VPR jaunumi

Personīgās izaugsmes koučs* Gunita Putniņa, pēc astoņpadsmit gadu prombūtnes Īrijā, pagājušajā gadā atgriezās savā dzimtajā pilsētā Valmierā. Viņa atklāj: “Es eju gar Valmieras Stāvajiem krastiem un man pilnīgi asaras birst, cik tie ziemā ir skaisti. Man tas nav bijis gandrīz divdesmit gadus. Es esmu no tā aizbēgusi, sakot - tā Latvija (ironiski). Sniegu es neredzēju, tāpat kā Dubaijā neredzēju lietu. Atrodot sevi, atradu citas vērtības.  Man vairs nav vajadzīgs tas, kas ir manā ego. Tagad no rīta es pieceļos un pasakos Dievam, ka es redzu šo skaisto sniegu. Man ir citas vērtības.”

Aizbēgu no Latvijas materiālās nedrošības dēļ. Būtībā es pati baidījos no sevis 

Par savu pieņemto lēmumu, doties projām no Latvijas, Gunita stāsta, ka neesot gribējusi dzīvot uz citu cilvēku rēķina. Viņa stāsta: “Biju sev apsolījusi, ka dzīvē darīšu visu, lai man nevienam nav jāprasa nauda.” Pēc mācībām Limbažu 18. arodvidusskolā, kur tika apgūta veikalveža profesija, viņa devās uz Rīgu, jo gribēja būt patstāvīga. Pieteicās darbā mazā pārtikas veikalā, kur bez brīvdienām nostrādāja 35 dienas no plkst. 8.00 – 23.00, nopelnot 80 latus. Viņa turpina: “Pēc trīs brīvdienām nostrādāju vēl 35 dienas un saņēmu 79 latus. Tad es vienkārši visam pazaudēju jēgu.” Īstajā brīdī nāca draudzenes, kura jau tobrīd dzīvoja Īrijā un strādāja šampinjonu saimniecībā, piedāvājums pārcelties uz Īriju, lai pastrādātu. Man parādījās cerība. Es aizņēmos naudu un devos prom nezināmajā. 2002. gadā, kad aizbraucu, Latvija vēl nebija Eiropas Savienībā,” Gunita stāsta. Viņa tur sevi neesot uzskatījusi, kā raksta, par “nabaga sēņotāju”. Viņai tā bija iespēja nopelnīt vairāk nekā 80 latus mēnesī. Jau vēlāk Gunita strādāja par istabeni vietējā viesnīcā, kur varēja labi nopelnīt. Taču nenokārtotās darba uzturēšanās atļaujas dēļ nācies atgriezties Latvijā. Pēc kāda laika atkal devusies atpakaļ uz Īriju, tomēr pēc īslaicīgas uzturēšanās un pastrādāšanas tur, atgriezusies Latvijā, lai “sagaidītu Eiropas Savienību”.

Latvijā Gunita devusies uz SIDC darbā iekārtošanas biroju (darbs uz kruīza kuģiem), izgājusi apmācību kursus un gaidīja, kad brauks kāds pārstāvis no kuģa. Gunita saka: “Ļoti ticu, ka Visumam ir savi plāni. Man piezvanīja un teica, ka ir atbraucis nevis pārstāvis no kuģa, bet no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Dubaijas. Viņi darbam meklēja dzīvības glābējus pie baseiniem un okeāna. “Skolā baseins bija, es peldēt māku. Es iešu uz interviju!” Dubaijā, gadu nostrādājusi par glābēju, satikusi dažādu tautību cilvēkus, iemācījusies labāk angļu valodu, kā arī guvusi lielu pieredzi. Tur arī izveidoja ģimeni ar marokāņu izcelsmes vīrieti.

Tomēr Gunita lūkojās atpakaļ uz Īriju, kurp arī devās, lai strādātu Dublinā par viesnīcas menedžeri. Tā kā tur darba attiecības neizveidojās tik veiksmīgas kā bija cerēts, “ar pēdējiem 10 eiro un koferi” devās pie savas audžumāsas uz Korku. Audžumāsas vīrs palīdzējis iekārtoties par pārraugu veikalā pie ēdināšanas naktsmaiņās. Uz Īriju pārcēlies arī Gunitas vīrs, vēlāk piedzimusi, Gunitas vārdiem runājot, viņas “arābu princese”. Tomēr attiecības izira. 

Nomainījusi darba vietu, Gunita līdz 2016. gada beigām nostrādāja par menedžeri citā ēdināšanas uzņēmumā lielā benzīntankā. Bet ar savu otro vīru – “latviešu bāleliņu” - iepazinusies internetā. Viņš dzīvojis 90 km no Korkas. Gunita stāsta: “Aizgāju pie vīra uz nekurienes vidu uz pašu zemāko, tālāko punktu Īrijā – Bantriju. Skaisti – daba, okeāns, meži. Viss pārējais – nekurienes vidus. Es biju teikusi, ka nekad nevarētu nestrādāt, jo tad es “sajuktu prātā”. Bet Visums man parādīja –  tu nesajuksi prātā, caur to sāksies tava garīgā izaugsme. Tā arī bija – es tur pastrādāju kaut kādus sezonālos darbus, jo tā bija tūristu pilsēta. Bet darbi visu laiku beidzās, un sanāca laiks pabūt ar sevi, palasīt grāmatas.”

Kad jautāju: “Vai tad parādījās interese par koučingu?” Gunita pastāsta, kā tas viss sācies. Viņa bija nolēmusi, ka varētu strādāt no mājām, piepelnoties internetā. Ieraudzīja sociālajā tīklā "Facebook" piedāvājumu, ka kaut kur Amerikā jāpārdod kaut kāda platforma. Izrādījies, ka bijuši jāiziet trīs tiešsaistes kursi un jāizlasa trīs grāmatas, un tad varējis tikt tālāk. Visi video bijuši par domāšanu. Tas licis arī pašai aizdomāties. Beigās, kad nonāca pie paša produkta, Gunita sapratusi, ka tas viņu pilnīgi neinteresē un nolēmusi pamest. Taču no kursu vadītājas saņēmusi ieteikumu izlasīt grāmatu ar nosaukumu "Pievilkšanās spēks" no sērijas “Noslēpums" ("The Secret”). Tad arī radusies doma par "laifkoučingu" un interese sameklēt atbilstošus kursus. Gunita stāsta: “Es aizgāju uz kursiem un pirmās nedēļas nogalē biju "ar muti vaļā", jo sapratu, ka pirmais klients būšu es pati, un tagad man būs jāmaina visa sava būtība. Man būs jāmācās klausīties. Es biju savā dzīvē “palikusi uz pauzes” par sevi, par to, kāda es esmu, kādas ir manas iekšējās “programmas”. Izejot apmācību, Gunita saņēma kouča diplomu un tagad ir gatava atbalstīt citus atbilžu meklēšanā uz dzīves problēmjautājumiem.

Noticēt sev 

Tad viņa stāsta par savu vēlmi atgriezties Latvijā. 2020. gada martā Īrijā sākās lokdauns (mājsēde) ar stingriem ierobežojumiem, kad nedrīkstēja doties tālāk par 2 km no mājām. Gunita saka: “Visu laiku sēdēju mājās. Es "koučoju", bet sāku just, ka sāku izdegt, jo man vajag tiešo kontaktu. Un tad es “baroju” sevi ar domu par Latviju. Teicu, ja būs otrais "kovidvilnis", es gribu būt Latvijā.”

Par to, vai jūt emocionālu piesaisti Latvijai, Gunita saka: “Par to es sāku vairāk domāt, kad apprecējos ar latviešu vīrieti. Tad sāku vairāk par to domāt, jo vīram Vangažos pie vectēva mājas ir ielieti savas mājas pamati. Tas man deva lielāku cerību, jo, ja ir pamati, tad kaut kas jau ir ielikts.

Gunita pastāsta, ka pēc apprecēšanās esot vairāk sākusi runāt par Latviju un ar pārcelšanās domu sākusi “barot” arī savu vīru. Viņa saka: “Es sapratu, ka esmu pati sev likusi visus limitus. Es aizbēgu no Latvijas materiālās nedrošības dēļ. Būtībā es pati baidījos no sevis. Nav jāmaina valstis, lai sakārtotu sevi.” Viņa atklāj, ka vīram teikusi: “Es esmu sakārtojusi savu domāšanu. Es radu savu realitāti un tur nav saistība ar valdību. Kāda jēga pelnīt naudu, ja beigās tāpat tās nav? Tad jau es arī Latvijā varu pelnīt mazāk un beigās man pietiek. Kāda starpība, kur dzīvot. Es sāku vērtēt pavisam kaut ko citu.” 

Esmu gatava palīdzēt citiem 

Vasarā ciemojoties Latvijā, Gunita saprata, ka Īrijā vairs atgriezties nevēlas un kas ir viņas aicinājums - “atgriezt mājās savējos”. Viņa pastāsta, ka viņas draudzenes ar vīriem, IT speciālistiem, atgriezušās Latvijā jau pirms vairākiem gadiem. Viņa stāsta: “Es domāju, cik labi ,viņi māk programmēt datorus un dzīvot kur grib. Un tagad es varu programmēt pašu svarīgāko “datoru” pasaulē. Es teicu vīram, ka es varu braukt mājās. Es varu strādāt no jebkuras pasaules malas.”

Gunita Putniņa ar ģimeni. Foto: privātais arhīvs

Gunitas ģimene šobrīd dzīvo Īrijā. Bet Gunita paralēli koučingam, lai būtu nodarbināta, pēc atgriešanās ir strādājusi gan “Viršu” benzīntankā, gan “Gemoss” veikalā Valmierā. Jautāta par to, kāds atbalsts ir nepieciešams remigrantiem, lai atbraucot nebūtu vilšanās, Gunita saka: “Ja cilvēks pats nezin, ko viņš grib, bet saka, ka es gribu atgriezties Latvijā, tad ir jājautā – bet kāds ir vadmotīvs, ko tu vēlies. Un tad divus mēnešus atbraukt, padzīvot un tad pateikt – nē, man nesanāca, es braucu prom. Šodien es sapratu, ka vairāk ir vajadzīgs morāli psiholoģiskais atbalsts, nevis tas - vai tev būs dzīvoklis vai darbs. Tā visa ir materiālā drošības sajūta, bet ja viņš brauc nedrošs savā būtībā (kāpēc es pati aizbraucu), nebūs nekā – būs divi mēneši un prom. Un tādi stāsti ir ļoti daudz. Es uzskatu, ka cilvēks jāsāk sagatavot jau tad, kamēr viņš vēl nav mājās, bet tur (Īrijā, Anglijā utjpr.).”

Gunitas aicinājums būtu palīdzēt sievietēm, kuras, bēgot no emocionāli vardarbīgām attiecībām, vēlas kopā ar bērniem atgriezties Latvijā, taču nespēj to izdarīt, jo nezin likumus un savas tiesības. Saskaroties ar traumatisku pieredzi savā dzīvē, Gunita ir gatava sniegt nepieciešamo atbalstu arī citām sievietēm. Gunita sazinās arī ar ģimenēm, kurām ir interese par atgriešanos, bet kuri vēlās uzzināt īstu pieredzes stāstu par atgriešanos mājās. Viņa saka: “Mana doma bija vienot tos cilvēkus vienā grupā – kopienā, kas paceļ, jo tur ir tas atbalsts. Tie cilvēki, kas ir bijuši prom, var izjustāk atbalstīt atbraucējus nekā tie, kuri nekur nav bijuši.”

Par galvenajām grūtībām, ar kurām ir jāsastopas atgriežoties, Gunita runā: “Ir pierasts pelnīt “lielākus ciparus”, bet netiek jau piedomāts par cipariem pret dzīves līmeni. Daudzi emocijās ir pārdevuši savus dzīvokļus un mājas. Un atgriežoties ir – kur tad es? Bet es redzu, ka atgriezties un īrēt nav slikti. Bet nebraukt, tāpēc, ka es neīrēšu un nebraukšu šeit, kamēr viss nebūs “tip-top” – tā visa dzīve paiet garām. Kamēr cilvēki vairāk domās par materiālo, atgriešanās būs sarežģīta. Bet ko es varu sevī mainīt, lai es varētu Latvijā iedzīvoties?”

Kādu padomu var iedot tiem, kuri ir atgriezušies, bet saskaras ar emocionālām grūtībām? Gunita saka: “Ja ir pacēlums, līdzsvaram būs tukšums. Arī pacēlumam ir kāds iemesls – ilgas pēc kaut kā, ilgas būt piederīgam. Varbūt pacēlums ir tādēļ, ka ir siltā Latvija, jo Anglijas vai Īrijas laiks nepatika. Bet varbūt nebija pieņemts sabiedrībā. Ir interesanti uzzināt, kāpēc bija pacēlums un kāpēc tagad ir šis emociju kritums. Bet tas tā būs, jo tā ir daļa no procesa. Bet jādod sajūta, ka tas pāries. Lai viņi izmanto šo periodu, kad ir emocionālais izsīkums. Viņiem ir jāiedod “rīki”. Garīgais izsīkums stāsta, pie kā jāpiestrādā. Varbūt daudziem tas dzīves koučs ir svarīgākais, kas ļaus saprast - cik es esmu gatavs doties uz Latviju. Koučings izcels ārā, to kas viņam atgriežoties Latvijā, varētu traucēt, pirmkārt, noticēt sev."

Viņa arī min, ka atgriežoties daudzi grib, lai viss ap viņiem griežas. Tomēr “nevar viss būt kā smērēts, jo tas neatbilst dabas likumiem. Tā ir mācīšanās akceptēt, ka viss nav par 100 procentiem perfekti”.

Noslēdzot sarunu, Gunita secina: “Reizēm ir jāapiet visa pasaule, lai saprastu, ka īstā “zelta lāde” ir tepat – tā ir mana zeme, mana Latvija. Īstā atslēga lādei biju es pati, un tā atslēga bija manī. Es gāju pa dzīvi un viņu meklēju. Galvenā atslēga bija atslēgt sirdi, sākt sevi mīlēt un rūpēties visās jomās.”

Ja vēlaties pieteikties koučingam pie Gunitas Putniņas, rakstiet: e-pasts: endorphins2018 PIE gmail PUNKTS com.

*Koučings ir partnerība - klienta un kouča kopīgs darbs, kas vērsts uz personīgās vai profesionālās dzīves izaugsmi. Koučs palīdz atklāt potenciālu, ieraudzīt mērķus, izstrādāt plānu to sasniegšanai. Atbildot uz kouča jautājumiem, klientam ir iespēja saskatīt slēptās iespējas un rast absolūti negaidītus risinājumus saviem lielajiem jautājumiem, iziet no savu uzskatu apburtajiem lokiem un pašu radītajiem stereotipu rāmjiem. Koučs izaicina, provocē, palīdz ieraudzīt lietas citā gaismā. 

*Endorfīni - hormoni, kas rūpējas par pacilātības, prieka un laimes sajūtu.

Papildu informācijai: Ija Groza, remigrācijas koordinatore Vidzemes reģionā, ija.groza PIE vidzeme PUNKTS lv, mob.t.: 29287585.

Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake PIE vidzeme PUNKTS lv.

CITAS VIDZEMES REMIGRĀCIJAS ZIŅAS

-

28.01.2021

Notikumi

«Marts 2021»
POTCPSSv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
293031