VPR jaunumi

Daina Tērauda ir Gaujas Nacionālā parka tūrisma klastera “Enter Gauja” projektu vadītāja. Viņai ir sava remigrācijas pieredze. Daina četrus gadus dzīvoja Anglijā un tad pārbrauca atpakaļ uz Latviju. Atgriešanās mājās, Cēsīs, notika jau pirms vairākiem gadiem. Nu jau ģimene šeit ir atkal iedzīvojusies. Daina ir uzkrājusi pieredzi darbā ar tūrisma zīmoliem. Šobrīd laika distance ļauj paskatīties uz promdošanos, atgriešanos Latvijā un tās izaicinājumiem no malas.

Krīzes rosināta izšķiršanās  

Daina stāsta, ka lēmums par aizbraukšanu bijis finanšu krīzes rosināta izšķiršanās. To ģimene pieņēmusi 2010. gadā, kad vīrs pazaudējis darbu un nav varējis atrast jaunu, līdzvērtīgu darbavietu. Ārvalstīs par dzīvesvietu nolūkota Anglija. Viņa atklāj: “Vīrs pirmais aizbrauca. Tad mēs ar bērniem sapakojām mantas un pēc mēneša aizbraucām paskatīties, kā viņam tur klājas. Braucām ciemos, bet palikām tur.” Daina turpina: Vīrs sākumā devās nezināmajā, jo darbs nebija sarunāts. Aizbrauca un sāka meklēt.”

Sākumā dzīvei Anglijā izvēlējušies Lūtonas pilsētu. Par ģimenes apsvērumiem Daina pastāsta: “Mums ar vīru bija noruna, ka mēs nebrauksim tur, kur ir pilns ar latviešiem, tāpēc, ka [tad] mēs ieiesim tajā viņu burbulī. Mēs sapratām, ka mēs pārvācamies ar ģimeni un negribam visā tajā burbulī ieiet iekšā. Braucām uz Lūtonu, par kuru nebija dzirdēts, ka tur tobrīd ir daudz latviešu.” Svarīgs nosacījums dzīves vietas izvēlei bijis arī lidostas tuvums, kā arī tas, lai visur var nokļūt kājām.

Dainas ģimenē ir trīs bērni. Uz dzīvi Anglijā nācies pārcelties, kad vienam bija deviņi, otram – trīs gadi un trešajam – seši mēneši. Daina secina: “Tas bija ļoti liels izaicinājums. Es nezinu, vai būtu vēlreiz kam tādam gatava. Viegli nebija. Bet skatoties no otras puses, ja salīdzina, kā tas bija pēc atgriešanās Latvijā. Arī te bija savas grūtības. Pastāv izglītības sistēmu atšķirības. Latvieši ir ļoti lieli birokrāti. Anglijā nebija nekādas problēmas ar skolu un bērnudārziem, ar dienas grupiņām. Tur bija daudz vieglāk pārmaiņas pārdzīvot.” Daina turpina: “Problēma vairāk bija, ka man nebija perfektās angļu valodas. Es pati biju izmācījusies un strādājusi par angļu valodas skolotāju. Bet, aizbraucot uz turieni, sapratu, ka mēs mācāmies grāmatu valodu, nevis sarunvalodu, kas tur bija nepieciešama. Saprast jau saprata, bet tāpat viss bija jāmācās no jauna.” 

Pieradām, pielāgojāmies

Sākumā Daina dzīvojusi mājās ar mazāko bērnu. Kad ģimenei pievienojās aukle, latviešu meitene, varējusi arī pati sākt strādāt. Tomēr viss negājis tik gludi. Viņa stāsta: “Es uzreiz sapratu, ka man ir izglītības dokuments – bakalaurs, maģistrs. Tos pieņēma, atzina, ka tie ir pielīdzināmi Anglijas sistēmai. Domāju, ka iešu strādāt par skolotāja asistentu. Tā kā man nebija skolotāja asistenta pieredzes Anglijā, tad darbā skolā mani neviens neņēma. Es aizgāju [strādāt] uz noliktavu. Pastrādāju noliktavā un sapratu, ka tas nav priekš manis.” Vīra darba dēļ ģimene pārcēlusies uz Jorkšīru. Tur Daina kādu laiku veikusi brīvprātīgo darbu. Tad jau ar ierakstu CV, ka strādājusi par administratori, atradusi darbu NHS (Valsts veselības aprūpes dienests). Tur arī strādājusi līdz pārcelšanās brīdim uz Latviju. Kad jautāju, vai  viegli bija iedzīvoties Anglijā, Daina atbild: “Visa pielāgošanās – varbūt sākumā nebija ļoti viegla. Bet pieradām, pielāgojāmies un nebija tādu lielu problēmu.” Arī bērni viegli pieraduši pie jaunā, pie Anglijas skolas. Mācībās esot bijuši teicamnieki. Vecākā meita angļu valodā pat bijusi labākā visā skolā. Daina saka: “Man likās, ka tas nav tik sarežģīti, kā izskatās no malas. Protams, ir jāseko līdzi – tas viss ir izdarāms.”

Dainas dzīve Anglijā bija veiksmīga - izaugsme no fabrikas līdz biroja darbam. Viņa saka: “Mums abiem ar vīru bija tā, ka mēs negribējām palikt tajos fabrikas darbos. Es aizgāju strādāt uz biroju, viņš – pārkvalificējās un bija labi novērtēts darbinieks, pat negribēja laist projām. Mēs pierādījām – ja nav tajā burbulī iekšā, kur visu laiku gribas tusēt, tad Anglijā var ātri un daudz panākt.”

Ilgas pēc mājām

Kad uzdodu jautājumu, kas tomēr pamudināja atkal atgriezties Latvijā, Daina atbild, ka tās esot bijušas ilgas pēc mājām un vecvecāku zaudējums. Tas radījis apjautu, ka ģimene ir Latvijā. Un viss, kas emocionāli saista, ir šeit. Naudas lietas ir Anglijā. Viņa turpina: “Mēs varējām ar vīru reizi mēnesī aizbraukt atpūsties. Mēs bijām sev nolikuši – mēs nebūsim tie, kas visu laiku tikai strādā, strādā. Mēs nebraucām uz Angliju pelnīt naudu, aizbraucām tur dzīvot. Bet tāpat visi atvaļinājumi tika pavadīti Latvijā. Mēs braucām uz Latviju, atvaļinājuma nauda tika izmantota Latvijā.” Daina vēl piebilst: “Mēs skatījāmies uz saviem bērniem un sapratām, ka negribam, lai viņi kļūst par angļiem [..]. Tas likās nepieņemami mūsu ģimenes vērtībām. Viss sasummējās, mēs sakravājām mantas un atbraucām atpakaļ.” Daina stāsta, ka esot labi zinājuši, ka Latvijā finansiālā ziņā būs grūti ar trīs bērniem, bet “emocionālais” esot ņēmis virsroku.

2014. gada otrajā pusē Dainas ģimene atgriezās Latvijā. Atminoties pārbraukšanu mājās, Cēsīs, Daina neslēpj, ka bijuši izaicinājumi. Tie pat nebijuši saistīti ar darbu, jo tas jau bijis atrasts, vēl esot Anglijā. Latviešu attieksme pret tiem, kas atbraukuši no Anglijas, esot bijusi slikta. Viņa atceras: “Tu te no Anglijas, tev pirksti gaisā, neko mums no tevis nevajag!” Tālāk Daina turpina: “Bija ļoti grūti ar skolām. Vidējam bērnam piedāvāja iet uz palīgskolu, jo viņa nemācēja latviski labi runāt, nezināja dažus vārdiņus. Mans vīrs uzcirta dūri galdā un pateica: “Nekā, viņa ies otrajā klasē, tā kā viņai ir jāiet. Ja netiks galā, tad arī domāsim tālāk. Ar tādu attieksmi mēs bērnu varējām atstāt tajā skolā, kur ir arī māsa. Vidējā meita ātri iedzīvojās. Lielajam bērnam, savukārt, bija problēmas ar angļu valodu, jo te uzskatīja, ka viņa daudz ko nezin. Ja Anglijā viņa angļu valodā bija pati labākā, tad šeit viņai brīžiem ielika sešinieku. Tad mums bija ļoti lieli pārdzīvojumi – gan bērnam, gan mums. Sākās problēmas. Tajos gados ļoti slikti pieņēma tos bērnus, kas atgriezās no Anglijas. Lielākajiem bērniem atgriezties bija pagrūti. Mazajam bērnam bērnudārzā viss bija kārtībā.

Daina stāsta, ka ģimene atgriezās Cēsīs, jo šeit esot bijusi pašiem sava māja. Liels atbalsts bijis no ģimenes locekļiem, kas palīdzējuši ar iedzīvošanos. Jau dzīvojot Latvijā, Dainas vīrs tomēr reizes piecas, sešas grasījies braukt strādāt atpakaļ uz Angliju, lai varētu pietiekoši nopelnīt ģimenei. Daina saka: “Dzīvot šeit, tā kā mēs dzīvojām tur, mēs nevarējām atļauties un vēl arvien nevaram.” Tomēr pati secina: “Emocionālais ir ļoti svarīgs, lai cilvēks varētu dzīvot, lai viņš būtu laimīgs. Arī bērni ir laimīgi. Netaisāmies braukt nekur projām, noteikti, nē!” Viņa salīdzina iespējas Anglijā un Latvijā, liekot uzsvaru uz dabas jaukumiem. Daina vērtē: “Latvijas dabas daudzveidība, tie paši ezeri, kur tu vasarā vari aizbraukt nopeldēties. Tas ir kaut kas neatsverams, ko arī bērni novērtē. Jo tur tā nebija. Ir tikai baseins un viss. Bet šeit – kaut katru dienu iesēdies mašīnā vai ar riteni aizbrauc līdz ezeram, tepat uz Ninieri. Tas ir kaut kas tāds - sevišķi bērniem bērnībā – tas ir kaut kas neatsverams. Te taču ir tik skaisti – miers, klusums, laipnība un neuzbāzība.”

Kad jautāju par Anglijā gūto pieredzi un to, vai tā palīdzēja vai tomēr traucēja, atgriežoties Latvijā, Daina stāsta: “Es nezinu, vai palīdzēja vai traucēja – īsti neviens ne otrs. Šeit ir vieglāk, jo tev neviens neuzbāžas. Nav kā Anglijā, kur veikalā tev var sāk prasīt visu par tavu ģimeni.”

Atbildot uz jautājumu, kas varētu kalpot par pamudinājumu atgriezties mājās tiem latviešiem, kuri patlaban dzīvo un strādā ārpus Latvijas, viņa saka: “Ja ir svarīgas emocijas un iespēja saglabāt savu latvisko būtību, tad noteikti brauciet atpakaļ! Ja ir svarīgi, lai bērni izaug par gudriem, krietniem cilvēkiem, tad noteikti brauciet atpakaļ! Izglītotāki cilvēki ir Latvijā, nevis Anglijā.

Rakstā izmantota fotogrāfija no Dainas Tēraudas privātā arhīva.

***

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) un Vidzemes plānošanas reģions realizē funkciju "Diasporas likuma normu īstenošana (Atbalsta pasākums remigrācijas veicināšanai "Reģionālās remigrācijas koordinators")". 

Papildu informācijai: Eva Meijere, remigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, tālr. +371 29374285, remigracija PIE vidzeme PUNKTS lv

Informāciju sagatavoja: Zane Kaķe, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, zane.kake PIE vidzeme PUNKTS lv

CITAS VIDZEMES REMIGRĀCIJAS ZIŅAS

---

12.11.2021

Notikumi

«Novembris 2021»
POTCPSSv
1234567
891011121314
15161718192021
22232425262728
2930