēja aizstāvību pret apsūdzību plaģiātismā –notis galu galā ir tikai septiņas... Mani ļoti aizrauj tas, ka tad, kad sāc kaut ko darīt, visa pasaule tiešām sadodas rokās, kā to rakstīja Koelju. Pavisam nejauši atradu ziņu par to, ka Sibeliuss tajā laikā, kad Jurjāns pie viņa griezās, apsūdzot Dārziņu plaģiātismā, bija smagi slimojis, pārcietis operāciju, nīgrs, un tādā brīdī viņam parāda notis, kurās kaut kāda līdzība ar viņa “Tuonelas gulbi” ir, turklāt vēl to uzrakstījis, kā viņam to pasniedz, diletants, kas nav pat augstskolu beidzis... Ne jau viņš aiz ļauna prāta to visu rakstīja, ticu, ka Sibeliuss nedomāja, ka iznīcina cilvēku, ne to viņš gribēja. Vienkārši viņam uzstājīgi jautāja, un noguris cilvēks pateica, ko domā. Ja vēl Sibeliusam pateica, ka tas, kas “Melanholisko valsi” sarakstījis, ir mūzikas kritiķis, mūzikas skolotājs, kurš tikai dažus mūzikas gabalus sacerējis – skaidrs, ka nozadzis... Protams, Dārziņš rakstīja tā saucamo salonmūziku, viņš jau arī nepretendēja uz nopietno mūziku – operu gan rakstīja, rakstīja, bet tā gājusi bojā. No viņa palikušas tikai solo dziesmas, kora dziesmas. Bet iedomājieties, ja to nebūtu? Varam iztēloties, cik tad tukša, kaila būtu latviešu mūzikas ainava, jo, tikko domā par dziesmām, uzreiz nāk prātā Dārziņa sacerētās. Un “Melanholiskais valsis”, tā taču ir īsta nacionālā bagātība! Reizēm, sevišķi, ja palasa mūsdienu tikumības aizstāvju komentārus, rodas priekšstats, ka agrāk seksa nebija nemaz, un, ja bija, tad tikai svētītā laulībā un tumsā. Un tad palasi un saproti – viss vienmēr ir bijis... Es jau biju diezgan cienījamā vecumā, kad lasīju Viktora un Marijas vēstules. Man tas bija diezgan smags trieciens, kad uzzināju par viņu abu attiecībām un arī par Marijas attiecībām ar Virzu, ar Jēkabsonu. Tāpat pats Viktors Eglītis, tur vari tikai lasīt un brīnīties, cik viņam bijis ievērojamu sieviešu un arī neievērojamu, protams. Dzīvs, vitāls cilvēks ar savām izteiktām vajadzībām. Nabaga Marija, iedomājieties, – viņa aizbrauc uz Kijevu, kur vīrs tobrīd dzīvo, un priekšā tā otra sieviete... Bet tas viņiem netraucēja vienam otru dziļi un patiesi mīlēt. Jā, vēstulēs Marija raksta, ka zemojas, un mīl, un mīl, un mīl. Kas zina, kā būtu, ja viņa būtu ar Emīlu Dārziņu apprecējusies? Viņa bija laimīga, ka apprecējās ar Viktoru Eglīti, jo viņš bija viņas liktenis. Cik grūti pēc tam bija Hildai Vīkai ar Marijas kultu Eglīšu ģimenē... Postmodernismā mēs varētu visu uzlabot, uztaisīt tā, kā nebija, bet man labāk patīk rakstīt tā, kā bija. Jā, laiku pa laikam, kad lasu par vēsturiskām personībām, es vienmēr domāju – ciktāl varu uzticēties rakstītajam. Skaidrs, ka dialogi nevar būt saglabājušies... Protams, es pati reizēm neatceros, ko esmu dienu iepriekš teikusi. (Smejas). Bet tā doma, ideja no atmiņām un vēstulēm ir nojaušama. Marijas pēdējo skūpstu gan es Dārziņam uzdāvināju – tas, ka viņš nāca atvadīties, ir zināms, un Marija pēc tam vēstulēs tik ļoti pārdzīvoja viņa nāvi, ka savam Emīlam es ļāvu šim sapnim piepildīties. Arī par viņa nāvi jau nekādas īstas skaidrības nav. Jaunībā romantiski šķita – pašnāvība un tikai, traģiskais varonis taču! Bet tagad es šaubos, jo viņš no saviem liktenīgajiem 35 gadiem tik ļoti baidījās. Tiešām ticēja pareģojumiem? Jā, liktenīgie 35 gadi viņam ausīs esot skanējuši. Domāju – cik dīvaini, arī manai mīļajai Austrai Skujiņai kāds bija 23 gadus ilgu mūžu izzīlējis, Dārziņam 35 un tā arī notika, ka tajā vecumā aizgāja. Vai viņiem tiešām tā bija lemts, vai arī viņi bija sevī to kaut kā ieprogrammējuši? Jo Dārziņš jau nemaz tik ļoti nāves neilgojās. Viņam skaidri un gaiši bija teikts, ka jāuzmanās no transportlīdzekļiem, un Dārziņš arī mežonīgi baidījās no tramvajiem, vilcieniem, mašīnām. Tāpēc grāmatā uzrakstīju, ka Dārziņam vilcienā šķita – kāds viņu sauc, tāpēc viņš arī pagrieza galvu atpakaļ un izkrita...
Grāmata “Melanholiskais valsis. Emīla dārziņa sapnis par mīlestību” izdota, pateicoties Vidzemes plānošanas reģiona un Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālam atbalstam.
Intervija tapusi sadarbībā ar izdevniecību “Latvijas Mediji”. |
|
||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||||
Eiropas Kultūras mantojuma dienās no 13. līdz 15. septembrim Alūksnē šogad aicina visus interesentus iepazīt un izbaudīt gleznaino Alūksnes Muižas parku un tā izcilās arhitektūras vērtības. 
Maiju Krekli lasītāji labi pazīst, – viņai līdz šim iznākuši seši romāni un trīs kultūrvēsturisku eseju grāmatas. “Melanholiskais valsis. Emīla Dārziņa sapnis par mīlestību” ir desmitā publicētā grāmata un uzrunās gan mūzikas un mīlas stāstu cienītājus, gan visus, kurus interesē Latvijas kultūrvēsture. Tik cieši jaunajā darbā savijies Emīla Dārziņa dzīvesstāsts ar viņa mūža lielākās mīlestības – Marijas Stalbovas, Viktora Eglīša sievas, mūžu, turklāt plašajā 20. gadsimta sākuma Latvijas panorāmā ienāk arī citas tā laika kultūras personības – Rūdolfs Blaumanis, Kārlis Krūza, Edvards Virza, pat Rainis un Aspazija pavīd fonā.