VPR jaunumi

Pirms pusotra gada fotogrāfe Sanda Bogomazova atgriezās uz dzīvi Latvijā pēc 10 gadu prombūtnes Anglijā. Savas sajūtas, esot šeit, viņa raksturo ar vārdu “mājas” – jūtas labi, brīvi un nepiespiesti. Katrā ziņā labākas sajūtas, nekā dzīvojot Anglijā – vairs nav tāda nenoteiktības sajūta, ir mērķis, uz kuru tiekties. Jēgpilnāka dzīve, esot mājās. Sanda dalās pārdomās par  dzīvi Latvijā, par iemesliem, kādēļ atgriezās un to, kādēļ savu karjeru fotografēšanā nolēma neveidot Anglijā.

Varētu teikt, ka esmu iedzīvojusies. Vēl gan dzīvojam mammas mājā un gribētos atrast savu vietiņu, kur dzīvot, jo esam ģimenē trīs, taču, vismaz atgriežoties, mums nebija jādomā, kur palikt. Tas bija svarīgs faktors, jo daudziem tādas iespējas nemaz nav. Turklāt arī Anglijā pirmos piecus gadus dzīvojām mājā kopā ar vēl diviem pāriem, vēlāk jau ar vienu pāri, bet tas joprojām bija apgrūtinoši – nekad līdz galam nejūties kā savās mājās, vienmēr jārēķinās ar citiem.

Šeit tomēr mēs esam visi kopā un atbalstām viens otru. Noteikti arī tas, ka dzīvoju piepilsētā, dod savu māju garšu – tā sajūta ir brīvāka, nekā dzīvojot lielpilsētā, piemēram, Rīgā. Tas nebūtu priekš manis. Arī Anglijā dzīvojām salīdzinoši mazā pilsētā Mansfildā, taču tur atkal ir cits dzīvesstils – rindu mājas, dzīvo tuvu viens otram, mazie dārziņi, pagalmiņi. Tāda saspiestāka sajūta. Un, ja nav auto, ar kuru izbraukt apskatīties, kas apkārt notiek, tad ir grūti. Te tomēr ir savādāk – apkārt ir daba, zaļš, plašāka personīgā teritorija. 

Pirmais gads uzņēmējdarbībā

17. oktobrī pagāja gads, kopš reģistrēju Latvijā savu uzņēmumu – “StoryTime” fotostudiju Cēsīs. Tagad atskatoties, es pat teiktu, ka gājis ir diezgan mierīgi, ja neskaita pirmo COVID–19 vilni. Taču arī tad viss sakārtojās tā, ka varēju turpināt strādāt, pamainot fokusus – martā biju plānojusi rīkot bērnu tematiskās ballītes ar balonu dekorācijām, taču pandēmijas ierobežojumu dēļ tās nācās atcelt. Varbūt tam tā arī bija jānotiek, jo drīz vien izveidojās lieliska sadarbība ar spēļu un svinību istabu "Wonderland", kas atrodas  tepat Cēsīs – sanāca vēl labāk, jo nebija jādomā kā noorganizēt bērnu ballīti manā studijā, varēju piedāvāt foto pakalpojumus un nepieciešamības gadījumā arī izdekorēt kādu pasākumu.

Vēl viens pozitīvs pavērsiens pandēmijas laikā- tiku jaunā, lielākā studijas telpā un izveidojās arī  brīnišķīga sadarbība ar apģērbu nomu "Kleitu skapis". Sadarbības ir šī laika viena no labākajām iespējām kā mazie uzņēmēji var palīdzēt  viens otram biznesā.

Šobrīd ļoti izvērtēju uzņēmuma turpmāko darbību un rīcību – ko varētu uzlabot un kā sabalansēt abas nozares, proti, fotografēšanu un dekorēšanu tā, lai tas nepārvērstos par rutīnu un slogu, jo visu viena nespēju paveikt. Būtu nepieciešams kāds labs palīgs, tieši pasākumu dekorēšanas jomā. Visam ir jāatrod laiks un nevar arī pārstrādāties, lai nenonāktu pie izdegšanas.

Pirmajā krīzes brīdī šķita, ka būs traki, nekas nenotiks. Taču es mēģināju tai laikā saprast, ko varu uzlabot, kā piesaistīt vairāk klientus, piedomāt vairāk par reklāmu, jo šobrīd jau viss atkal pastiprināti notiek digitālajā vidē. Paralēli darbam, uzsāku  mācību kursu pieaugušajiem, kurš daļēji tiek sponsorēts no Eiropas fonda līdzekļiem. Izvēlējos sev aktuālu kursu Latvijas Universitātē – digitālais mārketings un tīmekļa vietnes izstrāde, kuru absolvējot es ieguvu labu pamatu un zināšanas reklāmas izveidē, kā arī beidzot varēšu izveidot labu mājaslapu. Ar uzņēmuma reklāmu man iet diezgan grūti, jo tas prasa daudz laika, izdomas un enerģijas. Justos atvieglotāka, ja to manā vietā darītu kāds mārketinga speciālists. Esot uzņēmējdarbībā saprotu, ka laba reklāma ir ļoti svarīga un to nav nemaz tik viegli izveidot. Jāiegulda daudz laika un arī naudas līdzekļu, lai virzītos tirgū, gūtu atpazīstamību. Bieži vien tas nozīmē arī kaut ko darīt par velti, tikai lai iegūtu materiālu reklāmai, kā piemēram, fotogrāfijas no fotosesijas, kuras izmantot publikācijām.

Šobrīd sanāk koncentrēties uz to, kas ir atļauts, kur varu darboties kā fotogrāfe – pasākumi ārā, fotosesijas. Pati arī dekorēju studiju, iekārtoju tematiskos stūrīšus – nav jāmeklē atsevišķi dekorators, pati varu izpausties. Visu laiku arī rodas arī jaunas idejas par to, ko un kā varētu darīt. Šogad diezgan ātri sāku gatavoties Ziemassvētku fotosesijām, pagājušajā gadā to visu darīju tikai decembrī. Bet tagad jau novembrī tika izveidots Ziemassvētku stūrītis fotostudijā. Daži fotografēties mīlētāji jau pamanījās uzrakstīt un taujāt par iespēju fotografēties pirms vēl biju ielikusi pirmās fotosesijas bildes Ziemassvētku noskaņā!

Šis otrais krīzes vilnis šķiet pozitīvāks, cilvēki grib kaut ko skaistu, ar ko iepriecināt sevi, jo apkārt ir tik daudz negatīvā. Ģimeniskās vērtības, šķiet, šobrīd ir vēl svarīgākas, mēs novērtējam kopā būšanu. Un fotosesija ir lielisks variants, kā apvienot skaistu kopā būšanu un iegūt savā īpašumā skaistas bildes.

Ar Jauno gadu plānoju īpaši strādāt ar sieviešu portretiem studijā – izsmalcinātā stilā un jau ar gatavu produktu – izdrukātas fotogrāfijas skaistā kastītē un rāmīšos. Tas ir tuvākais mērķis, uz ko tiecos. Tad jau skatīšos, kas notiks, kāda būs cilvēku atsaucība, bet galvenais ir izvērtēt klientu vēlmes un atrast klientus, kuriem tas būtu nepieciešams.

Noteikti nav doma mest mieru 

Klausoties manī, daudzi brīnās kā varu būt tik pozitīva, viss taču esot slikti! Taču nebūs jau visu laiku tik slikti, būs atkal labi! Šobrīd nav tas labākais laiks dzīvē, bet kaut kā mēs izkuļamies, atrodam, ar ko nodarboties, ko mācīties. Tā arī turpinu kaut ko paralēli darīt, apgūt jaunu informāciju, nestāvēt uz vietas.

Liekas – ko tad mēs Latvijā varam, te nav maksātspējas. Bet vienmēr būs cilvēki, kuri ir maksātspējīgi un kuri paši ir uzņēmējdarbībā un saprot, kā tas ir – pašam kaut ko darīt, radīt un nopelnīt. Jo vēl joprojām ir cilvēki, kuri gaužas par cenām, bet, ja esi pats kaut ko darījis, tad zini, ka tas ieguldījums nav tikai tas brīdis, kad aizeju noklikšķināt tos kadrus. Pēc tam vēl ir laikietilpīga bilžu atlase un apstrāde, nemaz nerunājot par pārējām izmaksām kā telpas, aparatūra. Tas laikam ir viens no iemesliem, kādēļ arī pati ilgu laiku uzskatīju, ka tas ir mans hobijs un pagāja laiks, kamēr pieņēmu, ka tas ir mans darbs un ir jāsāk domāt par to, kā varu izdzīvot, darot to, kas patīk. Jātiecas uz kaut ko augstāku. 2019. gadā Vidzemes remigrantu uzņēmējdarbības projektu konkursā ieguvu finansējumu studijai, saistībā ar to drīzumā būs pirmā pārbaude un, lai gan ir neliels uztraukums, sapratu, ka tā patiesībā arī ir motivācija. Tik daudz jau ir ieguldīts, iegādāts – noteikti nav doma mest mieru, tieši pretēji – tā tikai jāturpina.

Iemesls atgriezties – meitas tālākā izglītība 

Atskatoties – joprojām ļoti priecājos, ka pieņēmām lēmumu atgriezties. Mūsu gadījumā galvenais faktors bija meitas tālākā izglītība – sapratu, ka Latvijā viņai būs labāk un negribēju braukt tad, kad viņa jau ir iedzīvojusies angļu vidē, jo tur tomēr ir citas tradīcijas, izpratne. Ģimenē visu laiku runājām latviski, tādēļ tā viņai nebija problēma. Arī ar iekļaušanos skolā gāja pārsteidzoši labi – kad atbraucām, bija pāris nedēļas, kurās adaptējās, taču drīz viņa atvērās un nu jau ir arī daudz draugu. Arī audzinātājas ir priecīgas un saka, ka viņa ir runātīga, viss interesē. Protams, viņa atceras arī laiku Anglijā un mēdz to pieminēt, taču arī viņa saka, ka “šeit ir foršāk”.

Bieži sociālo tīklu komentāros ir tādi teksti, kā “padzīvosi tur gadu un tad jau redzēsi, kā būs, atbrauksi atpakaļ”. Ticu, ka ir cilvēki, kuriem tiešām neizdodas iedzīvoties vai kuri nemaz nevēlas atgriezties, jo viņiem šeit nav uz ko tiekties, nekas vairs nesaista ar Latviju. Taču daudziem tā ir tāda inde iekšā – ja jau viņiem negāja labi, tad kā tad citiem var iet labi. Bet visi nav vienādi. Daļa arī baidās kaut ko uzsākt šīs negatīvās attieksmes dēļ – zūd ticība, ka tas tiešām ir iespējams, sāk šķist, ka riski ir pārāk augsti – zemapziņā rodas domas, ka pēc gada tāpat brauksim atpakaļ, jo “visi” par to runā. Bet nevajag ļaut tam sevi ietekmēt, nevajag klausīties – jābūt savai galvai uz pleciem un, ja gribas kaut ko darīt, tad vienkārši ir jāsāk darīt.

Ar tukšām rokām atbraucot, būs grūti, kā tas būtu jebkur – nepieciešami kādi uzkrājumi, tāpat jāsaprot, kur dzīvot, un noteikti ir vēl daudzi jautājumi, kuri jāatrisina. Daudzos jautājumos var konsultēties ar remigrācijas koordinatoriem. Vidzemē tā ir Ija Groza, kura arī man daudz palīdzējusi, kad atgriezos, un joprojām ir jautājumi, ar kuriem varu pie viņas vērsties.

Man arī apkārt ir vairākas ģimenes, kuras ir atgriezušās un nebrauc atpakaļ, dzīvo pat vēl labāk nekā Anglijā. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kādēļ nenoticēju, ka viss ir tik slikti un ka daudz kas atkarīgs no tevis paša un tā, cik esi gatavs iet un darīt. Es tiešām nenožēloju atgriešanos un nevaru teikt, ka man ir grūti vai nevaru izdzīvot, gluži pretēji – man ir vieglāk mazāk tērēt, uzturēt veselīgāku dzīvesveidu, turklāt jūtamies daudz drošāk, šeit ir mierīgāk.

Arī ar Brexit izmaiņām nāk daudz nezināmā. Mazākā valstī tomēr, manuprāt, ir vieglāk, arī uzņēmējdarbībā. No vienas puses šķiet, ka konkurence ir lielāka, taču ir iespējams ar laiku atvērt “lauku” un visu izvērtēt, atrast savu nišu. Turklāt tā ir lieliska iespēja iepazīt cilvēkus, kas arī kaut ko dara paši – piemēram, mājražotāji. Cenšos atbalstīt vietējos un dodu priekšroku mazajiem veikaliņiem, kuri paši kaut ko ražo, jo saprotu, ko viņi tajā iegulda. Nav jau arī nekādu ierobežojumu cik tālu var augt, atrodoties Latvijā – mūsdienu iespējas ļauj atrasties jebkur un pārdot savas preces visā pasaulē!

 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju “Diasporas likuma normu īstenošana  (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai "Reģionālās remigrācijas koordinators")”. 

 Vidzemes reģionā remigrācijas koordinatora pienākumus veic Ija Groza, kontaktinformācija: e-pasts: ija.groza PIE vidzeme PUNKTS lv, Mob.t.: 29287585

01.12.2020

Notikumi

«Aprīlis 2021»
POTCPSSv
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
2627282930