Arhīva kalendārs

« February 2018 »
MonTueWedThuFriSatSun
 1234
567891011
12131415161718
19202122232425
262728 

Līdz 15. februārim ikviens Latvijas iedzīvotājs tiek aicināts “izvētīt” savas mājas bēniņu krājumus, kā arī caurlūkot savus albumus, lai papildinātu 50 Latvijas ainavu dārgumus ar savām personiskajām atmiņām un foto fiksācijām. Tādējādi nākamajām paaudzēm tiks atstātas uzskatāmas liecības par to, kā laika gaitā ainavas mainās un cik būtiski ir domāt par to saglabāšanu, lai nepienāk brīdis, kad tās izzūd pavisam no zemes virsas.

Īpaši vērtīgi rosināt šajā aktivitātē piedalīties būtu tos, kuru dzimtā bijuši fotogrāfi, kuru krājumos ir vērtīgas veco laiku fotogrāfijas, kuri aizrāvušies ar fotogrāfiju kolekcionēšanu, tai skaitā arī muzeju pārstāvjus un novadpētniekus.

Aktivitātes laikā iepazināmies ar Andi Āboltiņu, kura tēvs savulaik bijis Mazsalacas puses zināmākais fotogrāfs – ar savu darbnīcu un mīlestību uz fotogrāfiju.

Jānis (Žanis) Āboltiņš (1904-1971) fotolietās savulaik ievadījis arī kinorežisoru Ansi Epneru un kinooperatoru Kalvi Zalcmani, kuri tad vēl bijuši vidusskolēni un sākuši izrādīt interesi par fotogrāfiju.

Andis smejoties atzīst, ka mantojumā palikuši fotogrāfiju krājumi, kas mērāmi teju kartupeļu kastēs. Daļa jau nodota Valmieras muzejam arhīvā, tomēr ļoti daudz interesantu laikmeta liecību joprojām ir pašam Andim, un, aktivitātes “Latvijas ainavu dārgumi – vakar, šodien un rīt” rosināts, Andis ar mums piekrita tikties, lai izrādītu savus dārgumus un lemtu, kuras būtu visvērtīgākās fotogrāfijas, ar kurām aktivitātē iesaistīties. Turklāt tās rādot, teju katrai bildei līdzi ceļo stāsts – par vietu, par fotogrāfijas uzņemšanas brīdi, par līdzcilvēkiem un tā laika iezīmēm.

Sarunu iesākot par to, ka mūsdienās ikvienam ir vismaz pa vienam fotoaparātam, ja ne pat vairāki, un nav diži liela bēda, ja fotogrāfija nav izdevusies, Andis uzsāk savu stāstu: “Kāda veca Rūjienas fotogrāfe reiz bija teikusi: fotogrāfam ir jābūt ar asu skatu, ja skatiens nebūs, tad nekad nekļūsi par labu arodmeistaru. Ar savu aso skatienu fotogrāfs iemūžina mirkli un to nodod tālāk kā laikmeta redzējumu, turklāt – fotogrāfs iznes šo vietu pasaulē. Un tāds skatījums ir viens vienīgs, otra tāda nav. No bērna dienām esmu šim visam bijis blakus, baudījis fotogrāfiju - nu jau man tūlīt būs 60 gadi. 1960tajos mūsu mājā  Avotu ielā bija fotodarbnīca – padomju laikos vienīgā oficiālā Mazsalacā. Tajā darbojās mani vecāki. Es piedzimu 1958. gadā,  2-3 gadu vecumā piecēlos no rīta un atrados jau fotodarbnīcā. Nāca klienti uz salonu, fotografējās pasēm, pasūtīja portretus. Sestdienās, svētdienās nāca kāzinieki – un mazais puika visiem pa vidu, mazo Andiņu zināja visi. Bet, redz kā sanāk – tāpat kā ar banāniem, ja tos saēdas kilogramiem, tad atēdas. Tāpat ar to foto padarīšanu – šodien es pats vairs nefotografēju, varbūt kādreiz ko interesantu noķeru ar mobilo telefonu. Ko tur vairs fotografēt akmentiņu no simts skatupunktiem, es jau to 60 gadus atpakaļ izdarīju.. Taču man patīk skatīties fotogrāfijas, un neviens man nav to skaidrojis, kā gaismai jākrīt, kāda proporcija jāievēro, tomēr es tam vienmēr esmu bijis klāt, tas viss palicis atmiņā. Šodienas fotografēšana man šķiet kā tāda spēlīte – spiedz slēdzīti, fiksē, nepatīk – izdzēs.”


Āboltiņi Mazsalacā ienes galvaspilsētas vēsmas

Lūdzam pastāstīt Andi kaut ko vairāk par savu tēvu, kurš bijis viens no zināmākajiem tā laika Mazsalacas puses fotogrāfiem, un esam interesanta fotogrāfa un viņa ģimenes dzīvesstāsta klausītāji.

 Andis par savu tēvu stāsta:  “Tētis (Jānis Āboltiņš) dzimis 1904. gadā, Latvijas laikā ap 1930tajiem parādīja sevi kā dikti šiverīgu jaunieti. Tētis Mazsalacā atvēra grāmatu veikalu, tirgoja gan grāmatas, gan skaņuplates, gan foto piederumus, dažādas sīkas rotaslietas dāmām – dzintara krellītes, sudraba krustiņus. Pie reizes veikals pildīja arī bibliotēkas funkciju – grāmatas deva arī uz mājām lasīt. Lai visu šo bagātību sagādātu, tētis devās uz Rīgu, tā viņam galīgi nebija sveša. Tētis Rīgā bija dzimis, tā kā vectēvs savulaik bija turp devies darba meklējumos. Lai arī viņi drīz atgriezās Mazsalacas pusē,  tētim bija sūra bērnība -  no 15 gadu vecuma viņš palika viens, jo vectēvu, viņa tēvu, par brīvības cīnītāju atbalstīšanu nošāva. Skolas laiku Jānis pavadīja Mazsalacā, bet jaunības gadus Rīgā pie tēva radiem, apgūstot fotomākslu. Pavadītie gadi Rīgā  lieti noderēja, kad veikalam vajadzēja sagādāt dažādas preces – tētis zināja, kur tie labumi meklējami.

Reizi nedēļā viņš brauca uz Rīgu, lai sagādātu veikalam visu nepieciešamo. Toreiz Mazsalacā bija vien divas smagās automašīnas, tās tad arī kaut ko pieveda. Katrā ziņā, pārvietošanās bija izaicinājums, toreiz arī velosipēds bija milzīgs retums, tas maksāja lielu naudu, un ne katrs varēja to nopirkt. Vēlāk, kad 1937. gadā Mazsalacā atvēra dzelzceļa līniju Rīga-Limbaži-Mazsalaca-Rūjiena, tas krietni atviegloja preču piegādi, saimnieciskā dzīve uzplauka. Tā nu viņš tirgojās, bet vienlaicīgi arī fotografēja, kā nu bija Rīgā samācījies – un nu to modi nesa uz laukiem. Reizēm mode bija meklējama fotokartītes maliņu noformējumā – attēls tas pats, taču malas ar tādiem vai šādiem robiņiem. Mūsdienās to laikam sauc par mārketinga trikiem. Salona fotogrāfijās meitenes tika sēdinātas modernās pozās, laukos jau tā nebija pieņemts – Jānis Mazsalacā ienesa Rīgas modes vēsmas.

Tētim vārds bija Jānis, bet kāpēc parādījās arī otrs vārds – Žanītis, tā arī nesapratu. Sākotnēji fotoizstādēs viņš figurēja kā Ž.Āboltiņš un tikai ap 1940to parādās logo ar Jānis Āboltiņš. Mamma aizgāja mūžībā 2015. gada nogalē, bet tā arī līdz tam nepaguvu viņai pajautāt. Tās ir tās lietas, kas paliek neizzinātas, kas nepaliek vēsturē – jo stāsti aiziet mūžībā līdzi cilvēkiem. Par to vajag atcerēties!”

Otrās mājas Jānim un viņa dēlam Andim bija Skaņais kalns. Klinti apraudzīt un fotografēt abi brauca gan no rītiem, gan vakaros.

 

Šiverēšana pa Mazsalacas Skaņo kalnu

Šis ir stāsts par peļņu. Mēs visi zinām, ka agrākos laikos izdeva pastkartīšu komplektus, taču Mazsalacas objekti tajos pārāk bieži nebija atrodami. Tas Jānim Āboltiņam savulaik bija labs robs. Viņš šiverēja pa Skaņokalnu un tirgoja savus gatavotos kartīšu komplektus tūristiem. Pārdošanas niķis viņam bija un naudiņa nāca.

Andis stāsta, ko pats pieredzējis, tēvam līdzi braucot, ko no citiem dzirdējis: “Skaņā kalnā Jānis Āboltiņš bija saimnieks – tur viņš gan fotografēja, gan gleznoja, jo talants patiešām viņam bija.  Savā laikā tēvs turēja rūpi par Skaņā kalna norādēm, brīdinājuma zīmēm, piemēram, ka aizliegts peldēties, vai ka atrodamies dabas liegumā  - visas šīs zīmes viņš zīmēja, grieza un uzstādīja. Pie reizes pastāstīja ko vairāk par vietu arī tūristiem, kas tur ieradās un satika tēvu. Ar to pašu atbalsi – nebija jau gluži tā, ka pieej klāt pie klints un tik ūjini. 1960tajos, kad apkārtnē vēl koki nebija izauguši tik kupli kā tagad, bija jānostājas 90 grādu leņķī konkrētos punktos, un tad arī skaņa labi atbalsojās – vietas bija jāzina. Nerakstīta liecība ir arī fakts, ka Skaņā kalnā, klints pakājē, šaipus upei savulaik notikuši arī Dziesmusvētki. Tas taču ir tik interesanti! Aukstos ziemas vakaros es rakstu savus atmiņu stāstus, bet tad atkal mani pārņem šaubas - dzīve iet uz priekšu tik straujiem soļiem, vai tas kādam būs vajadzīgs? It kā jau jā, vēsturi pierakstām, stāstnieku kustības taisām, dabas ainavas krājam un digitalizējam, un saglabājam, pat kapus tagad digitalizējam, lai saglabātu nākošajām paaudzēm, bet, ja tev nav pilnīgi nekādas intereses par savu vectēvu, un nemaz nezini, kur viņš ir apglabāts, tad kāda nozīme šādai valstiskai digitalizēšanai, ja tev personīgi nav nekādas intereses par saviem senčiem?! Un tad sanāk tādas pretrunas, it kā darām kaut ko valsts līmenī, bet nav jau tās intereses pašiem cilvēkiem.”


Uz medībām ar fotoaparātu

Tēvs bija šiverīgs ne tikai darba ziņā, bet labprāt pilnvērtīgi arī atpūtās, bija labi zināms sabiedriskās dzīves organizators Mazsalacā. Jāņa Āboltiņa vārds zināms arī saistībā ar ūdens motosporta aizsākumiem Latvijā un Mazsalacā. No 1958.- 1962. gadam Jānis būvēja laivas, pats piedalījās sacensībās, savukārt 1970tajos gados dažāda mēroga sacensībās Mazsalacas vārdu nesa jau ap 40 aktīvu ūdens motosportistu.  

Jānim patika doties arī medībās. Un kas tad bija līdzi, ja ne bise un fotoaparāts. Taču vecie mednieki zināja teikt, ka Žanis nemaz medībās netēmē – piemet bisi pie pleca un nekavējoties atskan šāviens, tieši mērķī. Visticamāk, ka palīdzēja fotogrāfa asais skatiens.

 

Ainavas maiņa  - cilvēka un dabas roku darbs

Andis rāda vairākas fotogrāfijas, kurās redzams Burtnieku novada Tūteres ozols, kas uzskatāms par vienu no pēdējiem upurozoliem Latvijā. Anda tēvam izdevies iemūžināt ozolu dažādos laikos, gan tad, kad tas bijis pašā plaukumā, gan tad, kad no ozola vairs nekā nav palicis pāri. 1967. gadā vētrā ozols nolūza – palika tikai sakne un blakus tika iestādīts jauns ozols. Šīs fotogrāfijas ļoti uzskatāmi parāda, kā laika gaitā ainava mainās. Nebūtu šo liecību – fotogrāfiju, ozola varenību varētu tikai iztēloties.

Andis rāda Mazsalacas novada pašvaldības izdevumu, kur uz vāka redzams kāds Salacas upes līkums un no krājumiem izvelk fotogrāfiju, kurā skaidri redzams, ka tagadējā meža vietā upes līkumā ticis vākts siens un, fotogrāfijas uzņemšanas brīdī, tas žāvējas, glīti sakrauts gubās. Ainavas izmaiņas ir pārsteidzošas. Un pagājuši apmēram tikai 70 – 80 gadi, taču viss izskatās pavisam savādāk. Diez, kā tas būs pēc vēl 100 gadiem?

 

Katram ainavu dārgumam Latvijā ir savs stāsts

Amizants stāsts Andim ir par Velnalu Mazsalacā un velniem, kas ik pa laikam tikuši iegravēti klintīs. Andis stāstus ir gatavs nodot tautas krātuvē, nepaturot tikai sev. Andis rāda fotogrāfijas un stāsta: “Kartiņa ar Velnalu tapusi 1968. gadā, pirmo velnu iegravēja mans tēvs – es zinu, pats biju klāt. Mums ir arī pierādījumi – fotoplate ar kādiem 15 kadriem, kuros iemūžināts velna tapšanas process. Un gadu gaitā velns mainījās.

Vispār, mums jākāpjas tad vēl atpakaļ laikā. Mūsu pusē dzīvoja tāds slavens koktēlnieks Hirte, tēvam viņš bija labs paziņa. Nāca bieži ciemos, bet daudzi uzskatīja, ka viņš  ir nedaudz tāds dīvains, ne visi īsti saprata viņa domu gaitu. Bija viņam tāds teiciens – Varbūts Nebijs. Es -sešgadīgs puika šito nesapratu, kas tas ir, kaut kas ēdams, vai kas? Izrādās, koktēlniekam iztēle strādā, izdomājis, ka varētu radīt kaut ko tādu, kā nemaz nav un nosaucis to par Varbūts Nebijs.  Nu lūk, šis pats kolorītais Hirte no nolūzušā ozola gatavoja koka tēlus, jo tolaik velni nāca modē. Tomēr padomju varai velns kā tēls nebija pieņemams. Hirte 1960to gadu beigās izlēja betonā velna statuju, vesela brigāde to uzstādīja pie Velnalas. Tiesa, tikpat ātri to nācās aizvākt – to nolika pie kādas privātmājas Mazsalacā, kur tā vēl šobaltdien stāv. Bet vienalga, Hirtem nebija miera. Viņš atnāca pie mana tēva un saka, ka kaut ko vajag pasākt ar tiem velniem. Nu, Jānis tad brauc uz Skaņo kalnu, jo jūtas jau tur kā savējais, un iegravē klintī velnu – par godu visām padomju varām. Saprotams, ka kādā brīdī velns no klints izdzisa, tomēr atradās vēl pāris aktīvistu, kas zīmējumu atjaunoja pa savam, pēdējais pašrocīgi gravētais velns klintī bija redzams vēl 1970tajos.”


Andis sarunā atzīst, ka šie arī ir tie stāsti, kurus zina tikai vietējie, kas paši “stāvējuši klāt” vai no savas ģimenes dzirdējuši. Un tie ir interesanti ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī jebkuram vietu izzinātājam, vai tas būtu tūrists vai vienkārši stāstu mīļotājs, kurš grib zināt, kā toreiz bija. Ja stāstnieks pieprot savu darbu, to klausīties ir saistoši gan vietējiem, gan arī tiem, kas nāk no otra Latvijas gala. Jo tā ir mūsu vēsture, mūsu cilvēki, mūsu atmiņas.

 

Atmiņu glabāšana – vai tikai muzejos?

“Kad mamma aizgāja pirms neilga laika mūžībā, tad arī pieķēros klāt šai lietai, drusku tomēr lietas jāsakārto, jāsaliek viss pa plauktiņiem. Izvētīju bēniņus, grāmatplauktus, lai saliktu visu kopā, kaut kā par to agrāk nebiju iedomājies. 1980tajos Valmieras muzejs bija šīs puses galvenais lietu glabātājs, tad Mazsalacā vēl muzeja nebija. Zinu, ka daudz fotogrāfiju mamma nodevusi Valmieras muzejā, taču nezinu, ko tieši.

Manā skatījumā, ja muzeji krāj un krāj, bet neko nerāda, tad tam nav īsti jēgas. Un nav jau arī muzejiem tāda funkcija – kļūt par izstāžu zālēm. Un tomēr, ja es vēlos kaut vai paskatīties, ko tad mamma savulaik ir nodevusi muzejam glabāšanā, tas taču ir vesels process. Tas tomēr nav tā kā bibliotēkā – pieeju pie attiecīgā plaukta un paņemu to, kas interesē. Zināmā mērā digitalizācijai ir jēga, jo tad tam var piekļūt ikviens interesents. Un vēl, visās šinīs “padarīšanās” liela nozīme ir kolekcionāriem, jo arī viņi ir gluži kā muzeji. Mums arī Mazsalacas pusē tādi ir. Ja tēvam par šo pusi paša darbi apkopoti kādos 4 albumos, tad kolekcionāram noteikti ir vēl savi 5 albumi par Mazsalacas apkārtnes vēsturi. Ja Valmieras muzejam ir kādi 100 attēli, tad mūsu Dainim noteikti vismaz savi 500. Taču kolekcionāra bagātībai arī tā vienkārši klāt netiksi – viņi savu mantu kuram katram neizrāda. Laikam jau labāk tomēr glabāt pašam pie sevis, tikai vajag ar citiem arī padalīties tajā, kas Tev ir.”

Visbeidzot, Andis atzīst, ka būtiski fotogrāfiju ir atstāt kopā ar stāstu, jo bez stāsta informācija ir nepilnīga. Tāpēc svarīgi ir veikt pierakstus, kaut vai uz fotogrāfijas aizmugures, lai var nojaust tās uzņemšanas laiku, personas, kas tajā redzamas – tad tā “bilde” ir pilnīga, tad var kaut ko sazīmēt. Tikai tad, kad fotogrāfija tiek savienota ar stāstu, tā var kalpot par laikmeta liecinieku.

Foto: Anda Āboltiņa personīgais arhīvs

***

Paldies Andim Āboltiņam par atsaucību un nedzirdētajiem stāstiem, kā arī sava tēva fotokrājumu izrādīšanu!

Aicinām ikvienu vēl līdz 15. februārim dalīties ar saviem dārgumiem, lai kopīgi veidotu dāvanu Latvijai tās simtgadē!

www.ainavudargumi.lv

Vairāk informācijas: Dace Laiva, aktivitātes koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā, mob.t. +371 26566680, dace.laiva PIE vidzeme PUNKTS lv .

 

Spēja risināt sarežģītas problēmas, radošums un dizaina domāšana ir prasmes, kurām ir strauji augoša nozīme. Tās ir noteicošas konkurētspējas uzturēšanai mūsdienu  ekonomikā, un ar to jārēķinās ikvienam uzņēmumam, organizācijai un teritorijai. Turklāt publiskajā pārvaldē svarīgi koncentrēties uz sabiedrības iesaisti, atmetot vienvirziena komunikāciju. Lai pieņemtu efektīvus lēmumus un radītu labus publiskos pakalpojumus, nepieciešams izprast mērķauditorijas vajadzības. Februārī Vidzemes attīstības konferencē Vidzemes plānošanas reģions (turpmāk – VPR) aicināja pašvaldību pārstāvjus un citus sadarbības partnerus diskutēt par neizbēgamo zināšanu revolūciju, kas ver durvis jaunām iespējām.

Vidzemes attīstības konference norisinājās 7.februārī, Valmierā. Pasākums pulcēja plašu speciālistu loku - dalībnieku vidū bija Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un Satiksmes ministrijas pārstāvji, kā arī  tādu organizāciju kā Nodarbinātības valsts aģentūras, ALTUM, LIAA biznesa inkubatoru, Rīgas Tehniskās universitātes, Vidzemes Augstskolas un citu organizāciju pārstāvji, ar kurām ikdienā VPR ir cieša sadarbība, risinot reģiona attīstībai būtiskus jautājumus.

Klātesošie tika iepazīstināti ar dizaina domāšanas metodēm, aktualizējot cilvēku kā centrālo spēlētāju valsts pārvaldē, t.sk. pašvaldību darbā. Konferenci atklāja VPR Attīstības padomes priekšsēdētājs Hardijs Vents, sakot: “Dizaina domāšana šķietami ir kaut kas jauns, tomēr šobrīd par to runā arvien vairāk un patiesībā tā vistiešākajā mērā runā par to, kā būtu jāstrādā valsts pārvaldei. Jā, iespējams, šīs metodes ir kaut kas netradicionāls mūsu ikdienā, taču nevajag no tā baidīties – viss jaunais stimulē attīstību!”


Dizaina domāšana pēc savas būtības ir starpdisciplināra, tā caurvijas dažādām nozarēm, kuru centrā ir cilvēks un viņa vajadzības. Dizaina domātāji apgalvo, ka tie darbinieki, kas apguvuši dizaina domāšanas metodes, uzlabo ikdienas darba produktivitāti par vismaz 40%. To ir vērts paturēt prātā, jo ik dienas kādā nozarē norit darbs pie inovatīvu risinājumu radīšanas, cerot radīt efektīvus produktus un pakalpojumus, kuriem ir augsta pievienotā vērtība.  Tas attiecas arī uz uzņēmējdarbības sektoru, turklāt ne tikai dizainējot produktus un pakalpojumus, bet pievēršot uzmanību arī procesam, kurā produkti un pakalpojumi tiek radīti. Dizaina domāšana mazāk fokusējas uz problēmām, bet vairāk uz risinājumiem – tajā tiek piesaistīta gan loģika, gan izdoma, gan arī intuīcija, izzinot mērķauditorijas vajadzības un gaidas. Rūpīga analīze neatņemama procesa sastāvdaļa, tāpēc visa uzmanība tiek vērsta nevis uz pakalpojumu vai produktu, bet gan uz klientu, kas to lietos.

Lai efektīvi pielietotu dizaina domāšanas metodes, nepieciešams izpētīt lietotāju un vidi, kurā tas uzturas. Tas savukārt palīdz precizēt informāciju, kas nepieciešama, lai radītu lietotājam vajadzīgu un intuitīvi lietojamu produktu. Tāpēc arī Vidzemes attīstības konferences dalībnieki tika iepazīstināti ar VPR attīstības dokumentos uzstādītajiem mērķiem un to ieviešanas progresu, detalizētāk auditorijai skaidrojot to, kādi šobrīd ir aktuālie projekti, kas tiek īstenoti VPR vadībā, un kā tie palīdz sasniegt attīstības plānošanas dokumentos noliktos mērķus. 

Stāstot par līdz šim paveikto, izskanēja arī vairāki izaicinājumi, ar kuriem ik dienas jāsaskaras speciālistiem gan reģiona, gan arī pašvaldību līmenī. Andžejs Stepančuks, VPR Teritoriālās plānošanas nodaļas vadītājas v.i. atklāj savus novērojumus: “Viens no izaicinājumiem, ar kuru saskaros ne tikai es, bet visticamāk arī citi kolēģi pašvaldībās, ir aktuālo datu pieejamība attīstības rezultātu novērtēšanai. Šobrīd valstī liela daļa statistikas pieejama ar vairāku gadu nobīdi un zemu detalizācijas pakāpi, tas, protams, ir būtisks šķērslis, lai varētu objektīvi novērtēt padarīt darbu ietekmi uz situāciju pašvaldībās un reģionā. Datu trūkums rada papildus šķēršļus, lai sekotu aktuālākajām izmaiņām un tendencēm. Un nedz reģionam, nedz pašvaldībām individuāli nav pa spēkam ar tādu regularitāti un detalizācijas pakāpi veikt tik apjomīgus pētījumus, lai nepieciešamos datus iegūtu, finansiāli tie ir ļoti lieli ieguldījumi, ja katrai no iestādēm tas jādara pašai. Taču dati ir ļoti būtiski, tāpēc risinājums ir jārod. Vēl viens no izaicinājumiem, ar kuru jātiek galā, ir svārstības, ko rada plānošanas periodi. Lai arī projektu īstenošanas gaitā sekmīgi izdodas piesaistīt ES finanšu līdzekļus, tomēr pastāv spēcīga atkarība no plānošanas periodiem un tajos noteiktajām prioritātēm. Vēl viens aspekts, par kuru ikvienam valsts pārvaldē būtu jādomā – par paveiktā pēctecības nodrošināšanu.” Tā kā dizaina domāšanu iespējams pielietot jebkurā valsts pārvaldes līmenī, arī šiem iepriekšminētajiem izaicinājumiem būtu jāpievērš uzmanība, domājot par reģionālo un valsts attīstību kopumā.

Konferences laikā dalībnieki dalījās vairākās darba grupās un izmēģināja dizaina domāšanas metodes, risinot dažādus reģionālas nozīmes problēmjautājumus tādās nozarēs kā uzņēmējdarbība, transports, enerģētika, kā arī mūžizglītības disciplīnā.

Informāciju sagatavoja: Anita Āboliņa, sabiedrisko attiecību vadītāja Vidzemes plānošanas reģionā, mob.t. 29454752, anita.abolina PIE vidzeme PUNKTS lv

Vidzemes attīstības konferences ietvaros 7. februārī Valmierā notika projekta “Efektīvi finanšu instrumenti ēku energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu ieviešanai” (EFFECT4buildings) pirmā Reģionālā darba grupas tikšanās. Izmantojot dizaina domāšanas metodi, EFFECT4buildings darba grupa veidoja vairākus scenārijus tam, kā veicināt ēku iedzīvotāju un apsaimniekotāju interesi par daudzveidīgu energoefektīvu paņēmienu ieviešanu un mūsdienīgu atjaunojamo energoresursu tehnoloģiju izmantošanu daudzdzīvokļu un sabiedriskajās ēkās.

Starpdisciplinārā sadarbība ir būtiska dizaina metodes pielietošanā, lai stratēģiski identificētu un risinātu problēmas. EFFECT4buildings darba grupa apvienoja ekspertus no vairākām Vidzemes pašvaldībām, kā arī zinošus speciālistus no Vidzemes slimnīcas, Rīgas Tehniskās universitātes, ALTUM u.c. Dizaina metode ietver vairākus posmus, sākot no problēmas izpētes līdz pat idejas izstrādei un tās testēšanai. Ar dizaina domāšanas metodes palīdzību EFFECT4buildings darba grupa radīja vairākus scenārijus tam, kā veicināt šīs zināšanas un interesi par energoefektīviem paņēmieniem un tehnoloģijām, un kā mazināt neticību, neizpratni par ēku renovācijas procesu un mūsdienīgām, efektīvām tehnoloģijām.


Nereti šī interese par pašu renovācijas procesu zūd, izdzirdot kāda kaimiņa vai paziņas nelāgo pieredzi par veiktajiem remontdarbiem. Kāds sūdzas par slikto gaisa apmaiņu telpās, cits - par pelējumu bēniņos vai dzīvojamo telpu stūros. Vēl kāds nespēj naktī gulēt, jo dzird rūkoņu no pagrabtelpas, kur dūc jaunais siltummezgls. Ja cilvēks ilgstoši nejūtas labi šajā ēkā, tad par savām bažām un diskomfortu visbiežāk neklusē. Tas, protams, sabiedē tos, kuri vēl domā, ko darīt ar savu ēku – renovēt vai tomēr nē, jo var gadīties līdzīgi kā tiem citiem. “Ja mums pašiem būtu zināšanas par to, kas nepieciešams, lai ēka patiešām būtu energoefektīva, tad  labāk spētu izvērtēt, kādi uzlabojumi un kādas tehnoloģijas mūsu mājai ir vai nav nepieciešamas. Mēs prastu izvēlēties piemērotāko finansēšanas modeli, aicinātu projektētājus izmantot jaunākās, efektīvākās, videi draudzīgas tehnoloģijas un pareizi lietotu ēku pēc tās renovācijas,” uzsver EFFECT4buildings projekta vadītāja Aija Rūse.

Cilvēki tic tam, ko “viena tante teica”, un diemžēl negatīvām ziņām ir tendence daudz ātrāk izplatīties nekā pozitīvām. Iedzīvotājos ir jāvairo zināšanas par veiksmīgajiem renovēto ēku piemēriem, kuri pieejami mums apkārt. EFFECT4buildings darba grupa vienojās, ka vislabāk šo uzdevumu varētu paveikt paši māju iedzīvotāji/sabiedrisko ēku darbinieki, kuriem ir bijusi labā pieredze, renovējot savu daudzdzīvokļu ēku/ strādājot renovētā ēkā. Labās pieredzes stāsti ir jānodod tiem iedzīvotājiem, kuri vēl šaubās. Lai mācītos no kļūdām un meklētu risinājumus, noteikti nedrīkst aizmirst atklāti stāstīt arī bēdu stāstus, kāpēc kādai ēkai tomēr renovācijas process nav bijis iepriecinošs notikums. Iespējams, ir bijusi kļūda tehniskā projekta izstrādē, varbūt būvniecības procesā. Mēdz gadīties, ka paši ēkas iedzīvotāji vai apsaimniekotāji nav apsvēruši, kā iespējami efektīvi ekspluatēt ēku, tajā pieejamās tehnoloģijas un uzlabojumus pēc tam, kad ēka renovēta.

“Nevar māju tikai nosiltināt - uzvilkt “jaunu kažociņu” apkārt un teikt, ka esam priecīgi un viss būs efektīvi. Arī siltumapgādes sistēma, iespējams, ir jāpārregulē. Nevar palikt vecie, milzīgie čuguna radiatori ar to pašu līdz galam atvērto regulatoru. Siltuma padeve ir jāsamazina, lai nav 19 grādu vietā 25 grādi, un visi logi atvērti. Tad rēķini tāpat būs lieli, un līdz ar tiem būs arī vilšanās,” stāsta Apes novada domes Teritorijas attīstības nodaļas vadītājs Jurijs Ronimoiss.

EFFECT4buildings Reģionālās darba grupas pirmā tikšanas reize bija lielisks atspēriens projekta mērķa sasniegšanai. Darba grupa radīja scenāriju tam, kā radīt interesi par ēku renovācijas procesu dažādās vecuma grupās, kā mērķtiecīgi izmantot īres maksu energoefektivitātes uzlabošanas pasākumiem un apzināja, cik nozīmīga loma ir pieredzes apmaiņai un zināšanām par energoefektīviem paņēmieniem un tehnoloģijām. Vidzemes plānošanas reģions projekta EFFECT4buildings ietvaros stiprinās pašvaldību ēku pārvaldnieku kapacitāti, izstrādājot ērtu tiešsaistes rīku, kas palīdzēs ēku pārvaldniekiem katrai ēkai piemeklēt atbilstošākā finansēšanas modeļa/ instrumenta un pielietojamās tehnoloģijas kombināciju tās energoefektivitātes uzlabošanai.

Interreg Baltijas jūras reģiona programmas 2014.-2020. gadam ietvaros Vidzemes plānošanas reģions kopā ar deviņiem partneriem no Zviedrijas, Somijas, Norvēģijas, Dānijas, Polijas un Igaunijas īsteno projektu "Efektīvi finanšu instrumenti ēku energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumu ieviešanai" (EFFECT4buildings) ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda un Norvēģijas atbalstu. EFFECT4buildings mērķis ir palielināt ēku energoefektivitātes pasākumu skaitu publiskajās ēkās visā Baltijas jūras reģiona teritorijā. Vairāk par projektu lasiet šeit.

Papildu informācija: Aija Rūse, projekta EFFECT4buildings vadītāja, Vidzemes plānošanas reģions, aija.ruse PIE vidzeme PUNKTS lv; mob.t. 26400288.

Informāciju sagatavoja: Baiba Norberte, sabiedrisko attiecību speciāliste Vidzemes plānošanas reģionā, baiba.norberte PIE vidzeme PUNKTS lv; , mob.t. 28752793, www.vidzeme.lv

Īstenojot deinstitucionalizācijas procesu Latvijā, Vidzemes plānošanas reģions aicina tos vecākus, kuriem ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem un kuriem ir noteikta invaliditāte, doties uz savas pašvaldības sociālo dienestu, lai pieteiktos sociālo rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai bez maksas. Vidzemē projektā “Vidzeme iekļauj” iesaistījušās visas 26 pašvaldības, un ikvienā no tām jau šobrīd bērni ar funkcionāliem traucējumiem (kuriem noteikta invaliditāte) var saņemt dažādus pakalpojumus.

 

Ikviens bērns ar funkcionāliem traucējumiem (un kuram izsniegts VDEĀK atzinums par īpašas kopšanas pabalsta nepieciešamību) var saņemt atelpas brīža pakalpojumu līdz pat 30 diennaktīm gadā, turklāt ceļa izdevumi vecākiem uz pakalpojuma saņemšanas vietu un atpakaļ tiks kompensēti. Atelpas brīža pakalpojums sniedz iespēju bērna vecākiem kaut nedaudz atgūties no smagās un atbildīgās ikdienas, vienlaikus apzinoties, ka bērns tiks aprūpēts, kā arī viņam būs nodrošināta iespēja gūt jaunas sociālās prasmes un iemaņas vecāku prombūtnes laikā.

Tāpat ikviens bērns ar funkcionāliem traucējumiem (un kuram izsniegts VDEĀK atzinums par īpašas kopšanas pabalsta nepieciešamību) var saņemt arī sociālās aprūpes pakalpojumu. Bērni līdz 4 gadu vecumam (ieskaitot) šo pakalpojumu var saņemt līdz pat 50 stundām nedēļā, savukārt no 5 līdz 17 gadu vecumam (ieskaitot) – līdz pat 10 stundām nedēļā. Svarīgi atcerēties, ka sociālās aprūpes pakalpojumu saņemšanai var pieteikties ne tikai tie vecāki, kuriem ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem un kuri strādā vai mācās (t.sk. neklātienē), bet arī gadījumos, kad vecāks vēlas apmeklēt kādu pasākumu vai kā citādāk saturīgi pavadīt brīvo laiku, lai atpūstos no smagās ikdienas. Vecāki savam bērnam sociālās aprūpes pakalpojumu vecāku atpūtas brīžiem var pieteikt līdz pat 10 stundām nedēļā.  Jāpiebilst, ka piesakot sociālās aprūpes pakalpojumu, drīkst norādīt arī vēlamā sociālā  aprūpes pakalpojuma sniedzēju.

Savukārt sociālās rehabilitācijas pakalpojumi un dienas aprūpes centra pakalpojumi deinstitucionalizācijas projekta ietvaros tiks bez maksas nodrošināti to vecāku bērniem, kuriem projekta ietvaros jau veikta individuālo vajadzību izvērtēšana un sastādīti atbalsta plāni, kuros uzskaitīti pakalpojumi, kas ir svarīgi bērna attīstībai un veselības stāvokļa uzturēšanai vai uzlabošanai. Projekts paredz, ka izvērtētie bērni ar funkcionāliem traucējumiem var kopumā saņemt atbalsta plānos noteiktos pakalpojumus līdz pat 40 reizēm visā projekta īstenošanas laikā. (Uzmanību! Noteiktās 40 reizes attiecas uz visiem izmantotajiem pakalpojumiem kopumā, nevis katru atsevišķi.) Svarīgi, ka bērna vecāki paši var izvēlēties speciālistus, pie kuriem vest savu bērnu, jo skaidrs, ka pakalpojumu vislabāk spēs sniegt tas speciālists, kurš bērnu jau pazīst un abiem izveidojies labs emocionālais kontakts. Vienīgais noteikums – pakalpojuma sniedzējam noteikti jābūt reģistrētam sociālo pakalpojumu reģistrā vai arī ārstniecības personu un ārstniecības iestāžu reģistrā.

Būtiski, ka arī vecāki, audžuvecāki un aizbildņi, kuriem ir bērni ar funkcionāliem traucējumiem (un kuriem veikta individuālā vajadzību izvērtēšana), var saņemt psihologa, rehabilitologa un fizioterapeita pakalpojumus, kā arī apmeklēt  izglītojošās atbalsta grupas līdz 20 reizēm visa projekta īstenošanas laikā.

Vairāk par to, kāda ir pieteikšanās kārtība un kādi dokumenti nepieciešami, lai pakalpojumu saņemtu, skaidrots Ministru kabineta noteikumos nr. 313, kā arī jautājumus aicinām uzdot savas pašvaldības sociālā dienesta darbiniekiem vai arī zvanot projekta “Vidzeme iekļauj” sociālo pakalpojumu ekspertei Lainei Zālītei (mob.t. 26536286).

Līdzīgi minētos pakalpojumus bērni ar funkcionāliem traucējumiem var saņemt arī citos plānošanas reģionos Latvijā (Kurzemē – projekts “Kurzeme visiem”, Zemgalē – “Atver sirdi Zemgalē”, Latgalē – “Deinstitucionalizācijas pasākumu īstenošana Latgales reģionā”, Rīgā “Sirdsdomas jaunai dzīvei”).

Pakalpojumi, kurus nosauktās mērķgrupas pārstāvji Vidzemē saņems, tiks apmaksāti no deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” budžeta. Vairāk par deinstitucionalizācijas projekta ieviešanu gaitu Vidzemē lasīt šeit, savukārt par deinstitucionalizācijas procesu valstī, tā mērķiem un plānotajiem rezultātiem lasiet Labklājības ministrijas mājaslapā.

Vairāk informācijas:

Deinstitucionalizācijas projekta “Vidzeme iekļauj” vadītāja Ina Miķelsone, mob.t 29289487, ina.mikelsone PIE vidzeme PUNKTS lv

Sociālo pakalpojumu eksperte Laine Zālīte, mob.t. 26536286, laine.zalite PIE vidzeme PUNKTS lv 

Informāciju sagatavoja: Anita Āboliņa, sabiedrisko attiecību speciāliste, Vidzemes plānošanas reģionā, mob.t. 29454752, anita.abolina PIE vidzeme PUNKTS lv

7. februārī notikušajā Vidzemes reģionālās attīstības konferencē, kuras laikā tās dalībnieki iepazinās ar reģionālās attīstības stratēģijas virzību, kā arī tika iepazīstināti ar dizaina domāšanas metodēm pakalpojumu un valsts pārvaldes sektorā, dažādās  paralēlās sesijās, tostarp “Ekonomika”, risināja nozarei nozīmīgas problēmas.

Paralēlās sesijas “Ekonomika” ievadā Vidzemes plānošanas reģiona pārstāvis Kristaps Ročāns norādīja uz vairākām būtiskām problemātikām, kas ietekmē reģiona uzņēmējdarbības un inovāciju vidi, piemēram, kvalificēta darbaspēka trūkums un nozares attīstībai nepieciešamā finansējuma koncentrēšanās ap galvaspilsētu.

“Turklāt valsts pārvaldes tendence ir plānot dažādus atbalsta mehānismus centralizēti nozaru līmenī, pārsvarā izmantojot Eiropas Savienības finanšu resursus. Tajā pat laikā plānošanas reģioni, vietējās pašvaldības un citas institūcijas līdz šim nav iesaistīti kā atbalsta instrumentu veidotāji. Rezultātā Eiropas Savienības fondu apguve tiek plānota, neskatoties uz reālām reģionu vajadzībām un aspektiem,” papildina Ročāns.

Klātesošie tika iepazīstināti arī ar viedās specializācijas būtību un nozīmību reģiona konkurētspējas paaugstināšanai, uzsverot tās piemērošanas nepieciešamību gan uzņēmumiem un organizācijām, kuri strādā reģionālā un nacionālā mērogā, gan tiem, kuru ceļš ved pāri valsts robežām. Šobrīd viedās specializācijas jomas ir definētas kā valsts, tā arī reģiona līmenī, bet trūkst izstrādātas stratēģijas ar reāliem instrumentiem mērķtiecīgai viedo specializāciju attīstībai. Minētie apstākļi rosina plānošanas reģionus un vietējās pašvaldības izvērtēt esošo situāciju un meklēt jaunus un inovatīvus risinājumus inovāciju atbalsta sistēmu un instrumentu pilnveidei.

Paralēlās sesijas dalībnieki, praktiski lietojot dažādas dizaina domāšanas un pakalpojumu konstruēšanas metodes, izvirzīja savas ar uzņēmējdarbību, ekonomiku vai inovācijām saistītas problēmas, kā arī strādāja grupās, lai konstruētu tām atbilstošus risinājumus. Vairāki no risinājumiem norādīja uz to, ka ir nepieciešama platforma, kur meklēt atbilstošu nozares informāciju, kas būtu lietojama kā tīklotājs starp nozarēm un indivīdiem gan uzņēmējdarbības uzsākšanas gadījumā, gan sadarbības partneru meklējumos, gan kvalificēta darbaspēka piesaistei, kā arī, protams, inovāciju attīstīšanai. Taču tik pat būtisks ir jautājums, kā nodrošināt šo savstarpējo sadarbību un rast tam finansiālu atbalstu no iesaistītajiem.

“Jāatzīst, ka praktisko darbu mērķis bija vedināt pašvaldību speciālistus, universitāšu pārstāvjus un nozares speciālistus domāt par to, ka ir nepieciešams savstarpēji sadarboties, rast vienotus atbalsta instrumentus un mehānismus, kas ir viegli lietojami dažādu nozaru pārstāvjiem,” norāda Santa Niedola, Vidzemes plānošanas reģiona projektu vadītāja. Papildinot iepriekš minēto, S. Niedola informēja, ka jau šobrīd Vidzemes plānošanas reģions, sadarbojoties 8 partneriem no 7 valstīm īsteno projektu “Viedās specializācijas stiprināšana, attīstot starptautisku sadarbību (GoSmart BSR)”, kura ietvaros tiks izstrādāta inovāciju brokeru sistēma uzņēmējiem, ļaujot piekļūt zināšanām, ar kurām vēl šobrīd kompetentas organizācijas ārvalstīs un Latvijā nav dalījušās. Tāpat sistēma kalpos par vērtīgu datu bāzi, lai dibinātu jaunas attiecības un virzītu uzņēmuma attīstību pavisam jaunā - pārrobežu līmenī.

Projektu GoSmart BSR īsteno Vidzemes plānošanas reģions sadarbībā ar partneriem no Somijas, Vācijas, Dānijas, Polijas, Lietuvas un Igaunijas Interreg Baltijas jūras reģiona (BJR) programmas 2014.-2020. gadam ietvaros, ar Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzfinansējumu. Tā mērķis ir palielināt inovāciju ieviesēju (inovāciju starpnieku, iestāžu, pētniecības iestāžu, uzņēmumu) kapacitāti, lai piemērotu viedas specializācijas pieeju.

Papildu informācija: Santa Niedola, projekta "GoSmart BSR" vadītāja Vidzemes plānošanas reģionā, santa.niedola PIE vidzeme PUNKTS lv, mob.t. +371 26674261. 

Informāciju sagatavojaGunita Brūvere, Vidzemes plānošanas reģiona sabiedrisko attiecību speciāliste, gunita.bruvere PIE vidzeme PUNKTS lv, mob.t. +371 29963228. 

Vidzemes plānošanas reģions pēc kopīgām sarunām ar pašvaldību pārstāvjiem un sabiedriskā transporta pasažieru pārvadātājiem sagatavojis pirmos priekšlikumus sabiedriskā transporta maršrutu reisu optimizācijai,  tādējādi maršrutu tīklu gada griezumā samazinot pāri par 80 tūkstošiem kilometru. Optimizējamo reisu saraksta pamatā ir pašu pasažieru pārvadātāju sniegtie priekšlikumi, jo tieši pārvadātāji visobjektīvāk spēj izvērtēt, cik nozīmīgs konkrētais reiss ir pasažieru mobilitātei. Priekšlikumi ir saskaņoti arī ar pašvaldībām, kuru teritorijā reisi tiek izpildīti. Atsevišķi priekšlikumi saskan ar pērn ATD sniegtajiem ierosinājumiem.

Jau iepriekš informējām, ka 2017. gada nogalē plānošanas reģioni saņēma vēstuli no Autotransporta direkcijas, kurā bija minēti priekšlikumi par konkrētiem maršrutu     tīkla reisu samazinājumiem. Kopumā tika rosināts samazināt maršrutu tīklu Vidzemē teju par vienu miljonu kilometru gadā, minot arī konkrētus reisus, kurus ATD uzskata par nerentabliem un slēdzamiem.  Vidzemes plānošanas reģions piedāvāto reisu sarakstu izskatīja, tomēr nesteidzās pieņemt lēmumu, uzskatot, ka nepieciešama rūpīgāka izpēte par katru no piedāvātajiem reisiem.

Arī šobrīd tiek saņemti papildus priekšlikumi no ATD par reisiem, kurus varētu slēgt, tomēr VPR joprojām rūpīgi izvērtē katru no priekšlikumiem. Turklāt šobrīd identificēta problēma ar detalizētu datu trūkumu, kas atspoguļotu pasažieru kustību konkrēta reisa atsevišķos posmos. Saprotot, kurā posmā ir vislielākais vai tieši pretēji – vismazākais pasažieru skaits, palielinās iespēja rast ekonomiski efektīvu risinājumu un vienlaikus saglabāt iedzīvotāju mobilitāti, nevērtējot vienīgi reisa rentabilitāti kopumā.

Izpētot detalizēti katru no maršrutu reisiem, risinājumi var būt gan īsināt maršrutus posmos, kur tie ir nerentabli, gan arī slēgt vienu reisu pavisam, bet nedaudz pagarināt kādu citu. VPR pieļauj, ka vēl atsevišķos reisos varētu tikt veikta optimizācija, taču katrs no piedāvātajiem priekšlikumiem tiks rūpīgi izvērtēts. Joprojām katrs lēmums tiek pārdomāts, lai maksimāli saglabātu iedzīvotāju mobilitātes iespējas, un tāpat ir skaidrs, ka netiks slēgts neviens no reisiem, kas ir iesaistīts skolēnu pārvadājumos. Tāpat viena no prioritātēm ir cilvēku pārvietošanās uz darba vietām – arī šeit lēmumus nesteidzamies pieņemt.

VPR Sabiedriskā transporta nodaļas vadītāja Inita Ozoliņa situāciju komentē: “Saprotot, ka pagaidām nav citu ideju, kā risināt samilzušās problēmas ar sabiedriskā transporta pakalpojumu nodrošināšanu mūsu valstī, VRP kopā ar pašvaldībām un pārvadātājiem cenšas meklēt optimālus risinājumus, kā ietaupīt. Taču vienlaikus mēs joprojām stingri pieturamies pie principa, ka ir jāsaglabā iedzīvotāju iespēja pārvietoties arī tad, ja dzīvesvieta atrodas laukos. Šobrīd ne katram laukos dzīvojošam iedzīvotājam ir sava automašīna, un jāatgādina, ka, lai kā kādam negribas to atzīt, sabiedriskais transports ir un būs nozare, kas nenes peļņu, jo tas ir pakalpojums ar sociālu funkciju. Arī labklājības valstīs šī nozare strādā ar zaudējumiem, un katrā valstī noteikti ir kaut kāds absolūtais minimums pakalpojuma nodrošinājuma apjomā, kuru mazināt nedrīkst. Taču problēmu saprotam un esam gatavi strādāt kopā ar ATD, meklējot mazsāpīgākos risinājumus. Nevaram garantēt, ka izpildīsim aicinājumu samazināt maršrutu tīklu par 889 tūkstošiem kilometru, kas ir teju viens miljons – tas Vidzemes reģionam, ņemot vērā tā kopējo platību un iedzīvotāju blīvumu, ir neiespējami. Tomēr esam atraduši variantus, kā situāciju uzlabot tā, lai iesaistītās puses būtu apmierinātas. Tiesa, mēs ļoti gribētu, lai šīs izmaiņas tiktu pakāpeniski testētas, tādējādi saglabājot iespēju reaģēt uz problēmām, ja tādas rastos – var būt situācijas, kad jāsaprot, ka slēgtais reiss tomēr jāatjauno, bet var veikt izmaiņas citos reisos. Reālā dzīve parādīs, vai priekšlikumi strādā. Šobrīd optimizācijai tiek izmantoti dažādi risinājumi, tā nebalstās tikai un vienīgi uz reisu slēgšanu. Reisi tiek īsināti, slēgto reisu vietā tiek atvērti jauni vai arī pagarināti citi reisi vai maršruti. Ja kādu reisu slēdz, tad joprojām tiek nodrošināts, ka iedzīvotāju pārvietošanās tiek saglabāta -  tos apkalpo kāds cits maršruta autobuss, kuram savukārt veiktas nelielas izmaiņas maršrutā. Tāpat arī salāgojam, piemēram, reisus uz galvaspilsētu tā, lai viens autobuss nesekotu otram, bet kāds pārtop par vietējo reisu, izvedot pasažierus uz pieturu, kur tie pārkāpj nākamajā autobusā un turpina ceļu tālāk jau ar vienu autobusu. Tas nav vienkārši, taču šāda pieeja, manuprāt, būs daudz veiksmīgāka. Nevaram atļauties pateikt iedzīvotājiem reģionos, ka vairāk autobuss nekursēs, lai cīnās tālāk paši.”

Vidzemes plānošanas reģions Autotransporta direkcijai 2018. gada janvāra beigās sniedzis šādus priekšlikumus maršruta tīkla optimizācijai:

1. Maršrutā Nr. 7144 Valmiera-Cēsis reisa Nr. 28 plkst. 22:35 no Cēsu AO kursēšanu noteikt līdz pieturvietai “Liepa”, reisa Nr. 31 plkst. 23:15 no Valmieras kursēšanu noteikt no pieturas “Liepa”;

2. Maršrutā Nr. 5613 Cēsis – Līvi reisiem Nr. 09 plkst. 12:00 no Cēsu AO un Nr. 10 plkst. 12:15 no pieturas “Līvi” noteikt izpildi “skolas laikā no pirmdienas līdz piektdienai” (izslēgt izpildi  sestdienās);

3. Maršrutā Nr. 6288 Vecpiebalga-Jaunpiebalga slēgt reisus Nr. 14 plkst. 08:30 no pieturas “Jaunpiebalga” un Nr. 15 plkst. 15:00 no pieturas “Vecpiebalga” piektdienās, periodā no 01.06.-31.08.;

4. Maršrutā Nr. 5262 Jaunpiebalga-Melbārži slēgt reisus Nr. 19 plkst. 15:35 no pieturas “Jaunpiebalga” un Nr. 20 plkst. 08:00 no pieturas “Melbārži’ piektdienās, periodā no 01.06.-31.08.;

5. Maršrutā Nr. 6260 Cēsis-Mežmaļi-Rauna slēgt reisus Nr. 09 plkst. 15:10 no Cēsu AO un Nr. 14 plkst. 15:50 no pieturas “Rauna” piektdienās;

6. Maršrutā Nr. 6273 Cēsis-Jāņmuiža piektdienās slēgt reisus Nr. 13 plkst.13:00 no Cēsu AO un Nr. 12 plkst.13:15 no pieturas “Jāņmuiža”;

7. Maršruta Nr. 5614 Cēsis-Rāmnieki-Strīķi reisus otrdienās, ceturtdienās, sestdienās izpildīt “pēc pieprasījuma”;

8. Maršrutā Nr. 7624 Jaunpiebalga -Rīga (Dzērbenē plkst. 15:45) svētdienās pasažieriem nodrošināt pārsēšanos plkst. 15:45 pieturvietā ‘Taurene” uz maršrutu Nr. 7968 Madona-Vecpiebalga-Rīga ( Taurenē plkst. 15:45) un maršrutu Nr. 7664 Cesvaine-Vecpiebalga-Rīga ( Taurenē plkst. 16:05); svētdienās saglabājot maršrutu Jaunpiebalga-Drusti-Taurene-Jaunpiebalga;

9. Slēgt maršruta Nr. 7730 Rīga-Cēsis reisu Nr. 53 plkst. 20:15 no Rīgas SAO svētdienās;

10. Maršrutā Nr. 5023 Murmastiene-Rosība skolu brīvlaikos atstāt izpildi otrdienās (pašreiz pirmdiena-piektdiena);

11. Maršrutā Nr. 7647 Alūksne – Rīga pirmdienās, sestdienās slēgt reisu Nr. 02 plkst. 05:20 no Alūksnes AO un reisu Nr.05 plkst. 13:00 no Rīgas SAO;

12. Veikt sekojošus grozījumus Praulienas pagasta, Madonas rajons maršrutos:

  • 12.1.maršrutā Nr. 6510 Madona-Saikava-Švāns slēgt reisu plkst. 07:10 no pieturas “Švāns” un reisu plkst. 17:30 no Madonas AO;
  • 12.2.maršrutā Nr. 6330 Madona-Barkava-Lubāna iekļaut pieturvietas “Kaļpi”, “Trakši”, “Kamatauskas”, “Saikava”, “Vecsaikava”, “Dobupe”, “Švāns” . Maršruts pagarināsies par 4,3 km;
  • 12.3.maršrutā Nr. 6997 Madona-Zvidziena-Lubāna mainīt pienākšanas un atiešanas laikus, samazinot braukšanas laiku reisā par 20 minūtēm;
  • 12.4.maršrutā Nr. 6866 Degumnieki-Meirāni-Saikava-Madona mainīt pienākšanas un atiešanas laikus, samazinot braukšanas laiku reisā par 15 minūtēm;

Visi 12. punktā paredzamie grozījumi ir saskaņoti savā starpā un tiem jāstājas spēkā vienlaicīgi.

 13. Maršrutā Nr. 6614 Valka-Omuļu skola reisu Nr. 13 plkst. 09:00 no Valkas AO un Nr. 14 plkst. 09:57 no pieturas “Omuļu skola” saīsināt līdz/no pieturvietai “Ērģeme”;

 14. Maršrutā Nr. 6614 Valka-Omuļu skola piektdienās slēgt reisu Nr. 21 plkst. 18:25 no Valkas AO un reisu Nr. 22 plkst. 19:25 no pieturas “Omuļu skola”;

 15. Pēc Cēsu novada pašvaldības ierosinājuma atklāt jaunu maršrutu Cēsis-Krīvi-Veismaņi ar diviem reisiem, ar izpildi darba dienās periodā no 01.09 – 30.05:

  • 15.1. plkst. 07:05 Cēsu AO-Līvu pamatskola-Veismaņi-Līvu pamatskola -Cēsu AO;
  • 15.2. plkst. 17:30  Cēsu AO-Līvu pamatskola-Veismaņi-Līvu pamatskola -Cēsu AO;

Pamatojums: Cēsu novada pašvaldība Līvu pamatskolā Krīvos, Vaives pagastā atver jaunu pirmskolas izglītības bērnu grupu. Pēc veiktās iedzīvotāju apzināšanas, paredzams, ka šo maršrutu izmantotu ap 15 cilvēku.  Ierosinājums, maršrutu atklāt no 1. marta līdz 30. maijam eksperimentālā kārtā;

16. Slēgt maršruta Nr. 6274 Cēsis-Priekuļi reisu Nr. 55 svētdienās plkst. 15:00 no Cēsu AO.

 

Vairāk informācijas: Inita Ozoliņa, Vidzemes plānošanas reģiona Sabiedriskā transporta nodaļas vadītāja, mob.t. 26516182 , inita.ozolina PIE vidzeme PUNKTS lv

Informāciju sagatavoja: Anita Āboliņa, Vidzemes plānošanas reģiona sabiedrisko attiecību vadītāja, mob.t. 29454752, anita.abolina PIE vidzeme PUNKTS lv