VPR jaunumi

Ar Sandu tiekamies viņas brāļa autotransporta servisā Liepas pagastā, kuriem pagājušajā gadā piešķīra Vidzemes Remigrantu atbalsta finansējumu projekta ietvaros. Šogad savu dalību tajā pieteiks arī sirsnīgā Sanda, kura savā dzimtajā pusē – Cēsīs atgriezās šīs vasaras vidū, tikpat neplānoti, kā aizbrauca. Uz desmit gadiem. Sanda dalās pārdomās par  nākotni, dzīvi un iespējām.

Biznesa ideju vēl paturēs noslēpumā

Ja runājam par atbalsta finansējuma konkursu, tad virziens, kurā plānojam darboties, ir saistīts ar izklaidi, ar pakalpojumiem ģimenēm. Negribas skaļi par to runāt,  kamēr vēl nav piepildīts, jo ticu šai idejai. Ir vairākas lietas, ar kurām darbojos. Man kā fotogrāfei ir arī doma sadarboties ar uzņēmumiem, kuri rīko pasākumus, piedāvājot savus pakalpojumus, arī ar dekorēšanu, dekorāciju izveidi nodarbojos. Ir projekts ar zelta foto sienu, kura vējā skaisti mirguļo. Abas ar mammu esam ļoti radošas, tādēļ idejas ir, un plānojam tās realizēt abas kopā. Paralēli esmu pieteikusies arī Valmieras biznesa inkubatorā, arī tur var iet ar savu biznesa ideju, ja tā tiek atzīta par labu, tad tiek tālāk un var saņemt līdzfinansējumu. Process ir salīdzinoši ilgs - 6 mēnešu periods, kura laikā ir jāiet uz dažādiem semināriem, konsultācijām. Šie projekti neizslēdz viens otru, nav tā, ja piedalos vienā, nevaru piedalīties otrā. Iespējas ir!

 

Aizbraukšana, tāpat kā atgriešanās pēc 10 gadiem, bija ļoti spontāna

Aizbraucu es neilgi pēc tam, kad pabeidzu Priekuļu tehnikumu. 2008. gadā aizbraucu pie brāļa uz Īriju ar domu palikt tur uz kādu nedēļu.  Esot jau tur, radās doma aizsūtīt savu CV darba vietai, kurā strādāja brāļa sieva. Tā arī izdarīju, un mani pieņēma darbā! Paliku tur. Pēc skolas es Latvijā nebiju nekur strādājusi, pirmā darba pieredze sanāca Īrijā.

Pēc 6 mēnešiem sapratu, ka tas tomēr nav man, jo slodze bija diezgan traka. Draugs aizbrauca uz Angliju pie savas māsas, un pēc laika arī es turp devos. Tur nodzīvojām 10 gadus! Strādāju dažādus darbus noliktavās, fabrikās. Arī sadzīves apstākļi nebija viegli.

Sākotnēji dzīvojām kopā trīs pāri vienā mājā, līdz beidzot iekārtojām savas mājas, jo savs tomēr ir savs. Nodibinājām ģimeni.

Dzīvojot Anglijā ļoti pietrūka Latvijas dabas, ezeru. Arī  tur ir skaista daba, bet tad ir speciāli jābrauc, tas viss nav ieraugāms uz vietas, jo ikdienā neko vairāk par rindu mājām nevar redzēt. Mēs dzīvojām valsts vidienē, savas mašīnas nebija. Sanāk vismaz stundas brauciens, lai apskatītu uz ezeru, kurā nemaz nedrīkst peldēt, jo tur ir jahtiņas, aizsargājamās ūdens krātuves.

Ar braukšanu atpakaļ bija līdzīgi, jo arī tas bija ļoti spontāni - martā apskatījos, cik maksā biļetes uz Latviju jūlijā,  un tās bija ļoti lētas, es vienkārši tās nopirku. Saku draugam - viss, mēs braucam! Viņš gan  palika vēl  pastrādāt, nevarēja tik vienkārši atbraukt,  mums arī nebija nekādu iekrājumu. Pārcelšanās izdevumi arī bija palieli. Pēc Brexit atgriešanās noteikti būtu apgrūtinātāka, un mantu pārvešana vēl dārgāka. Pārcelšanās iemesls bija  arī tas, ka meitiņai, kura dzima Anglijā, ir 5 gadi, un jāsāk iet pirmsskolā. Apstākļi sakrita, un šķita tikai loģiski atgriezties tieši tagad. Paziņas, kuru bērniem jau ir vairāk kā desmit gadu, jau vairs nedomā par atgriešanos, jo tas šķiet pārāk apgrūtinoši.  Tāpat arī tie, kas ir nopirkuši īpašumu, diezin vai atgriezīsies, jo kredīts ir jāmaksā gadu desmitiem, tas tad ir uz palikšanu. Mums tādas idejas nebija, iespējams tādēļ, ka mūs jau gaidīja mājas Latvijā – nebija jādomā, kur palikt, ko īrēt.

 

Remigrācijas koordinatori un atbalstu projekti ir vajadzīgi

Ijai (Vidzemes plānošanas reģiona Remigrācijas koordinatorei) sāku rakstīt, jo meitiņai vajadzēja nokārtot bērnudārzā vietu. Par remigrācijas koordinatori zināju tāpēc, ka pirms gada viņa palīdzēja brālim grantu konkursa sakarā, nezinu, vai citādi būtu uzzinājusi par tādu iespēju. Bet tā palīdzība ir tik vajadzīga! Mūsu gadījumā tas bija tikai jautājums par vietu bērnudārzā, bet arī tas mēdz būt izšķiroši. Visu palīdzību man sniedza ļoti ātri, vietu dabūjām viens un divi (smejas). Starp citu, tad arī uzzināju, ka esmu deklarēta Anglijā, ko nebiju apzināti darījusi. Tas laikam tika automātiski izdarīts, kad meitai kārtoju dokumentus saistībā ar personas kodu, migrācijas dienestā, kur norādīju arī dzīvesvietas adresi. Šo jautājumu kārtot  ir grūti, jo, esot ārzemēs, ja Tev nav Latvijas bankas internetbanka vai eID, tad attālināti nemaz nevari noskaidrot, kur esi deklarēts.

Tāpat arī ar projektu konkursu remigrantiem uzņēmējdarbības uzsākšanai vai attīstīšanai – tas ir labs atspēriena punkts tiem, kuri ir nesen atgriezušies vai domā par atgriešanos. Daudzi par tādu joprojām nezina, jo tas ir jauns projekts, šis būs tikai otrais gads, kad tāds notiks. Man jau ir plāns, ja izdosies veiksmīgi šajā konkursā finišēt, es domāju, ka caur manu pieredzi šis konkurss vēl vairāk aizies tautās, un es turpināšu cilvēkiem stāstīt, ka tāds ir. Jo visi, kuri dzīvo ārzemēs, ar kuriem esmu runājusi, plāno kaut kad atgriezties, viņi nedomā tur palikt.

 

Katram ir sava dzīves misija, ko piepildīt

Domājot par tiem, kuri ir aizbraukuši un saka -  Latvijā viss ir slikti… Manuprāt, tas bieži vien ir atkarīgs no katra paša. Protams, apstākļi to ietekmē, taču vienmēr esmu uzskatījusi, ka dzīvot šeit var, tikai jādomā un jādara. Daudzi man arī saka, ka nav tik radoši, nevar izdomāt kaut ko jaunu, nevar izdomāt, ko darīt. Tad arī nekas nebūs. Katram no mums dzīvē ir kāda misija, kaut kas, ko tu proti, kas tiešām sanāk un arī patīk, ar to tad arī ir jāiet un jādara! Man acu priekšā brālis, kurš no mazotnes jau riteņus laboja, kuram patīk krāsot, remontēt, tagad ir atvēris kopā ar draugu savu autoservisu! Redzēju, kā tas no bērnības profesijas spēlēm izaug par reālu nodarbošanos, par savu biznesu. Man tā ir fotografēšana. Uz ārzemēm aizbraucu bez kameras, bet braucot uz Angliju noliku sev mērķi -  par pirmo algu nopirkt fotoaparātu, un tā arī izdarīju. Tad arī sāku fotografēt paziņas, draugus, ģimeni, tā tas pamazām izauga. Latvijā tagad ir ļoti populāri pašiem kaut ko atvērt, taisīt, piedāvāt savus pakalpojumus. Tajā pat laikā,  tas pats auto serviss -  jau pat nav tik radošs, bet ir pieprasījums, mašīnas plīst, un cilvēkiem ir slikta pieredze ar citiem servisiem. Šodien daudzās nozarēs var izcelties ar to, ka nekrāpies, ka tiešām izdari savu darbu godīgi, nevis tikai saņem naudu. Un ja vēl kvalitatīvi! Caur to iemanto cilvēku uzticību un iegūsti jaunus klientus, nebūs pat nepieciešama reklāma – visefektīvākā reklāma ir no cilvēka cilvēkam.

Pamatā viss atkarīgs no mums pašiem – ko gribam darīt, kā gribam dzīvot. Arī atrašanās vietai ir liela nozīme, bet tā jau arī ir paša izvēle, turklāt, tas atkarīgs no nozares – kādu ideju iespējams izpildīt tikai laukos, kāda cita uzplauktu tikai pilsētās, centros. Tagad daudzi atkal pārceļas uz laukiem, tādēļ ir labs brīdis, kad sākt kaut ko darīt. Jāizdomā, kā izmantot to, kas Tev ir, kas Tev pieder. Ja nekā nav, tad ir iespējas, kuras var izmantot, kā manis minētie biznesa inkubatori, atbalstu konkursi, projekti, iespējas tiešām ir.

 

 

Savā uzņēmumā peļņa var būt arī tikai pēc gadiem

Kaut ko uzsākot svarīgi iet uz to ar pareizo attieksmi, nepadoties uzreiz. Pirmie 3 gadi parasti ir laiks, kas paiet, kamēr bizness, tā teikt, “ieskrienas”, līdz sāc tiešām pelnīt. Tādēļ jādara kaut kas, kas patīk un kam tici, lai redzētu jēgu un negribētu ātri padoties. Pēdējā laikā bieži dzirdu, ka Latvija ir iespēju zeme, tikai jāierauga sevi tajā visā, jāpamana biznesa niša, kurai varētu būt pieprasījums – nav jāizdomā kaut kas pilnīgi jauns. Ir arī projekti, kuri “neaizies”, ka  saproti - ieguldītie līdzekļi un darbs neatmaksājas. Tādos brīžos ir jāmācās to palaist, ļaut tam mirt, un iet uz priekšu, nepadoties.

Es esmu cilvēks, kuram ir ļoti svarīgi, kur es ikdienā ieguldu savu enerģiju, savu laiku, tādēļ uzskatu, ka cilvēkam ir jādara tas, kas viņam tiešām patīk. Izvēloties nepareizo virzienu, nevar būt laimīgs. Veselību arī tas ļoti ietekmē, var pat ieslīgt depresijā, par to ir jādomā. Latviešiem gan bieži ir raksturīgi sakostiem zobiem iet un darīt, jo ir jādara, un viss! Mamma  man teikusi, ka viņai savulaik bijis sapnis kļūt par fotogrāfi.  Vai es neapzināti piepildu viņas neizsapņoto sapni?

Informāciju sagatavoja: Kaiva Anna Upleja, Vidzemes plānošanas reģiona pārstāve, E-pasts: kaiva.upleja PIE strategies PUNKTS lv.


02.09.2019

Notikumi

«Septembris 2019»
POTCPSSv
 1
2345678
9101112131415
16171819202122
23242526272829
30